Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95.
Vien 1944. gada 5. oktobrī ar Jelgavas Tautas deputātu padomes lēmumu iedzīvotājiem atļauts atgriezties pilsētā, bet tikai pa Meitenes, Dobeles, Tērvetes un Rīgas šoseju. Pa citiem ceļiem kustība stingri aizliegta. Kontrolpunktos obligāti jāreģistrējas un jāsaņem caurlaides, lai apskatītu savu bijušo dzīvokli vai reģistrētos darba birojā. Aizņemt dzīvokli bez ordera un ievākties svešos dzīvokļos stingri aizliegts. No pulksten 18 līdz 7 aizliegts ielaist savos dzīvokļos nepiederošas personas, tai skaitā militārajā formā. Iedzīvotāji tiek aicināti stingri ievērot iekšējās kārtības noteikumus, būt modriem un atmaskot spiegus, diversantus un citus «mūsu dzimtenes» ienaidniekus.
Bet lielākajai daļai vairs nebija ne ko apskatīt, ne kur atgriezties. Visur krāsmatas. Tikai pa retam var ieraudzīt ēku vai tās daļu, kuru iespējams piemērot dzīvošanai. Dzīvoja arī pagrabos. 80 procentu pilsētas bija sagrauta. Daļa jelgavnieku izvēlējās citu dzīvesvietu, daļa bija devusies emigrācijā.
Sagrauta Valsts ģimnāzijas ēka Pasta ielā. Stipri cietusi arī 3. septiņgadīgā skola Mātera ielā 44. Tikai 1946. gada 28. maijā vietējā laikrakstā parādās ziņa, ka sācies darbs skolā Mātera ielā: «Atjauno lielo pamatskolas ēku, kur pašreiz liek starpstāvu segumu, atjauno jumtu, kura gaišo dēļu segums pa gabalu priecīgi sveic katru skatītāju.»
Skolu beidz «Kurzemes klase»
1944. gada 10. oktobrī Filozofu ielā 26 (tagadējā 2. internātskola) zem viena jumta ar kultūras namu darbu atsāk 2. sieviešu vidusskola. Turpat netālu Vašingtona bulvārī (tagad Dambja ielā) – 3. septiņgadīgā skola (15. maija pamatskola). Dobeles ielā 43 mācās 1. vidusskolas zēni. Visas – pilsētas nomalē.
Par 2. vidusskolas direktoru iecelts Augusts Vilks, 3. septiņgadīgajā skolā – Otīlija Svelpe. No skolotājiem, kas strādājuši iepriekš, atgriezušies nedaudzi. 2. vidusskolā strādā Irēne Geikina,Valija Krauze, Vēra Vējiņa (Putna), Aina Rusmane, Lilija Vilka, Zelma Dobelniece (Zemtaute), Vilis Zemtautis, 3. septiņgadīgajā – Žanis Ābelīte, Žanis Dancigers, Marija Līce. Elza Ramanoviča māca dziedāšanu gan 2. vidusskolā, gan 3. septiņgadīgajā skolā. 1946. gadā viņiem pievienojas Kristaps Dziedātājs, Krišjānis Berka, Fricis Jorniņš.
2. vidusskolas 1944./45. mācību gada atzīmju un kavējumu grāmatās redzams, ka atgriezušās meitenes, kuras skolā iestājušās 1943., 1942. un 1941. gadā: 9.b klasē – 17, 10.a klasē – 29. Liela daļa gan izstājās un skolu nebeidza. No trīsdesmit piecām 8. klases meitenēm, kuras iestājās 1944. gada novembra sākumā, tēvs miris sešām, pazudis divām, vienai aizvests uz Vāciju, brālis paņemts Sarkanajā armijā. Vienai meitenei māte izvesta uz Vāciju. No visām skolu 1949. gadā beidza tikai 14.
Pēc 1945. gada 8. maija no padomju okupācijas zonas atgriežas bēgļu gaitās nonākušās ģimenes. 1946. gadā skolu beidz tā sauktā «Kurzemes klase», kur tika uzņemtas šīs meitenes. Šeit statistika ir daudz bēdīgāka. Ir meitenes, kuras zaudējušas ne tikai tēvus, bet arī mātes, vecāki un brāļi pazuduši bez vēsts.
