Ilgu Mihmeli truškopībai pievērsties pamudinājusi draudzenes meita.
Savulaik, kad radu bērni bija mazi, dobelnieces Ilgas Mihmeles truši bijuši naski Lieldienu olu gādātāji – teju katrā būrī svētkos pa kādai varēja atrast. Šodien no kādreizējiem diviem desmitiem šķirņu saimniecībā pašu priekam tiek turēti četru šķirņu garauši.
Dzimis brīvībai
Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības «Trusis un citi» valdes priekšsēdētājas I.Mihmeles pārraudzības trušu audzēšanas saimniecībā dzīve būros rit savu gaitu – ‘Šampaņas sudrabotā’ trušu mamma ir tikko laidusi pasaulē mazus melnus trusēnus, kas šķirnei raksturīgo spalvas krāsu sāks iegūt pēc pāris mēnešiem. Citā būrī trušu mamma vēl tikai gatavojas lielajam notikumam, kas gaidāms Lieldienās, rūpīgi no salmiem un spalvas veidojot migu. Bet pie kāda trušu puikas ciemos atbraukusi meitene.
Vienā metienā šķirnes trušiem dzimst seši, astoņi, desmit mazuļi. «Audzētāji lielās arī ar ļoti lieliem metieniem, bet tas galīgi nav vajadzīgs. Trusenītei ir vieglāk izbarot mazāku skaitu – ir svarīgi, lai trusēns saņem vairāk piena. Bet arī jānoturas līmenī, lai metiens atbilstu vidējam šķirnes rādītājam,» skaidro audzētāja. Savukārt kāds cits trusis atkal devies brīvsolī – kā teic saimniece, lai arī apgrauž dārza puķes un visu, kas nav piesegts, viņš ir dzimis brīvībai, tad nu arī ir priviliģēts savas dienas vadīt ārpus būra. Iesprostots tas var nepārdzīvot un aiziet bojā.
Svarīgi nepārbarot
Saimniecībā tiek audzēti pamatā divu šķirņu – ‘Kalifornijas’ un ‘Šampaņas sudrabotie’ – truši, ir arī ‘Deilenāri’ un ‘Jaunzēlandes sarkanie’. ‘Kalifornijas’ truši Latvijā ir izplatīti un ieteicami gaļas ieguvei, trušu mammas ir mierīgas, labi izbaro bērnus. Savukārt ‘Šampaņas sudrabotie’ Latvijā ir jauna šķirne, ko pirms dažiem gadiem ievedis biedrības biedrs Dzintars Rancāns.
Truši visu cauru gadu pavada āra apstākļos – tie esot visveselīgākie dzīvnieki. Vienīgi, ja ir liels vējš un sals, labi, ja var būri aizklāt, lai nepūš. Truši tiek baroti ar speciālu barību, sienu, pašu dārziņā izaudzētiem lopbarības kāpostiem. «Tad nāk biešu lapas, burkānu laksti – rudenī spēj tik dot to, kas izaug. Pašlaik roku no zemes ārā topinambūrus,» stāsta I.Mihmele. Ar nelielu skaudību viņa skatās uz lauciniekiem, kam zāle aug griezdamās – pilsētas upmalā neplūksi, jo tur suņi un kaķi nostaigājuši, bet tuvākā vieta, kur to varētu pļaut, ir deviņu kilometru attālumā. Spēkbarību trušiem dod minimāli, lai nepārbarotu. Par dzīvnieku veselību jārūpējas arī ar vakcīnām – šķirnes dzīvnieki pret slimībām ir pat uzņēmīgāki nekā bezšķirnes truši.
Popularizē nozari
Profesionāli ar truškopību I.Mihmele, kura ir dzimusi un augusi jelgavniece un uz Dobeli pārcēlusies pēc iziešanas pie vīra, pavisam netīšām sāka nodarboties 1988. gadā. Draudzenes meitai bija divi trusīši, kurus līdz ar skolas sākumu rudenī viņa atvedusi Ilgas tantei. Zemi trušu turēšanai I.Mihmele dabūjusi caur Dobeles biedrību. Kad biedrība palika bez vadītājas, vietu piedāvāja viņai. «Darbs bija ļoti izdevīgs. Uz vietas man vajadzēja sēdēt divas dienas, un krievu laikos 160 rubļu bija liela alga. Vienīgi vajadzēja braukāt pa ciemiem, Dobelē vien bija 180 audzētāju, kur vēl visa Auce. Cilvēki bija ieinteresēti produkciju nodot, lai dabūtu barību. Man atkal vajadzēja rēķināt, cik ādu nodotas. Par vienu rubli produkcijas varēja nopirkt divus kilogramus barības. Cilvēki nāca un gāja, mainījās laiki, biedrību likvidēja. Tad mēs, domubiedri, sanācām kopā un nodibinājām biedrību «Trusis un citi»,» atminas I.Mihmele.
