Līdzīgi kā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Nacionālās apvienības saraksta līderis Ozolnieku novadā būs Guntars Akmentiņš, kurš Ozolniekos dzīvo kopš 1988. gada. Kā vēlēšanu listes pirmais numurs viņš uzņēmies atbildību par priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanu – saraksta veidošanu, programmas izstrādi un komunikāciju ar vēlētājiem. Līdera dotības G.Akmentiņš veiksmīgi attīstījis jau jaunības gados, dienot padomju armijā, un turpmāk to apliecinājis, strādājot Jelgavas Pašvaldības policijā, kur ieņēma priekšnieka vietnieka amatu. 2013. gadā, kandidējot pašvaldību vēlēšanās, viņš no šī dienesta aizgāja un patlaban strādā par juristu privātfirmā, kā arī ir Ozolnieku novada domes deputāts.
– Jūsu pirmā specialitāte ir automehāniķis. Esat mācījies Jāņmuižas profesionāli tehniskajā vidusskolā pie Cēsīm, Priekuļos. Kad pievērsāties politikai?
Piedzimu un izaugu Jelgavā, taču lepojos arī ar to, ka vidusskolā mācījos savulaik slavenajā Jāņmuižā. Jau padsmitnieka gados neesmu dzīvojis tikai vecāku paspārnē, bet zinu arī kopmītņu dzīvi. Kopš tā laika man Cēsīs un Valmierā ir daudz draugu. Pēc tam tiku iesaukts padomju gados obligātajā karadienestā, kur mērķtiecīgi uzdienēju līdz vecākā seržanta dienesta pakāpei.
Par politiku sāku domāt padsmitnieka vecumā, kad interesējos par Latvijas valsts vēsturi. Manas vecāsmātes Mildas Augustes uzvārds ir Meierovica. Tā es sāku interesēties par radu rakstiem un noskaidroju, ka vectēva Jāņa Roberta (viņš nomira pirms manas piedzimšanas) onkulis ir Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kuram ir lieli nopelni Latvijas valsts starptautiskajā atzīšanā. Arī 80. gados daudzi jaunieši zināja, kas ir Kārlis Ulmanis, kas ģenerālis Balodis un kas Meierovics. Vectēva brālēnu Gunāru Meierovicu, kuru 1996. gadā partija «Latvijas ceļš» izvirzīja Latvijas Valsts prezidenta amatam, es diemžēl dzīvē nesatiku un aprunāties nepaspēju.Tieši no intereses par vēsturi arī sākās mana interese par politiku.
Atgriezies no dienesta, apprecējos ar meiteni no Ozolniekiem. Sākās atmodas laiks. 1991. gadā strādāju RAF. Kopā ar bērnības draugiem braucu uz barikādēm. Sieva neiebilda, bet māte teica: «Tev mājās mazs bērns. Kur tu skrien!» Atrodoties barikādēs, tik šausmīgi gan nelikās. Tolaik mani pārņēma ideja, ka Latvijas valsts jāsargā. 1992. gada februārī iestājos Jelgavas Pašvaldības policijā, kur nodienēju divdesmit vienu gadu un karjeras augstākajā punktā biju priekšnieka vietnieks. Šis darbs bija cieši saistīts ar pašvaldības politiku.
– Jūsu aiziešana no Pašvaldības policijas 2013. gadā saistīta ne tikai ar iesaistīšanos politikā, bet diemžēl arī ar aizturēšanu dzērumā pie automašīnas stūres. Tāda informācija ir pieejama katram, kas interneta meklētājā ievada jūsu vārdu. Kā tikāt galā ar šo atkarību, no kā cieš daudzi?
Tas ir notikums, ar ko nelepojas, bet izdara secinājumus. Jāatzīst, ka divdesmit gados policijas dienestā biju izdedzis, iegājis rutīnā. Kamēr esi jauns, to kaut kā nemani, vari nepiekusis strādāt pat vairākos darbos dienām un naktīm. Kad Pārlielupē izbēga cietumnieki, mājās tikpat kā nebiju nedēļu. Tādu stresainu darbu ne katrs ilgi var izturēt. No otras puses, darbs Pašvaldības policijā paplašināja manu redzesloku. Es redzu, kas Ozolniekos šajā jomā pieklibo, kas Jelgavā bija labāk un Ozolniekos būtu jāuzlabo. Esmu pateicīgs Jelgavas Pašvaldības policijas priekšniekam Feliksam Jasenam, kurš savus padotos mudināja mācīties. 2003. gadā tepat Ozolniekos iestājos Baltijas Krievu institūtā (tagad Baltijas Starptautiskā akadēmija), kur ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnēs un jurista diplomu. Pateicoties tam, patlaban varu šajā specialitātē strādāt Rīgas uzņēmumā «River VM».
– Ozolnieku novada domē darbojaties Sociālo lietu komitejā. Kā tur sokas?