Dzīve un skolu mācību programmas tiek pakļautas jaunajai – padomju kārtībai. Tiek ieviesti obligātie priekšmeti: Padomju Savienības un Latvijas PSR Konstitūcija (vidusskolas klasēs), Padomju Savienības tautu vēsture (5. –7. klasēs). Pastiprināti tiek mācīta krievu valoda. Skolēni apgūst arī kara – fizkultūras mācību. Skolas saņem ieročus un uzskates līdzekļus – plakātu komplektus ar daiļskanīgiem nosaukumiem: «Nogalini ienaidnieku ar durkli un resgali!», «Pārvietojies kaujas laukā ātri un piesardzīgi!». 1. vidusskolas zēni apgūst kara taktiku. 2. vidusskolas meitenes tiek apmācītas par sanitārēm, telefonistēm un radiotelegrāfistēm. Ar 1946. gada 1. septembri militārā sagatavošana 5.–12. klašu meitenēm tiek atcelta.
1944. gada 7. decembrī vietējā laikraksta slejās 2. vidusskolas direktors A.Vilks vēršas pie jelgavniekiem ar lūgumu «uzņemt pie sevis II vidusskolas skolnieces, kas iebrauc no laukiem, un sniegt viņām darbā un dzīvē palīdzīgu roku. Ar to mēs izdarīsim pakalpojumu paši savai tautai».
Sniedz pajumti skolniecēm
Pajumti meitenēm dod skolotājas, klases biedrenes, bet direktora mājas 1. stāvā tiek iekārtota skolas kopmītne. Atsaucīgi ir arī pilsētnieki. Lielākoties tas ir tikai kaktiņš, kur novietot gultiņu, pa retam arī plauktiņu vai skapīti personīgajām mantām. Iegūst arī pilsētnieki, jo meitenes nāk no laukiem. Kā samaksa par dzīvesvietu tiek ņemti produkti, kas pēckara bada gados katrai ģimenei ir liels atspaids. Tas, ko jaunā vara izsniedz uz pārtikas kartītēm, ir tikai dzīvības izvilkšanai. Ne vienmēr normā paredzētie produkti ir pietiekamā daudzumā, lai iznāktu visiem. Bieži kartītes nozog.
Skolēniem reizi mēnesī izsniedza tūtiņu ar cukuru vai ledenēm. Saldumiem bija divi lieli trūkumi: par maz un ātri «izkusa». Dzīvojot pusbadā, kad līdzi uz skolu ir tikai šķēle rupjmaizes, kāds kartupelis «mundierī» vai sauja vārītu zirņu, nenotiesāt saņemtos saldumus bija tikpat kā neiespējami.
Pirmajos pēckara gados trūkst ne tikai pārtikas, arī virsdrēbju un apavu. 1946. gada 14. augustā ar MK lēmumu paredz izsniegt skolas kārtas uzvilkšanai 250 metru kokvilnas auduma. Iedalīt skolotājiem ne mazāk kā pāri ielas apavu gadā un palielināt uzvalku un virsdrēbju izsniedzamos fondus. Līdz 1. oktobrim noorganizēt siltas tējas un produktu papilddevas izsniegšanu visiem skolēniem.Lai uzlabotu skolu nodrošinājumu ar mācību līdzekļiem, skolēni iesaistīti makulatūras vākšanā, pretī saņemot burtnīcas, blokus un papīru 15 procentu apmērā no nodotās makulatūras svara.
Skolēni un skolotāji piedalās pilsētā organizētajos mītiņos un drupu novākšanā. Pieaugušajiem noteikts nostrādājamo stundu skaits, kas tiek atzīmēts speciālās grāmatiņās. Lai uzlabotu skolu materiālo bāzi, tiek uzdots organizēt kokmateriālu izciršanu skolu mēbeļu gatavošanai. Kā atceras ilggadējs pedagogs Valdis Lagzdiņš, skolotāji paši brauca mežu darbos. Katram bija jāizcērt noteikta kokmateriālu norma.
Pirmais brīvlaiks padomju Latvijas skolās sākas 1944. gada 31. decembrī. Uzmanīgas acis un ausis seko, vai kāds nedomā atzīmēt Ziemassvētkus. Tagad visiem jāsvin tikai un vienīgi Jaungada atnākšana, Ziemassvētku vecīti nomainījis Salatēvs.
Kamēr skolēni brīvlaikā, Izglītības tautas komisariāts pavēl vēlreiz pārbaudīt visas skolu telpas, lai tur neatrastos padomju iekārtai un tautai naidīgi uzraksti, plakāti, ģīmetnes, izņemt no apgrozības mācību grāmatu «Tēvu valoda» un citu neatļauto literatūru.
