Sociāldemokrātiskās partijas «Saskaņa» pirmais numurs Jelgavas novadā būs Mārtiņš Bitēns. Partijā viņš darbojas astoņus gadus, taču par «Saskaņu» balsojis arī tad, kad nevienas partijas biedrs nedrīkstēja būt. Proti, kad dienēja robežsardzē.
– Kā izvēlējāties «Saskaņu» par savu partiju? Kur esat dzimis un audzis?
Šī ir darba ņēmēju partija, kas pārstāv vienkāršo tautu, cīnās par sociālo taisnīgumu. Dzimis esmu Elejā. Visu laiku tur arī dzīvoju, izņēmums ir divi gadi, kad mācījos Rīgā arodvidusskolā, un trīs gadi, kad biju iesaukts padomju laikos obligātajā karadienestā. Māte strādāja par pavāri, tēvam beidzamā un visilgākā darbavieta bija dzelzceļā. Es izmācījos par metinātāju, kuģu remontstrādnieku un gribēju iet jūrā. Tā mani velk joprojām. Tomēr par jūrnieku nekļuvu, ja neskaita to, ka tiku iesaukts Jūras kara flotē. Pēc dienesta man bija aizliegts strādāt uz kuģiem, kas ieiet ārzemju ostās. Tie, kas mūs kontrolēja, uzskatīja, ka pārāk daudz zinām. Pēc demobilizācijas 1980. gadā atgriezos Elejā, kur strādāju «Agroķīmijā», kas apgādāja saimniecības ar minerālmēsliem. 1982. gadā izveidojās ģimene.
– Kāds jums bija atmodas laiks?
Ļoti liels garīgais pacēlums. Piedalījos «Baltijas ceļā», braucu uz barikādēm Zaķusalā, bet 1991. gada novembrī pirmajā iesaukumā pieteicos robežsardzē. Pirms Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam, kad bija robežkontrole uz Latvijas un Lietuvas robežas, esmu bijis Meitenes robežkontroles punkta priekšnieks. Pēdējais amats – Jelgavas rajona imigrācijas nodaļas priekšnieks. 2008. gadā, sasniedzot izdienas vecumu (50 gadu), aizgāju izdienas pensijā. Tagad strādāju par videonovērošanas operatoru apsardzes firmā.
– Nelegālā migrācija mūsdienu Eiropā kļuvusi ļoti aktuāla. Latviju un Zemgali tā gan tieši neskar.
Līdz šim Latvija nelegālajiem migrantiem nav bijusi galamērķis. Tie dodas uz Eiropas valstīm, kur dzīves līmenis ir daudz augstāks. Tomēr arī Zemgalē gadās, ka kāds ārzemnieks strādā nelegāli vai ir pārsniegts vīzas uzturēšanās termiņš. Manā pieredzē spilgtākais gadījums bija 2008. gada vasarā, kad Jelgavā no Zviedrijas bija ieradušies četri pakistānieši, kuri gribēja pie mums sludināt islāmu. Strādāt ar Zviedrijas darba atļauju Latvijā nedrīkst. Es vadīju viņu izraidīšanu.
– Ko lai dara ar Meitenē 90. gadu sākumā izbūvēto robežkontroles punktu, kura plašās telpas lielākoties jau gadiem stāv bez izmantošanas?
Visprātīgākais būtu tur atvērt moteli un apkalpošanas centru kravas automašīnām un to šoferiem. Šajā ziņā var pamācīties no lietuviešiem. Grenctāles robežkontroles punktā, kur tapa līdzīga apjoma būves kā Meitenē, tagad asfaltam cauri aug bērzi, taču turpat blakus Lietuvas pusē Saločos kravas automašīnu šoferiem ir viesnīca, tehniskās palīdzības punkts, degvielas uzpildes stacija, pat bankas filiāle. Dzīve turpinās.
– Ko jūs, būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, gribat mainīt Jelgavas novadā?
Pirmkārt, jāpanāk, lai mūsu pašvaldības darbinieki nedomātu, ka tauta ir viņiem, bet gan otrādi – viņi strādā tautai. Brīžiem rodas sajūta, ka pašvaldībā to nesaprot. Konkrēts piemērs. Neminēšu vārdus un pagastu, bet reiz kāda vecāka sieviete «Saskaņas» deputātam lūdza nokārtot, lai viņai kā maznodrošinātajai piešķir malku. Sieviete ir atraitne, pensija maza, bērni dzīvo atsevišķi – tādam cilvēkam neatteiksi. «Saskaņas» Jelgavas novada nodaļā mani palūdza, lai aizbraucu pie šīs sievietes un palīdzu uzrakstīt iesniegumu pašvaldībai. Iesniegumu adresējām pagasta pārvaldniekam. Tante aizgāja uz pagastu, bet dokumentu nepieņēma – esot jāraksta sociālajam dienestam. Braucu atkal, un rakstījām otru iesniegumu – šoreiz sociālajam dienestam. Pēc laika tante zvana: «Atkal nepieņēma!» Kaut kas neesot kārtībā. Uzrakstījām jaunu iesniegumu, un nu jau es to nesu sociālajam darbiniekam. «Kas jūs tāds esat?!» bija viņa pirmais jautājums. «Vienkāršs cilvēks,» atbildēju. Darbiniece paņēma iesniegumu un lika galda atvilktnē, bet es iebildu: «Mīļā kundze, atvainojiet! Vai tas nav dokuments, kas jāiereģistrē?!» Uz viņas neizpratni: «Vai jūs man neticat?» skaidri un gaiši pateicu: «Nē, es jums neticu.» Tikai pēc tam darbiniece dokumentu reģistrēja, un galu galā tante to malku dabūja. Līdzīgu gadījumu ir ne viens vien.
