Senioru deju kopa «Ozolnieki» iegriežas savā četrdesmit pirmajā deju gadā.
«Dulli un traki, azartiski, radoši. Kad jāuzstājas draudzības koncertos vai citos pasākumos, vienmēr ir oriģinālas idejas un pārsteiguma dāvanas. Izpalīdzīgi, draudzīgi un dziedoši, ko arī pierādījām svētku pasākumā. Patīk, var un grib dejot. Protams, katram ir savas kaites, rūpes un raizes, bet dejojot tās novirzās otrajā plānā,» savus senioru deju kopas «Ozolnieki» dejotājus raksturo un slavē kolektīva vadītāja Mārīte Skrinda. Joku dienā, 1. aprīlī, kopā ar mīļiem draugiem – «Laipu» (Jelgava), «Ziemeļblāzmu» (Rīga), «Brūklenāju» (Svēte), «Druvu» (Saldus), «Jumi» (Slampe) un «Sagšu» (Limbaži) – izskanējis viņu jubilejas «40+1» koncerts «Sanāciet, sadancojiet».
Lai nebūtu naftalīna piegaršas
«Īstais kolektīva dibināšanas datums ir 1976. gada 16. aprīlis, kad toreizējā kultūras nama direktore Velga Freimane par šo ieceri uzrunāja pirmo vadītāju Sarmīti Zalcmani (patlaban Ķepīti). 1. aprīli kā svinību dienu izvēlējāmies, lai pasākums noritētu ar vieglumu un jokiem. Lai nebūtu naftalīna piegaršas,» datuma izvēli un noskaņu skaidro Mārīte, piebilstot, ka arī vieninieks pie četrdesmit nav parādījies māņticības dēļ, ka šo apaļo skaitli nevajagot svinēt. Vienkārši, kā katrā kolektīvā ir savi kāpumi un kritumi, «Ozolnieki» tādu piedzīvoja pērn, kad tuvāk dzīvesvietai uz jaunatklāto «Ziemeļblāzmu» aizgāja dejot pieci dejotāji. Taču nu senioru deju kopa ar desmit pāriem un vēl vienu kungu, kurš atlabst, ir atguvusi stabilu līdzsvaru, ar ko varot kalnus gāzt, ko apliecināja arī, piemēram, šā gada augstie deju skates rezultāti un citi panākumi.
Tāpēc 1. aprīlī bija ko svinēt! «Scenāriju svētkiem gatavoja Ozolnieku Tautas nama direktores vietniece Madara Griba, bet libretu uzrakstīja mūsu koncertmeistare Dace Cabe. Apbrīnoju viņas talantu. Braucot kādu sveikt, Dace, ņemot talkā kādas iemīļotas ziņģes mūziku, uz ātro no nekā prot sacerēt brīnišķīgas rīmes. Viņa tās lapas sataupījusi veselā grāmatā, ko arī izmantojām kā pamatu scenārijam,» stāsta M.Skrinda, pieminot vēl kādu īpašu dāvanu – kolektīva fotosesiju. Tas tikai bijis skats, kā marta beigās dejotāji, saposušies tautas tērpos, kā dziesmu un deju svētku gājienā devās uz Ozolnieku ezeru ķert īpašos mirkļus. Un izdevās!
Talko, laivo un piedalās labdarībā
Ozolnieku ezeram kolektīva radošajā dzīvē arī ir sava būtiska vieta. Kopš Lielās talkas pirmsākumiem dejotāji katru gadu dodas sakopt tā apkārtni. «Mums tas ir ne vien darbs, bet īsts piedzīvojums. Ko tikai nav izdevies izzvejot pa šiem gadiem! Mums ir arī savs rituāls – nākam saģērbušies mūsu formās, taisām kopbildi un vienmēr nodancojam kādu danci,» ieskicē kolektīva vadītāja.
Viņa stāsta, ka šī nav vienīgā talkošanas forma. Dejotāji labprāt dažādos darbos dodas palīgā cits citam. Pat remontēt māju, strādāšanu vienmēr noslēdzot ar omulīgu pikniku, min M.Skrinda. Deju kopas gars tāpat tiek stiprināts, ar sirsnību un humoru svinot visas jubilejas, sieviešu un armijas dienas, dodoties plostu un laivu braucienos, piedaloties sadraudzības pasākumos un labdarībā, kopā ar otru Mārītes deju kolektīvu «Laipa» Jāņos un Ziemassvētkos iepriecinot abu tuvējo sociālās aprūpes namu iemītniekus.
Tā nav nekāda palēkāšana!