Plašākai sabiedrībai zināmākais jaunievedums, ko esam rosinājuši ar deputāti Dinu Tauriņu un ko jūt Ozolnieku novada iedzīvotāji, ir brīvpusdienas bērniem, sākot no bērnudārza un ieskaitot vidusskolu. Sākotnēji bija vēlme tās piešķirt daudzbērnu ģimenēm, taču deputāti lēma, ka jāpiešķir visiem.
Man neizprotama ir pašvaldības deputātu dalīšana pozīcijā un opozīcijā. Diemžēl Ozolniekos patlaban tā tas ir. Sarūgtina informācijas slēpšana no deputātiem, izpildvaras «slimība» neatbildēt uz iedzīvotāju iesniegumiem. Pie manis ar tādām sūdzībām iedzīvotāji ir vērsušies. Strādājot Jelgavas Pašvaldības policijā, es kaut ko tādu nevarēju pat iedomāties. Piemēram, 2014. gadā mēs tikai pēc Vides un reģionālās attīstības ministrijas iejaukšanās varējām iepazīties ar Ozolnieku novada pašvaldības administrācijas iekšējo auditu SAC «Zemgale». Domes vadība formāli saprot, ka deputātiem ir tiesības iepazīties ar pašvaldības dokumentiem. Ar tā saucamās opozīcijas un Nacionālās apvienības deputātu rosību ir uzlabojies domes vadības stils, taču vēl ir, uz ko tiekties.
Gandarījumu dod kopīgais darbs. Pašvaldībai ir izdevies uzbūvēt jaunas katlumājas Ozolniekos un Ānē. Tas bija noteikti jādara, jo vecās nolietojušās. Ir sakārtota autostāvvieta pie Ozolnieku stacijas. Tiek plānots labiekārtot Jāņu pļavu, Ozolnieku kalna apkārtni un slēpošanas trasi. Jāturpina pilnveidot Ozolnieku ezera krasts – ir pieņemts lēmums lūgt maksātnespējas administratoru bez maksas nodot pašvaldības īpašumā «Ezerkrastus», kur domāts attīstīt ūdensslēpošanu. Man nav kauns skatīties vēlētājiem acīs.
– Kas ir Ozolnieku novada «sāpju bērni»?
Viens no tādiem ir stadions. Ozolnieki daudziem saistās ar sportiskām aktivitātēm. Pie mums savulaik notikušas nozīmīgas sporta spēles, taču jau ilgāku laiku ir slēgtas tribīnes, jo tās atrodas avārijas stāvoklī. Tur nepieciešama kapitāla rekonstrukcija, jāpiesaista ES nauda. Ir trūkumi pašvaldības budžeta plānošanā. Nav pieņemami, ka gada beigās deputātiem jābalso par pusmiljona eiro aizņēmumu no Valsts kases, jo naudas nepietiek pat pašvaldības darbinieku algām. Var kļūdīties vienu, taču ne četrus gadus.
– Iedzīvotājiem bieži vien sasāpējuši ir komunālās saimniecības jautājumi.
Esmu informēts par šīm problēmām. Decembrī piedalījos visās iedzīvotāju sapulcēs, ko pašvaldība rīkoja Ānē, Garozā, Brankās. Apmeklēju arī māju iedzīvotāju sapulci Ānē, kur namus apsaimnieko uzņēmums «Āne EP», pret kuru šogad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs piemēroja Negodīgas komercprakses apturēšanas likumu. Nesaprotu, kā vienai mājai Jaunatnes ielā 3 komunālo maksājumu uzkrājums ir astoņi tūkstoši eiro, bet turpat blakus otrai – 42 tūkstošu eiro parāds. Dzirdēju, ka parādi krājas par dzīvokli, kura īpašnieks ir miris un kuram nav pieteikušies mantinieki. Tie visdrīzāk arī nepieteiksies, jo kam vajag dzīvokli ar tādiem parādiem! Citur atkal banka atņēmusi dzīvokli. Tur ir jūtama neizdarība. Kad es par to stāstu apvienoto komiteju sēdē, man kolēģi saka: «Tā nevar būt!» Taču tā diemžēl ir. Gaidīsim atbildi no apsaimniekotāja.
– Kādus vēl uzdevumus esat izvirzījis
Es gribētu panākt, lai visas latviskās partijas vairāk atbalsta Jaunsardzi, jo pašlaik atbalsts ir tikai no Nacionālās apvienības. Pateicoties instruktoram Ērikam Grinevicam un viņa līdzgaitniekiem, Ozolnieku novadā Jaunsardzes kustība ir attīstīta. Pašvaldība nodrošina jauniešus ar ekipējumu un transportu, taču deputāti, izņemot domes priekšsēdētāju Pēteri Veļecki, nekad nepiedalās jaunsargu pasākumos. Vajag taču kādreiz pie viņiem aizbraukt ar kliņģeri vai uzvarētāju kausu.
