Trīs latviešu jaunieši – Laura Garā, Ivars Brencis un Dainis Pudelis –, izdarot digitālus mērījumus (it kā ar tamboradatu caurdurot globusu), ne tikai noteica no Latvijas vistālāko apdzīvoto vietu – Pita salu, kas atrodas pie datuma maiņas līnijas Klusajā okeānā 770 kilometru no Jaunzēlandes –, bet arī sasniedza to. Gandrīz divu gadu ilgā ceļojumā lielākā daļu maršruta tika veikta ar velosipēdiem. Abi puiši ir atgriezušies un labprāt stāsta par savu ceļojumu. Dainis atgriezās pirmais 2016. gada jūnijā un vēl paspēja Jelgavā samīļot vecvecākus Hildu un Uldi Pudeļus, kas pērn aizgāja aizsaulē. Tas viņam bija ļoti svarīgi.
«Ideja par ceļojumu uz Pita salu radās 2013. gada ziemā, kad, strādājot Rīgā advokātu birojā, uzmācās depresija un viss likās sliktāk, nekā ir patiesībā. Uzdevu sev jautājumu – ko es daru ar savu dzīvi, vai tiešām gribu to šādu? Vai es gribu dzīvot no vienas algas līdz nākamajai? Nekādas piepildījuma sajūtas, nekāda īsta gandarījuma! Taču ceļojuma iemesls droši vien ir pavisam vienkāršs – lai vēlāk ir ko pastāstīt mazbērniem,» teic Dainis.
Ģimenei tūrisms nav svešs
Agrākais jelgavnieks, tagad mālpilietis Daiņa tēvs Juris Pudelis stāsta: «Kad Dainis mājās šo ideju izstāstīja, es lūkoju saprast, cik tas ir nopietni. Ģimenē esam nodarbojušies ar tūrismu. Dainis ar stopiem ceļojis uz Portugāli, piedalījies studentu pasākumos ASV. Taču par iespēju sasniegt Pita salu Klusajā okeānā mans viedoklis bija – tas nevar sanākt. Pirmkārt, ja dodies ceļojumā, tev parasti ir plāns, kā pārvietosies, cik tas prasīs laiku un naudu. Dainim, Ivaram un Laurai tāda plāna nebija. Zināms vienīgi galamērķis. Tādā ziņā tas bija tīrais avantūrisms! Taču izbraukšanas diena tuvojās un izskatījās, ka neviens neko pārdomāt netaisās.
Pieauguši cilvēki (Dainim, izbraucot no Latvijas, bija 24 gadi, Ivaram – 26, bet Laurai – 23), atrunāt nav jēgas. Tad nodomāju tā: kādu gabalu pabrauks, notrīs dibenus jēlus un dosies mājās, par ko es ļoti priecāšos. Un ne ar vienu vārdu nepārmetīšu, ka nav tikuši līdz mērķim.»
Ceļotāju izbraukšanas dienā 2014. gada 15. septembra pirmdienas pievakarē, protams, arī Juris Pudelis bija pavadītāju pulkā Rīgas stacijā. Daiņa tēvs atzīstas, ka raudāja ne tikai māte, bet arī viņš. Taču drīz vien skumjas nomainīja konstruktīva rīkošanās. Tēvs dēla došanos pasaulē domās nosauca par zeļļa ceļojumu. Tāds vecos laikos bija pieņemts tiem, kas savu arodu lielā mērā bija apguvuši, bet vēlējās redzēt, kā dzīvo un strādā citviet. 2014. gada maijā Dainis jau bija juridisko zinātņu maģistrs. Viņa draugiem Laurai un Ivaram gan tādu akadēmisko grādu vēl nav, taču visu trīs vecāki sāka «čupoties» un spriest, kā palīdzēt. «Rīkojām reklāmas kampaņas Siguldas un Mālpils bibliotēkās, kā arī vietējā presē. Domāju, bez brāļu, māsu un kolēģu atbalsta viņi diez vai būtu šo mērķi sasnieguši,» vērtē Juris. Noslēguma posmā ceļotājiem atbalstu sniedza arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, kas palīdzēja pie viņiem Jaunzēlandē nogādāt ar uzņēmuma «Latvijas valsts meži» gādību Tērvetē no ozola pagatavoto ceļa rādītāju «Latvija 180 000 km».