Taču pāri visam ir deja. «Deju ķēniņam Vilim Ozolam, kurš pirmais iecēla saulītē veco ļaužu kolektīvus, bija zelta vārdi – tie, kuri dejo, dzied un muzicē, ir tautas labākā daļa! Tā nav nekāda palēkāšana un patrallināšana, bet dzīves pozīcija. Deja arī nav tikai skaista mūzika, koši tērpi, soļu kombinācijas, precizitāte, azarts un šarms, bet savs stāsts un dvēsele. Ļoti svarīgi, ka dejotāji to saredz un saprot. Tad to saredzēs arī skatītāji, vairs nepievēršot uzmanību kādām neprecizitātēm, bet no sirds dzīvojot dejai līdzi – priecājoties, baudot un arī skumstot,» dejas kaislību raksturo M.Skrinda.
«Ozolnieku» vadību no S.Zalcmanes viņa pārņēma pirms 23 gadiem, kad, līdzīgi kā pirmajiem trīs kolektīva dejotājiem tālajā 1976. gadā, arī Mārītei nācās apstaigāt mājas, lai pierunātu vietējos ļauties šai kaislībai, kā arī apliecināt savu vadīšanas varēšanu. Nu neviens par to vairs nešaubās.
«Sarmīte mums uzlikusi ļoti augstu latiņu. Tāpēc rajonā, apriņķī, novadā vienmēr esam ieguvuši tikai pirmās vietas un pēdējos gadus tikai augstākās pakāpes diplomus. Nav noslēpums, ka dziesmu un deju svētkos, kas ir pat par starptautiskiem festivāliem augstāka virsotne ikvienam pašdarbniekam, kolektīvi ar augstākiem rezultātiem «Daugavas» stadionā dabū labākās vietas. Tā vienmēr esam bijuši priekšpusē, vienmēr gar mums kameras un tuvplāni televīzijas ekrānos. Cilvēkiem tas ir ļoti nozīmīgi. Tas sniedz lielu gandarījumu,» atzīst M.Skrinda, piebilstot, ka viņas seniori ir arī gana sīksti. «Spējam dejot gan mīnus 20, gan plus 40 grādos. Gluži ļaunā pamāte neesmu – paši piekrita pirms pāris gadiem, kad bija milzīgs sals, uzstāties Esplanādē Ziemassvētku tirdziņā. Savukārt karstums bija Ungārijā, kad dejojot pa muguru tecēja sviedru tērcītes. Viens koncerts bija pie baseina – visi plunčājas, bet mēs skaistajos vilnas tautas tērpos,» atceras vadītāja.
Izturība lieti noderēs arī 13. maijā, kas tiks veltīts mēģinājumiem, lai 14. maijā «Arēnā Rīga» pienācīgi nosvinētu «Iļģu» 35 gadu jubileju. «Ozolniekiem» tur piedalīties būs patiesi liels gods, jo horeogrāfs un pasākuma mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš šā notikuma paspilgtināšanai izraudzījies tikai katras grupas četrus labākos kolektīvus. Tāpat spēku vajadzēs 18. un 19. jūnijā Ventspilī Senioru deju dienās, kuru virsvadītāja ir arī M.Skrinda. Tad jau rokas stiepiena attālumā ir Latvijas valsts simtgades dziesmu un deju svētki, bet pa vidu daudz piesātinātu un radošu mēģinājumu un dienu.
Tikpat dulli kā es
Aigars Stols, kolektīva prezidents
Dejošanu par savu vaļasprieku saucu jau kopš skolas laikiem. «Ozolniekos» kopā ar sievu Maritu nonācām pirms aptuveni desmit gadiem, kad pusgadu bija izjucis mūsu iepriekšējais kolektīvs. Bijām aizbraukuši uz Līvbērzes deju kolektīva «Miestiņš» koncertu, kad pienāca Mārīte un uzaicināja pie sevis. Kāpēc ne!? Lai gan esam no Dobeles, attālums nav šķērslis. Dejošana ievelk. Arī cilvēki, kas ir tikpat dulli kā es. Patīk Mārītes prasīgais vadīšanas stils – tas liek mobilizēties. Jā, kolektīva dzīve ar mēģinājumiem, koncertiem, skatēm un citiem pasākumiem ir diezgan saspringta, bet dejošana ir vaļasprieks – esi noguris, bet vienlaikus atpūties. Savukārt nokļūt dziesmu un deju svētkos ir tāpat kā sportistam startēt olimpiādē. Tāpēc, kamēr vien spēšu, dejošu!
Dāmas
Dita Balode
Indra Cīrule
Sarmīte Helviga
Ieva Holendere
Laima Ķuze-Vagale
Aija Pridāne
Inta Radžele
Anita Romanovska
Marita Stola
Indra Zeltkalne
Kungi
Uldis Alksnis
Dainis Bušmanis
Pēteris Pridāns
Jānis Romanovskis
Jānis Rumba
Aigars Stols
Agris Stūrītis
Valdis Sviķītis
Ivo Tauriņš
Aļģerts Vaitaitis
Elmārs Holenders
