«Haskijs pilsētā un dzīvoklī nav nekas neiespējams,» pārliecināti saka deju skolotāja Sintija Kļaviņa. Uz interviju viņa kopā ar savu mīluli Simbu ierodas kājām – abas mērojušas astoņus kilometrus, pēc tam tādā pašā veidā dosies mājup. «Šai šķirnei vajag daudz staigāt un būt ārā,» uzsver suņa saimniece.
Neapstiprinās nostāsti
Bēšās krāsas suņu meitene ar skaisti zilajām acīm un «smaidošo» seju Sintijas un viņas drauga Raivo ģimenē ienāca pirms diviem gadiem. «Haskijs bija mūsu plāns. Haskiju šķirnes suņu audzētavā tobrīd visi kucēni bija kā pielipuši pie mammas, bet Simba mūs ievēroja un skrēja pa kājām,» par satikšanos ar savu nākamo suni stāsta Sintija.
Pirmās asociācijas par haskijiem arī viņiem bijušas filmas par sniega suņiem, par pajūgu un kamanu vilkšanu. «Šķirne prasa milzīgu apņemšanos un fiziskās aktivitātes. Aprakstos teikts un nostāsti vēsta, ka haskiji ir lieli plēsēji, nesatiek ar kaķiem, plēš vistas, tiem patīk rakties un kārpīties pa zemi. Taču daļa nostāstu neapstiprinās,» norāda saimniece un papildina: «Apstiprinājās, ka haskijs ir ļoti mīļš, labsirdīgs un gudrs suns, spēcīgs un enerģijas pārpilns. Lai tam nekļūtu garlaicīgi, jāpievērš daudz uzmanības. Ar kaķiem satiek labi, jo man pašai ir kaķis. Citi dzīvnieki viņu interesē, bet pāri nedarīs.»
Skolo paši
Vārds Simba mīlulim atnācis pavisam nejauši. «Bijām izdomājuši ļoti skaistu vārdu, taču pēkšņi to aizmirsām. Tad palikām pie Simbas. Tas saistās ar multiplikācijas filmu «Karalis Lauva», vilkām paralēles arī ar «Mazo princi». Šie stāsti nes vēstījumu, ka esam atbildīgi par to, ko pieradinām,» uzsver Sintija, norādot, ka viņu haskijs ir tas gadījums, kad suns jūtas atbildīgs par saimniekiem. «Esam viņu pārbaudījuši uzticībā. Staigājam pa suņu laukumu, Simba paliek, mēs iznākam ārpusē, aiz žoga. Skatāmies, ko darīs. Simba prasās pie mums. Esam arī palaiduši brīvā vaļā, paši paslēpjamies aiz koka, pēc mirkļa Simba nāk mūs meklēt,» ar prieku par sava mīluļa attieksmi stāsta saimniece.
Viņa atklājusi, ka haskiji daudz mācās no cilvēka rīcības. «Ja Simba ir izdarījusi to, ko nedrīkst, tad arī pasakām, runājot stingrā tonī. Tad viņa nokaunas. Pēc kāda laika mēģina visādi pielīst, grib nākt mīļoties, nes mantiņas.»
Suņu skolā Simba neiet, mācīt viņu uzņēmusies saimniece pati, jo pēc profesijas ir skolotāja. Daudz paņēmienu varot atrast internetā. «Simba kā haskijs ir diezgan spītīga uz mācīšanos. Ja gribēs, mācīsies, ja ne, tad neparko. Īpaši tas jūtams, kad apkārt ir sveši cilvēki. Tad saimnieku var neklausīt, jo visu iedos tāpat,» pasmaida saimniece. Simba saprot komandu «čau!», kas nozīmē dot ķepu, viņa zina iet savā vietā, palikt mierīga un lēkt.
Sava istaba
Sintija ar draugu un saviem mīluļiem mīt četristabu dzīvoklī. Sunim ir piešķirta atsevišķa istaba. «Kad ņēmām Simbu, daudziem pirmā reakcija bija – ārprāts, ko darām! Liels suns dzīvoklī! Mēs taču viņu degradēsim!» atceras Sintija. Viņasprāt, tas, ka dzīvo dzīvoklī, ne mājā, nav nekāds dzīvnieka labturības rādītājs. «Zinām, ka ir personīgo māju saimnieki, kuri tur haskiju, bet suns ir vai nu piesiets pagalmā, vai neko tālāk par sētu neredz. Haskijiem vajag iet un skriet, plašumu, daudz darboties. Vai tad ir jēga, ka tev ir māja, kas it kā ir piemērota suņa turēšanai?» vaicā haskija saimniece.
Haskiju saimniekiem jābūt fiziski aktīviem. «Tā kā darbojos deju jomā, man tas nekādas problēmas nesagādā. Visgarākais maršruts mums ir bijis 35 kilometri dienā. Dzīvojam rajonā, kur apkārt ir daudz dabas – pļavas un mežs.»
Mēdz neatsaukties
Simba mājās nekad netiek atstāta viena. «Pulksten piecos draugs ceļas uz darbu. Tad Simbai ir pirmā pastaiga. Ap desmitiem mēs izmetam kārtīgu loku pa apkārtni. Kad tuvojas mans darbalaiks, drīz mājās nāk draugs,» stāsta Sintija.