«Tēja ar stāstu» Tbilisi gaumē
Vēl līdz 2014. gada 15. septembra pulksten 17 Dainis strādājis pie datora advokātu birojā. Tad piecēlies no krēsla un devies uz Rīgas staciju, no kurienes pulksten 18.30 gāja vilciens uz Minsku. Gabaliņu aiz Baltkrievijas galvaspilsētas ceļotāji uzsēdās uz velosipēdiem. Trijotne devās ceļā ar minimāliem naudas līdzekļiem, ēst gatavoja paši, izmantojot katrā valstī vietējos produktus. Lai nebūtu jāpērk neskaitāmas pudeles, līdzi tika paņemts īpašs filtrs, kas spēja attīrīt ūdeni «kaut no Gangas». Somās bija arī velosipēdu rezerves daļas, plītiņa, drēbes, telts, matrači, guļammaiss, pirmās medicīniskās palīdzības lietas, videokamera un fotoaparāts ar statīvu, dators un, protams, kāda piemiņas lieta no mājām. Nakšņošanai bija domāta telts vai interneta vietnē «Couchsurfing» sarunātās naktsmājas. Tās ir par brīvu, taču tev pašam savās mājās Latvijā arī jābūt gatavam uzņemt līdzīgus ceļotājus.
Naktsmājās Baltkrievijā ceļotājiem gadījās būt ģimenes konflikta lieciniekiem. Miermīlīgam vīram, kura biežākais teiciens bija «Dieva dēļ!» («Radi boga!» – krievu val.) tika pārmests, ka viņš ir dzēris un nav bijis darbā. Taču, kā atzīst Dainis, sešpadsmit turpmāk apmeklētajās valstī visiem naktsmāju devējiem sirds bijusi īstajā vietā.
Jelgavas Sv.Trīsvienības tornī ceļotāju demonstrētajās fotogrāfijās bija redzami arī pieminekļi Ukrainas austrumos kritušajiem kara varoņiem. Cenšoties apbraukt karadarbības zonu, ceļotāji devās uz Krievijas anektēto Krimas pussalu, kur Jaltā viņiem piedāvāja pārgulēt dīvānos mēbeļu veikalā. Sevastopolē gan sanāca nelāgs pārsteigums, proti, naktī no kādas daudzdzīvokļu mājas slēgtas telpas tika nozagti Lauras un Ivara velosipēdi. Dainis min, ka to vērtība nepārsniedza pārsimt eiro. Taču aizstājējus tik vienkārši dabūt nevarēja. Tie nopirkti Gruzijā, kur bija paredzēts ierasties vēl pirms ziemas, kas gan «klibošanas» dēļ – Dainis brauca ar velosipēdu, Laura un Ivars – ar stopiem – nesanāca. Kaukāza kalnu pārejā ceļotājus pārsteidza putenis, taču tūlīt arī veicās, jo «autostopā» viņus paņēma ceļu uzturētāju dienesta darbinieki. Dainis uzsver, ka, braucot pa bijušo Padomju Savienības teritoriju, palīdzējušas pat nepilnīgās krievu valodas zināšanas. Labvēlīgā gaisotnē saprasties varēja.
Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi ceļotāji nodzīvoja trīs mēnešus. Šajā laikā viņi strādāja gadījuma darbus. Viens no tiem bija turpat uz ielas no Latvijas līdzpaņemtajā plītī uzvārītas tējas tirgošana. Dainis spriež, ka tādu «tēju ar stāstu» Latvijā Pārtikas un veterinārais dienests droši vien Rīgas ielās nepieļautu, taču Gruzijas galvaspilsētā tas bija pieņemami. Tālāk Armēnijā ceļotāji satika, pēc Daiņa teiktā, «daudz normālu cilvēku, kuri nenormāli cieš». Tie bija bēgļi no Sīrijas kara. No otras puses, Armēnija trijotnei palikusi atmiņā kā pārsteidzoši viesmīlīga zeme.