– Jelgavas novada domē «Saskaņas» deputāte Irina Dolgova ir diezgan asa. Pašvaldība par viņas darbošanos ir sūdzējusies KNAB. Savukārt deputāte nostājas pret pašvaldību apkalpojošajiem juristiem.
Es esmu mierīgāks. Katram cilvēkam ir simpātijas un antipātijas, taču, ja jāstrādā kopīgas lietas labā, tad jāstrādā. Jautājumā par juristiem es gan nevaru saprast, kā valsts vai pašvaldības iestādē visa juridiskā informācija pieder kādai firmai, kas sniedz ārpakalpojumu.
– Jūs aktīvi piedalījāties Elejas peldbaseina un sporta halles projekta sabiedriskajā apspriešanā. Jums ir bažas, ka projekts var sanākt pārāk dārgs?
Jelgavas novada pašvaldības budžets ir ar deficītu. Novads tērē vairāk, nekā nopelna. (Jelgavas novada pašvaldība saņem dotāciju no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda – red.), tādēļ nav skaidrs, vai mēs šādu būvi un pēc tam objekta uzturēšanu varēsim pavilkt. Sapulcē Caunes kungs tā īsti uz manu jautājumu neatbildēja. Tikai vēlāk es no viņa intervijas televīzijas «Novadu ziņās» noskaidroju, ka celtniecība varētu izmaksāt piecus vai sešus miljonus. Skaidrs, ka pašvaldībai nāktos ņemt aizņēmumu, tad nauda būs jāatdod vēl ar procentiem.
– Un tad Elejas peldbaseina dēļ Jelgavas novadā nāktos ieviest kādu papildu nodokli?
Likuma par pašvaldībām 14. panta 3. punkts atļauj pašvaldībām ieviest papildu nodokļus, taču jāņem vērā, ka to slogs jau tagad ir liels.
– Tātad, ja baseins sanāk par dārgu, labāk, lai bērni no Elejas, Sesavas, Lielplatones un Vilces brauc mācīties peldēt uz Jelgavu?
Iespējams, jā. Nauda ir jāskaita. Kaut, protams, baseinu un sevišķi sporta halli Elejā vajadzētu, taču ne pārmērīgi tērējot pašvaldības budžetu. Novadam vajadzību ir daudz, kaut vai tie paši ceļi.
– Ja jūs ievēlēs par Jelgavas novada domes deputātu, kurā komitejā strādāsiet?
Kur partija liks, tur arī darbošos. Disciplīna partijā ir diezgan stingra.
– «Saskaņa» ir pie varas Rīgā. Kaut kā grūti iedomāties, ka mērs Nils Ušakovs, kurš mēneša atalgojumu sev nokārtojis krietni lielāku nekā premjeram, varētu būt «Saskaņas» ideāliem atbilstošs trūcīgo darba ņēmēju un vienkāršās tautas aizstāvis. Kā jūs vērtējat ar «Saskaņu» saistītos politiķus nacionālā mērogā?
Par to es neizteikšos. Loģiski, ka vienmēr kritizēs pie varas esošos.
– Kādu nākotni redzat un vēlat dzimtajai Elejai?
Ja jaunieši Elejā paliks, būs vajadzīgs gan baseins, gan jauniešu centrs, kas atrodas pretī saieta namam vecajā universālveikala ēkā. Tam nepieciešams renovēt otro stāvu. Taču pagaidām lielākā daļa jauniešu brauc prom. Elejas iedzīvotāji strādā Jelgavā, Rīgā, ārzemēs, kur vairāk maksā. Nākotne ir jauniešu ziņā.
– Agrāk padomju laikos Elejā bija vairāk jauniešu, vairāk darbavietu. Daži uzskata, ka tolaik arī dzīve bija labāka…
Brīvība ir labāk. Ja kļūšu deputāts, centīšos, lai tiek radītas darbavietas ražošanā. Ekonomisti izrēķinājuši, ka viens strādnieks ražošanā dod septiņas vietas apkalpojošā sfērā.
