«Protams, ka skatījos,» par Maira Brieža cīņu un sensacionālo uzvaru pret Vācijas bokseri Marko Huku Dortmundē teic Jelgavas Cīņas sporta veidu centra boksa treneris Aleksandrs Knohs. Tiešraidi vērojuši arī gandrīz visi viņa audzēkņi klubā, un atsevišķas detaļas, tāpat kā panākums kopumā, tiekot apspriests joprojām.
WBC pasaules čempiona josta pirmajā smagajā svarā un IBO čempiona tituls – ziņa par vēsturisko notikumu Latvijas boksā saviļņojusi ne tikai šā sporta pazinēju un aktīvo līdzjutēju prātus. Apbrīnojot Maira spēku un reizē savaldību visā cīņas gaitā, tiek apspriesti gan mājinieku centieni vairot pretinieka spriedzi ar sīkām organizatoriskām nebūšanām, gan Huka «netīrie» paņēmieni ringā. «Vācija ir valsts, kur viesim ir grūti vinnēt. Bet, ka Mairis uzvarēja godīgi, tur šaubu nav,» pārliecināts ir A.Knohs. «Par negodīgiem paņēmieniem – grūti pateikt, vai tie ir speciāli paņēmieni vai tehniskas kļūmes. Ir bokseri, kas sit platiem vēzieniem un trāpa pa pakausi, ir kas sit šaurāk.»
– Bet elkoņa izmantošana?
Tuvcīņā tā var gadīties, citi varbūt dara arī speciāli, kā savulaik Taisons. Profesionālajā sportā tā notiek, bet tāpēc ir arī tiesneši, kas neļauj to darīt.
– Vai galvenais tiesnesis no Amerikas jums šķita neitrāls?
Mūsu izpratnē – jā, neitrāls, taču amerikāņi un vācieši profesionālajā līgā viens otru labi pazīst un, protams, viņam izdevīgāk ir aizstāvēt jau vairākkārtējo jostas īpašnieku Huku nekā iesācēju no Latvijas.
– Lai nu kā, Huks tomēr neizskatījās pēc favorīta.
Pēc vecuma viņi abi ar Mairi ir vienaudži, pieredzes ziņā Huks krietni pārāks, taču arī skaidrs, ka viņš no tā boksa ir piekusis. Esmu redzējis televīzijā vairākas cīņas, kad viņš bija krietni citādāks. Šajā Briedis bija nenoliedzami svaigāks un aktīvāks. Līdzīgā cīņā pēc nerakstīta likuma uzvaru iedod ringa saimniekam, bet Mairis bija pārāks visos raundos.
– Treneris Sandis Kleins, vērtējot Maira fizisko un psiholoģisko sagatavotību, iepriekš sprieda, ka pēc sešiem raundiem ar pretinieku būs cauri, bet sanāca visi 12.
«Lūzumi» bija gan vienam, gan otram. Septītajā raundā Briedis pats samazināja tempu un Huks izlīdzināja cīņu. Fiziskā kondīcija bija ideāla abiem.
– Pēc zaudējuma vācietis atzina, ka Briedis bijis labāks un viņam nav izdevies realizēt savus plānus.
Treneru izstrādāti cīņas plāni bija gan vienam, gan otram. Huks katrā ziņā ir otrais numurs, kas strādā uz pretsitieniem un atbildes uzbrukumiem, vairāk gaida pretinieka kļūdas. Mairis viņam tādu iespēju nedeva.
– Treneru uzvedība un motivācijas paņēmieni pārtraukumos bija krietni atšķirīgi.
Ja treneris redz, ka audzēknis zaudē, kaut kas ir jādara. Hukam, iespējams, vajag «ar kāju pa dibenu», lai ietu uz priekšu. Briedis ir citāda rakstura – nosvērts un mierīgs. Par viņa pēdējo gadu treneri Sandi Kleinu, jāatzīst, neko nezinu, bet ar Mairi sapazinos treniņnometnē Olainē, kur viņš kādu laikposmu trenējās pie Māra Simsona klubā «Lāčplēsis». Pēc tam gan vēlreiz atgriezās kikboksā pie Vasilija Čerņigova.
– Bokserim laikam noderīgi ir apgūt arī citu cīņas veidu iemaņas. Gatavojoties duelim ar Huku, esot izmantoti arī džiudžitsu speciālistu padomi.
Kikbokss ir tas pats bokss, tikai kājas nāk klāt. Mairim bija labi rezultāti arī kikboksā, un savā ziņā arī tāpēc, ka bija nodarbojies ar boksu.