Domes sēdē uzklausa kā ekspertus
Savukārt musulmaņu tautu viesmīlība ceļotājus sagaidījusi Irānā, kur pirmais piedzīvojums gan bija robežsargu suņu rejas agrā rītā pie telts. «Saņem drosmi, uzvelc bikses un lien ārā,» ironiski pasmejas Dainis. Cita nakšņošanas vieta Irānā ierādīta vienas pašvaldības domes sēžu zāle. Vēl kādas irāņu pilsētiņas pašvaldībā jaunieši aicināti runāt par to, kādu iespaidu atstāj vietējais tūrisma serviss. Irānā latvieši pat ielūgti kāzās, ko tur vīrieši un sievietes svin atsevišķi (arī Teherānas metro ir vagoni sievietēm un vīriešiem). Dainis piebilst, ka musulmaņu zemēs vajadzēja arī mānīties, ka Laura ir viņa māsa vai māsīca, jo citā statusā jaunām meitenēm puišu sabiedrībā nepavisam neklājas būt.
Pusotru mēnesi pavadot Irānā, noskaidrojās, ka tālāk caur Pakistānu ceļš iespējams vienīgi bruņotas sardzes pavadībā. Tādēļ pie Teherānas sekoja apmēram 340 grādu pagrieziens jeb brauciens atpakaļ, taču ne vairs uz Armēniju, bet Azerbaidžānu, kas jau vairāk nekā divdesmit gadu Kalnu Karabahas dēļ ir karastāvoklī ar Armēniju. No Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ar kravas kuģi, uz kuru ceļotāji paspēja pēdējā brīdī, latvieši šķērsoja Kaspijas jūru un nokļuva plašajā Kazahstānā. Trīs dienas braucot vilcienā, viņi šķērsoja valsti un nokļuva tās agrākajā galvaspilsētā Alma-Atā. Tur bija iespējams nokārtot vīzas, lai nonāktu Ķīnā. Tālākais ceļš gāja pāri Tjanšana kalniem, kuru pakājē jūnijā bija trīsdesmit grādu svelme, bet, uzbraucot augstāk un naktī guļot zem klajas debess, pēkšņi sāka krist slapjš sniegs.
Ķīnas rietumos Dainis, Ivars un Laura iepazina uigurus. Lai gan tajā reģionā skaitās augsts terorisma draudu līmenis un visapkārt redz daudz bruņotu ķīniešu, latviešu jaunieši arī tur uzņemti viesmīlīgi un atkal ielūgti kāzās kādas pilsētiņas kultūras namā.
Naktsmājas budistu templī
Tālākajā ceļā Ķīnā trijotne vairākas diennaktis pavadīja vilcienā – vien šoreiz sēdvietās bez iespējas apgulties, kā tas bija vilcienā Kazahijā. Dainis atzīst, ka Ķīnā sazināties ar vietējiem ļaudīm bijis grūtāk. Sičuaņas provincē sākumā ceļotāji nav sapratuši, ka budistu mūks, ar kuru sarunāties izdevās rakstiski, lietojot datoru, viņus ved nevis ekskursijā, bet gan nakšņot. Tikai brīdi vēlāk atklājies, ka naktsmājas piedāvātas templī, kas atradās kalnos reibinoši smaržīgu koku ielenkumā.
No Ķīnas atmiņā paliek arī tirgi ar ļoti plašu izvēli un neredzētiem pārtikas produktiem. «Mēs vienmēr centāmies iepirkties izdevīgāk, jo arī «lētās» valstīs mums nebija vairāk naudas kā vietējiem iedzīvotājiem. Nevarējām justies turīgi, kā ierasts eiropiešiem, kuri ceļo pa Āziju,» skaidro Dainis.
Kad ceļā no Latvijas jau bija pagājuši nepilni vienpadsmit mēneši, velosipēdisti nokļuva Taizemes galvaspilsētā Bangkokā, kur dzīvo vairāk nekā deviņi miljoni iedzīvotāju (ap 5,8 tūkstoši uz kvadrātkilometru). Līdz tam ceļotāji internetā bija iepazinušies ar kādu vīru, kas uz vairāk nekā mēnesi par velti aizdeva savu dzīvokli. Tur jaunieši mēģināja veidot filmas par ceļojumu, ar ko varētu piesaistīt atbalstītājus. Dainis atzīst, ka tieši Bangkokā iestājusies pirmā «eksistenciālā krīze, kad bija zudusi iedvesma un saprašana, kā braukt tālāk». Neesot viegli tik ilgu laiku diennakti būt kopā, kaut arī tie ir labi draugi. Taču tad ceļotājiem naudu sarūpēja mājinieki un darba kolēģi, un sliktie brīži ātri piemirsušies.