1945. gada 29. marta «Zemgales Komunists» vēsta, ka 2. vidusskolas skolotāja biedrene Vējiņa [Vēra Putna] iekārtojusi karti, uz kuras ar sarkaniem karodziņiem atzīmēts Austrumu un Rietumu frontes stāvoklis. Viņas kolektīva dalībnieki ar lielu interesi pārsprauž karodziņus un salīdzina nospraudumus savā kartē ar partijas kabineta karti. Ko viņi izjuta, redzot, kā attālinās frontes līnija un līdz ar to – cerības par neatkarīgu Latviju, zina tikai viņa pati un kolektīva dalībnieki.
1945. gada 1. maijs. Laikraksts «Zemgales Balss» publicē jelgavnieku atziņas par kaujām Berlīnes ielās. Viņu vidū arī 2. vidusskolas direktors A.Vilks: «Šogad pirmā maija svētku svinīgumu jo sevišķi kāpina divi lieli vēsturiski notikumi: 1. Sarkanā Armija iegājusi Berlīnē un cīnās Berlīnes ielās. Tas ir liels un sengaidīts gandarījums! Arvien domāju, vai tad reizi par visām reizēm nepienāks atmaksas brīdis prūšu bezgalīgajai iedomībai un vācu zvēriskai rīcībai. Un te nu viņš ir – atmaksas brīdis – Sarkanā Armija Berlīnē. 2. Uz Vācijas teritorijas Sarkanā Armija sastapusies ar Amerikas un Anglijas armijām, un šo armiju vadoņi sadevušies rokām! Armiju vadoņi sadevušies rokām cīņai par brīvību un tautu draudzību. Tas ir simbolisks akts: mums visiem jāsadodas rokām ne tikai uz mūsu kontinenta, bet arī pāri okeāniem, lai panāktu tautu draudzību un ilgstošu mieru!»
Cik daudz cerību, ka satikšanās pie Elbas dos tautām, viņu vidū arī latviešiem, mieru un drošību. Varbūt šoreiz viss būs citādi nekā 1941. gadā – Amerika un Anglija sniegs savu atbalstu, un Latvija atgūs neatkarību. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties.
Kultūra traucē izglītībai
16. jūnijā notiek pirmais pēckara izlaidums. Izcilnieces saņem zelta medaļas. Meitenes ieradušās tautas tērpos. Absolventes sveic Izpildu komitejas priekšsēdētājs Kleķers: «Arī V.I.Ļeņins skolu beidza ar zelta medaļu. Viņa dzīve mums visiem gaišs paraugs, jo viņš savas spējas atdeva tautai un tēvijai. Pateicoties lielās krievu tautas cīņassparam un biedra Staļina vadībai, mēs šodien esam atkal brīvi. Ar savu turpmāko darbu sociālistiskās Tēvijas labā celiet piemiņu kritušajiem varoņiem!» V.I.Leņina gaišais tēls skolu jaunatni pavadīja visus padomju gadus, līdz pēkšņi izbālēja.
Ar laiku fakts, ka skola atrodas vienā ēkā ar kultūras namu sāk satraukt vecākus un skolotājus, jo «alkohols, troksnis, antisanitāri apstākļi, alus mucas, afišas ar vilinošiem deju pāriem» novērš meiteņu uzmanību no mācībām, tādēļ skolas vadība lūdz kultūras namu izlikt no šīm telpām. 1946. gada 10. decembra pilsētas izpildu komitejas sēdē jautājums tiek apspriests, bet nav telpu, kur izvietot kultūras namu. Lai nodrošinātu 2. vidusskolai normālus darba apstākļus, tiek aizliegts kultūras namā organizēt speciālus deju vakarus, bet citiem pasākumiem sekojošās dejas jābeidz pulksten vienos un jāraugās, lai netiktu lietoti alkoholiskie dzērieni un pasākumus neapmeklētu iereibušas personas. Milicijai uzdod gādāt par dežūrām katrā pasākumā. Tikai 1948./49. mācību gadā kultūras nams tiek pārcelts citur.
1948. gada rudenī 3. septiņgadīgās skolas kolektīvs pārvācas uz daļēji atjaunotajām telpām Mātera ielā 44.
Daļu telpu aizņem armija, no kuras tiek arī kāds labums. Pēc tās aiziešanas skolā paliek pārvietojamā virtuve, kas dod iespēju skolēnus apgādāt ar siltām pusdienām (vienīgos pilsētā).
1950. gadā uz Mātera ielu pārceļ 2. vidusskolu. 1951. gadā abas skolas tiek apvienotas ar nosaukumu Jelgavas 2. vidusskola.