Nedēļas nogalēs saimnieki kopā ar suni brauc uz laukiem. «Tur ir lielāka brīvība. Tad ir nevēlēšanās dzirdēt un atsaukties. Īpaši izteikti tas ir, kad jādodas mājās. Ir bijis, kad uztraucamies, ka viņa ir pazudusi. Esam daudzreiz devušies sava mīluļa meklējumos. Vienu reizi visur izmeklējamies, bet, izrādās, Simba guļ aiz šķūņa un saulītē sildās,» stāsta Sintija, rādot pie kaklasiksnas pieliktu žetonu kaula formā, uz kura rakstīts «Simba» un klāt telefona numurs. «Paldies Dievam, kad Simba ir bijusi ilgstošāk pazudusi, vienmēr atgriezusies! Apkārtnē cilvēki zina mūsu Simbu. Vienu reizi pastniece viņu bija paņēmusi mašīnā un atgādāja mājās,» par haskiju meitenes piedzīvojumiem stāsta Sintija.
Laukos Simbai patīk izskrieties pa ūdeni, šad tad intereses pēc aizskrien ciemos līdz attālāko kaimiņu vistām vai padzen pēdas meža zvēriem. Savukārt vasarā suņu meitene papildina uzturu ar svaigām avenēm un aronijām, ar purnu ložņājot pa ogu krūmiem. Graužot arī papriku, gurķus, kāpostus. «Īpaša nozīme ir lauku olām, lai spalva būtu spīdīga,» mīļojot savu mīluli, teic Sintija.
Piesaista skaistais izskats
«Simbai ir daudz aukļu, jo mēdzu viņu šad un tad ņemt līdzi uz deju nodarbībām. Bērniem uzticu pastaigas. Mammas ir pateicīgas, ka bērniem ir iespēja kādu brīdi būt kopā ar suni. Kad Simba bija kucēns, ļoti daudzi vēlējās uz ielas ar viņu kopā nofotografēties. Bet ir nācies svešiem cilvēkiem aizrādīt. Vienu reizi stāvēju kopā ar mazo Simbu pie bankomāta, aiz mums ģimene ar vairākiem bērniem. Mazie sunim uzmetas virsū mīļot. Turpat vecāki, bet neko nesaka. Tad gan parāvu Simbu nost un uzprasīju pieaugušajiem, vai viņi apzinās, kas var notikt. Suns paliek suns – es nevaru uzņemties atbildību. Ja iekodīs, tā būs pašu vaina. Pretī saņēmu «trīsstāvīgus» lamuvārdus,» piedzīvoto atceras saimniece.
Simba, klausoties, ka runā par viņu, izdala kādu interesantu skaņu. «Viņai patīk runāties. Riet viņa īsti nemāk, rūkšanas vietā ir urkšķēšana. Manuprāt, šī īpašība viņai ir no dabas dota,» suņa paradumus un uzvedību raksturo saimniece. «Kad ziemā esam laukos, Simba velk ragavas. Tieši tādēļ Simbai ziemā ir jāpiestrādā par modeli fotosesijās. Tās bildes ir neatkārtojami skaistas!»
Atdod, jo nespēj tikt galā
Ļoti bieži esot atrodami sludinājumi, ka cilvēki vēlas lēti pārdot vai dāvināt jau pieaugušus haskijus. «Viņi izdomā jebkādus iemeslus, lai tiktu vaļā. Visbiežākais izdomājums ir bērna alerģija pret spalvām. Domāju, ka patiesais iemesls ir nespēšana un nevēlēšanās tikt galā ar šo ļoti spēcīgo suni. Otrs – haskijiem patīk rakt zemi tā, ka tā iet pa gaisu un izveidojas tranšejas. Arī Simbai tīk jūrmalā parakties pa kāpām. Iespējams, tas nepatīk pilsētniekiem, kuriem ierobežotajā mājas teritorijā ir dārzs, kas pakļauts haskija izdarībām,» prāto haskija saimniece.
SIBĪRIJAS HASKIJS
◆ Sibīrijas haskija jeb eskimosa dzimtene ir Sibīrijas ziemeļaustrumi, bet tālāk šķirne attīstījusies Aļaskā.
◆ Kinoindustrijā haskiji nereti tiek nodarbināti, lai atveidotu vilkus, lai gan tiem nav nekādas tiešās radniecības.
◆ 1925. g. janvārī mazajā Nomes pilsētiņā Aļaskā izcēlās difterijas epidēmija. Steigšus bija nepieciešama vakcīnu partija. Vienīgais līdzeklis, ar ko nogādāt vakcīnas, bija suņu pajūgi, kurus gaidīja 1085 km garš ceļš, mīnus 50 grādu sals un vēja brāzmas ar ātrumu līdz 110 km/h. Par godu šim braucienam Aļaskā ik gadu tiek rīkotas suņu pajūgu sacensības «Iditarod» no Vilovas pilsētiņas līdz Nomei.
No Suņu enciklopēdijas un «Suņu Avīzes»
SPECIĀLISTA VIEDOKLIS
Haskijs ir dzīvesstils
DITA OZOLA, HASKIJU AUDZĒTĀJA
Haskijs ir mīļš, bet primitīvas šķirnes suns ar medību instinktu. Tas brīvi spēj dienā bez jebkādas piepūles noiet 100 kilometru, jo šķirnes īpatnība ir milzīgs spēks un enerģija, ko visveiksmīgāk cilvēks var izmantot kamanu vilkšanai. Haskijs arī ir liels klaiņotājs. Kur viņam ir labi – tur dzimtene. Mums pieklīda čipēts haskijs, kurš bija atnācis no Baltkrievijas vai Krievijas. Pirms pirkt šādu suni, 100 reizes jāpārdomā. Varbūt labāk ir aizbraukt uz kādu audzētavu, kas piedāvā izklaides ar haskijiem. Šis suns ir piemērots sportiskiem un aktīviem cilvēkiem. Iegādāties haskiju jebkuram būtu tas pats, kas nopirkt lauku ceļiem «Ferrari» auto. Tā kā haskijs ir bara dzīvnieks, ieteicams turēt divus suņus.