Idiotisks lēmums ceļojuma gada jubilejā
Tieši gadu pēc izbraukšanas no Rīgas jeb 2015. gada 15. septembrī, sākot ceļu no Bangkokas, jaunieši nolēma braukt ar velosipēdu 24 stundas bez apstājas. «Idiotiska doma. Lija, braucot migām ciet. Sāka sāpēt kāju cīpslas. Tajā reizē nobraucām kādus 240 kilometrus,» atceras Dainis (vienas «normālas» dienas rekords viņiem bija 180 kilometru). Tālāk Singapūrā ceļotāji pirmo reizi satika latviešus, kuri tur strādāja. Savukārt Malaizija palikusi atmiņā kā pavisam citāda musulmaņu valsts, kur sievietes šķiet statusā pārākas par vīriešiem. Interesanta arī likās malajiešu valoda, kas sakņojas sanskritā un kur dažu vārdu izruna ļoti atgādina latviešu valodu.
Tālāk pa jūru ceļotāji tika līdz tūristu iecienītajai Bali salai Indonēzijā, no kurienes lidoja uz Melburnu Austrālijā, bet četras stundas vēlāk – uz divarpus tūkstošus kilometru tālo Oklendu Jaunzēlandē.
Jaunzēlandē Dainis nodzīvoja pusgadu, Ivars – pusotru, bet Laura sola būt mājās tikai pēc mēneša – maijā.
Pirmajā pusgadā, kas visiem bija kopīgs, jaunieši pelnīja naudu ceļam, lai veiktu vēl 770 kilometru uz Pita salu. Jaunzēlandē, kas ir viena no pasaulē lielākajām piena ražotājām, Dainis strādāja par apmēram 600 govju ganāmpulka ganu. «Darbs smags, bet, kad pierodi un pietiekami uztrenējies, tad nekas,» atceras ceļotājs. Visu gadu govis atrodas ganībās. Smalki – no lidmašīnām jaunzēlandieši kontrolējuši, vai ar kūtsmēsliem un vircu netiek piesārņoti pazemes ūdeņi. Otrs Daiņa darbs bija ābeļdārzā retināt ābolus (ābelē atstājot skaistākos). Tie arī ir Jaunzēlandes eksportprece. Savukārt Ivars strādājis pilsētā firmā, kas palīdz turīgiem cilvēkiem atbrīvoties no liekām mantām. Laura Jaunzēlandē vīna darītavas restorānā pelna naudu vēl šodien. Pēc pusgada visi trīs bija nopelnījuši tik daudz, ka spēja nokļūt Pita salā un tur uzstādīt no Latvijas atsūtīto zīmi «Latvija 18 000 km».
Labāk zobus ārstēt mājās
Mainoties tūkstošgadēm, par Pita salu Latvijas medijos tika publicēts, ka tā ir viena no apdzīvotajām vietām, kur pasaulē vispirms pienāca 2000. gads. Sala atrodas uz 176. meridiāna Rietumu puslodē, taču datuma maiņas līnijas līkums to piesaista Austrumu puslodei un reizē arī Jaunzēlandei. Tās teritorija ir tūkstoš reižu mazāka par Latviju, taču trīsdesmit tur dzīvojošajiem pieaugušajiem, kas galvenokārt nodarbojas ar lopkopību un zveju, ir sava baznīca, bet astoņiem bērniem – sava skola. Vienīgo viesnīcu (viesu namu) gan ceļotāji vērtē kā dārgu – latvieši par divām naktīm samaksāja ap 200 eiro. Pita salai tuvākā ir Čatemas sala, ko skaidrā laikā var redzēt un kur iedzīvotāju skaits ir seši simti.
Pretējs ceļa rādītājs «Pita sala 18 000 km» tika uzstādīts arī Mālpils pagasta Ošiņos, kur 2016. gada jūnijā Daini sagaidīja mājās. Turp viņu pasteidzināja arī sāpošais zobs. Dainis pasmaida, ka tobrīd bijusi dilemma – zobu labot Jaunzēlandē vai arī lidot uz Frankfurti pie Mainas, kas jau ir pavisam tuvu Mālpilij, Rīgai un Jelgavai.