«Biedrība ir vaļaspriekam, bet vienlaikus tajā ir saimniecības, kas darbojas ļoti nopietni. Mēs nodrošinām metodisko, teorētisko bāzi, laimīgā kārtā valsts mums iedod naudu nozares popularizēšanai, rīkojam izstādes, paši braucam uz konferencēm un izstādēm. Vācijā vien ir 650 tūkstoši trušu audzētāju, mums arī vajadzētu būt vismaz pāris tūkstošiem, bet nav jau viņu. Nedomāju, ka kāds biedrībā ir maka labumam,» stāsta I.Mihmele.
Kā teic audzētāja, kurai arī savulaik bijusi šķirnes trušu audzēšanas saimniecība (tās strādā pēc ciltsdarba programmas, katrai šķirnei ir izkopšanas plāns, savukārt pārraudzības saimniecības kontrolēti audzē šķirnes dzīvniekus), trušu selekcija nav tā joma, kur varētu pelnīt lielu naudu. «Šķirnes saimniecībām jābūt izkopšanas plānam. Valsts par trusi biedrībai piešķir 1,56 eiro, audzētājam par katru vaislas dzīvnieku, kas ir ciltsdarba programmā, tiek 1,10 eiro. Katrai šķirnei ir vairākas pazīmes, kam jānoturas līmenī. Piemēram, tiek skatīts trusenes pienīgums. Kad trusēni piedzimst, tie ir jānosver. Pēc tam jānosver 21 dienas vecumā, kad paši sāk ēst. Tad pēc svara pieauguma rēķina, cik piena trusene ir izdevusi, pienīgāko atlasa vaislai. Tā ir tā selekcija, taču ekonomiskais stāvoklis ir tāds, ka cilvēkiem ir jādzīvo no naudiņas par trušiem. Ja grib selekciju veikt pilnībā, visus trusīšus nevar pārdot, ir jāgaida, kamēr tie izaug, jāsver pēcnācēji, pēc kuriem atkal vērtē tēvu. Tas šobrīd neatmaksājas,» skaidro I.Mihmele. Lai sapārotie truši nebūtu rados, vaislas materiāls jāved no ārzemēm. «Varu nezināt, kā sauca manu vecomāti, bet truša raduraksti man jāpārzina četrās paaudzēs,» viņa smej.
Gaļa vērtīga
I.Mihmeles vadītajā biedrībā apvienojušies ap 20 šķirnes trušu audzētāju, Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijā apmēram tikpat. Taču tādu, kas mājās audzē trušus, ir daudz. «Man truškopība sākās kā vaļasprieks, bet tā var pāraugt arī biznesā. Taču tad visam ir jābūt ļoti pārdomātam – ko audzēs, kur liks. Ja grib mājās tirgot gaļu, jābūt reģistrētai kautuvei. Nav noslēpums, ka nelielā daudzumā trušu gaļu pārdod pa visām malām, bet jādomā, kur realizēt vairumā. Vienreiz viens bija atbraucis – vajagot piecas tonnas gaļas. Tik daudz pa visu Latviju uzreiz nedabūs! Ārzemēs jau ir liels pieprasījums – audzētāju tik daudz, bet gaļas nekad nepietiek,» teic I.Mihmele. Truša gaļa ir diētiska, savukārt mēsli ir vērtīgs fosfora avots. Briesmīgi gan esot pieiet pie būra un apzināties, ka nākamajā dienā mīlulis tiks nokauts, taču tam esot jātiek pāri.
I.Mihmeles piemājas saimniecībā ir ap 70 dzīvnieku, bet savulaik bijuši pat 20 šķirņu truši, kas vesti uz izstādēm, lai parādītu šķirņu daudzveidību. «Man tā stadija šobrīd ir tāda – ja naudu nav kur likt, audzēju trušus. Man ir pensija, grāmatvedības darbi, ko mājās strādāju. Tagad ir vieglāk. Cik nu to trušu man ir – audzētājam tas nav daudz. Biedrībā ir sanākuši jauni un aktīvi cilvēki, kuri grib darboties. Mana daļa ir gādāt naudu. Braucu uz Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi, Eiropas konferencēm, reālo darbu meitenes strādā,» tā I.Mihmele.