– Bokss ir olimpiskais sporta veids, kur tagad laikam atļauts piedalīties arī profesionāļiem?
Piedalīties drīkst, bet sistēma līdz nokļūšanai ir sarežģīta. Zinu, ka vairākiem profesionāļiem piedāvāts saņemt olimpisko licenci, bet viņi nav uz to gājuši. Citi negrib, citiem līgumi aizliedz.
– Vai pieļaujat, ka Brieža panākums vairos boksa popularitāti un audzēkņu pieplūdumu klubā?
Noteikti. Vakar runāju ar saviem puišiem – mums ir izsišanās iespēju piemēri basketbolā, tenisā, hokejā un nu ir arī boksā. Daudzi nāca pieteikties jau pirms šī vēsturiskā notikuma, bet šonedēļ un nākamnedēļ, domāju, būs pieplūdums. Ir cilvēki, kas boksu uzskata par ļoti traumatisku sporta veidu, arī tādu, ar ko mēdz nodarboties aprobežoti cilvēki, bet Maira izskats un izturēšanās šos priekšstatus maina. Traumas visbiežāk rada trūkumi tehnikā. Pašam savulaik aizvadītajās 120 cīņās vienīgās bija pārsista uzacs un lūpa. Mans elks cauri laikiem bijis Muhameds Ali, ar kuru bija arī laime personīgi tikties un lūgt autogrāfu. Tas notika, kad viņš, tolaik vēl vārdā Kasiuss Klejs, ciemojās pie viena no PSRS laiku izcilākajiem bokseriem, 1974. gada pasaules čempiona un 1976. gada Monreālas olimpiādes sudraba medaļnieka Rufata Riskijeva.
– Jums bijusi darīšana ar pasaules čempionu?
Cīnījos pret viņu ringā. Gan tikai kā aktieris vienā filmā. Bet mums bija labas attiecības. Taču Muhamedu Ali gribēju minēt kā piemēru tam, ka bokss nemaitā cilvēka izskatu un būtību.
– Nupat ar gadskārtējo «Jelgava Open» turnīru atzīmējāt savu 75. dzimšanas dienu. Cik no tiem esat saistīts ar šo sportu, un kādi bija jūsu personīgie sasniegumi?
Ringā tiku līdz PSRS sporta meistaram, bet Latvijas mērogā manā 63,5 kilogramu kategorijā bija Eiropas čempions Aloizs Tumiņš, kuru nevarēju «pārspļaut». Tumiņš bija viens no labākajiem savienības laiku bokseriem, līdzīgi kā Tamulis Lietuvā. Protams, lietuviešiem ir Eiropas čempions Šociks un olimpiskais čempions Pozņaks, izcilu uzvārdu nav trūcis arī latviešiem – Rovičs, Šķēle, Frīdenbergs, Tērauds… Taču Tumiņš, tāpat kā Tamulis, manuprāt, ir savu valstu boksa zīmoli. Ja par mani – boksa cimdus pēdējo reizi uzvilku 26 vai 27 gadu vecumā. Tas bija mačā starp «Darba rezervēm» un «Lokomotīvi», jau 75 kilogramu svarā. Vinnēju, un tā cīņa bija arī pēdējā. Bet trenera darbā esmu no 1967. gada.
– Cik dalībnieku ir Cīņas sporta veidu centra boksa nodaļā, un ko viņi tur dara?
Patlaban ir ap 40 cilvēku, bet grupas papildinās. Ir no 8 līdz 11 gadu veci iesācēji, pēc tam 12–17 gadu vecie, kas jau orientēti uz sacensībām un sportisko karjeru, tad pieaugušie – lielākoties bijušie bokseri, kas nāk kustēties savai veselībai, bet nupat esam gatavi izveidot atsevišķu grupu sievietēm, kas arvien vairāk piesakās. Runājot par bērniem un jauniešiem, – pirmais un galvenais ir audzināt viņus par labiem cilvēkiem. Ne visiem ir talants un iespējas kļūt par izciliem bokseriem, bet labāks cilvēks var kļūt ikviens, un pie mums daudzi savas īpašības šajā virzienā uzlabo. Kļūst darbspējīgāki, sāk nopietnāk domāt par dzīvi. Dažreiz tēvi vēršas ar problēmām, un kopīgi tās risinām. Tie, kas neparko negrib ar savām sliktajām īpašībām cīnīties un labās izkopt, vai nu paši aiziet, vai arī man nācies to piedāvāt. Bet daži pēc laika atnāk atpakaļ – jau pārdomājuši daudzas lietas. Katram puikam ir savs raksturs, izmainīt to nevar, bet labot – daudz.
