Jelgava ir mana dzimtā pilsēta. Vienmēr esmu interesējies par tās vēsturi, centies to izpētīt.
Jelgava ir mana dzimtā pilsēta. Vienmēr esmu interesējies par tās vēsturi, centies to izpētīt. Tādēļ, izlasījis «Zemgales Ziņās», ka sakarā ar 735. gadskārtu, kopš Jelgavas vārds pirmo reizi minēts vēstures materiālos, muzejs 11. maijā pulksten 13 aicina ierasties jelgavniekus uz sarunām par pilsētai būtiskiem pagātnes un šodienas jautājumiem un noklausīties muzeja darbinieku priekšlasījumus.
Muzejā ierados savlaicīgi, lai varētu tikties ar saieta dalībniekiem un pārrunāt interesantākos jautājumus. Tuvojoties tam, redzēju garu, spīdīgu automašīnu rindu, kas liecināja, ka uz jelgavnieku saietu ieradies daudz viesu, ne tikai no Jelgavas, bet arī, iespējams, no Rīgas.
Ieejot pirmajā zālē ar senās Jelgavas eksponātiem, redzēju pustukšu krēslu rindu zāles malā. Pēc neilga laika to aizņēma arī uzaicinātā publika. Vairāki, kas bija ieradušies savlaicīgi, starp tiem arī Juris Kēlers ar savu kundzi, kas pārcēlās uz dzīvi Jelgavā no ASV, apskatīja eksponātus un staigāja pa zāli.
Blakus telpā aiz puspievērtām durvīm skanēja klusa klaviermūzika. Bija dzirdamas cilvēku sarunas, bet varēja redzēt arī viesmīļus, kas iznēsāja tur esošajai publikai dzērienu glāzes. Telpas vidū bija garš zviedru galds. Klātesošie paskaidroja, ka mēs tur iet nevaram, jo tas esot bankets sevišķi uzaicinātai publikai. Ar dziļu rūgtumu sirdī uzklausīju šo savādo un neizprotamo informāciju.
Paredzētā «reņģu ēdāju» sanāksme sākās ar vairāk nekā desmit minūšu nokavēšanos, kad prominentā publika, starp kuriem bija arī pilsētas vadība un deputāti, steigšus, it kā slēpdamies, devās atpakaļ uz darbu.
Tā kā darba kārtībā bija iecerēts noklausīties tikai sešus referātus, bet sarunām ar publiku un debatēm laiks nebija paredzēts un nebija arī kam savas bēdas sūdzēt, jo pazuda arī auto rinda, pazemots atstāju muzeja telpas, uzskatīdams šādu cilvēku dalīšanu par vairāk nekā neētisku un pie sevis turpinādams citēt kāda slavena dzejoļa rindas: «Bet tautu meita skuju svārkos / Aiz durvīm bikli mīņājas, / Kā baidoties, ka traukos dārgos / No viņas neiebirst kaut kas.»
12. maija «Zemgales Ziņu» publikācijā par akreditācijas apliecības izsniegšanu Jelgavas muzejam sapratu, ka tas bija galvenais 11. maija notikums, par kuru varam apsveikt Jelgavas muzeju. Bet nav izprotama minēto abu pasākumu apvienošana, kas pazemoja daudzus jelgavniekus. Apbrīnojams ir muzeja darbinieku dāsnums, jo, kā informē Gatis Āķēns, bankets rīkots par personīgiem līdzekļiem.
Palieku cerībā, ka vienīgais labums no tā būs fakts, ka Domes vadošie darbinieki un deputāti būs ievērojuši ietves katastrofālo stāvokli pie pilsētas vizītkartes – muzeja – ieejas, izārdīto betona celiņu un izbradātos zālājus pie Lāčplēša pieminekļa atlūzas.
