Kristīne Kārkle viesosies Jelgavā arī 26. aprīlī koncertuzvedumā «Latgales gredzens».
Ar muzikālās apvienības «Raxtu Raxti» solisti, vijolnieci un koklētāju Kristīni Kārkli izdevās parunāt pirms Otrajās Lieldienās Jelgavā notikušā koncerta, mazliet pat patraucējot mēģinājumu. Koncerts tomēr izdevās izcils, par ko liecina publikas stāvovācijas pasākuma beigās, kad skatītāji no līdz pēdējai iespējai pārpildītās pilsētas kultūras nama zāles necentās steigties uz garderobi, bet pieprasīja piedevas, kuras «Raxtu Raxti» arī bez liekas klīrības sniedza sajūsminātajiem skatītājiem.
– Kā īsti tagad jūs saukt, jo masu informācijas līdzekļos parādās dažādi varianti – Kristīne Kārkle, Kristīne Kārkle-Kalniņa vai vēl kā citādi?
Mans skatuves vārds ir Kristīne Kārkle, un es tikai priecātos, ja pie tā mēs arī pieturētos. Tas, kas ir oficiālajos dokumentos, lai paliek dokumentos.
– Zemgales iedzīvotājiem esat īsts atklājums. Jūsu pusē droši vien ir citādi, bet es jūs ievēroju tikai tad, kad Jelgavā bija iepriekšējais «Raxtu Raxti» koncerts. Atzīstos, tas man bija īsts kultūršoks vislabākajā nozīmē. Varbūt pastāstiet, no kurienes tā pēkšņi uzradāties?
Ko mēs domājam ar «pēkšņi»? Mūzikas jomā darbojos jau kopš bērnības. Pati nāku no Līvāniem, kur mana mamma vēl arvien vada folkloras ansambli «Ceiruleits». Kopš dibināšanas 1990. gadā es tur visu laiku esmu dziedājusi un spēlējusi. Esmu darbojusies arī ansamblī «Laimas muzikanti», kad mācījos mūzikas vidusskolā Daugavpilī. Kad atnācu uz Rīgu, tad arī bija dažādi projekti – piemēram, ieraksti Dziesmu un deju svētkiem. Tā ka es nemaz neuzskatu, ka esmu «pēkšņi uzradusies».
– Jautājums jau nebija ļauni domāts. Būtībā tas nozīmē tikai to, ka Zemgalē bieži vien īsti nezina, kas notiek Latgales pusē.
Iespējams. 2013. gadā Latvijas 95. dzimšanas dienas nedēļā bija tāds Latvijas Radio 2 un «Izklaides producentu grupas 7» projekts – koncertprogramma «Manas tautas dziesmas», kurā ar cieņas apliecinājumu savai zemei un rotaļīgu vieglumu mūzikā skanēja latviešu tautas dziesmas jaunos, etnopopa manierē veidotos aranžējumos kopā ar Jubilejas orķestri Jāņa Strazda un manā vadībā. Toreiz uz skatuves kāpa krāšņa izpildītāju buķete, kurā bez manis piedalījās arī citi dziedātāji no visas Latvijas.
– Un kā radās «Raxtu Raxti»?
«Raxtu Raxti» radās pirms pieciem gadiem. Tas, ka šis projekts nonācis līdz klausītājiem, nav nekāds speciāli izplānots gājiens, plašāka auditorija mūs ieraudzīja un sadzirdēja pirms četriem gadiem Imantdienās. Un tā tas ir aizgājis bez kādas īpašas tiekšanās uz atpazīstamību – tas nekad nav bijis mūsu pašmērķis.
Kas attiecas uz mani, tad mūzika visu dzīvi ir bijusi un joprojām ir mana profesija un mans hobijs, un te nu mēs esam.
– Vai šīsdienas (17. aprīļa – red.) koncertā «Raxtu Raxtiem» būs jauna programma?
Programmā būs daudz pazīstamu un tautā jau iemīļotu skaņdarbu, gluži kā tautas dziesmas, ko cilvēki jau zina, arī no mūsu kompaktdiskiem. Pirmajā daļā (koncerta daļas gan saplūda, un pasākums, arī pateicoties klausītāju atsaucībai, ritēja vairāk nekā divas stundas bez starpbrīža – red.) būs vairāk jaunu darbu, ko esam radījuši arī mēs paši. «Raxtu Raxtu» pirmsākumos dominēja Imanta Kalniņa mūzika, tagad cenšamies arī paši. Protams, Imants Kalniņš kā patiesa mūsu tautas vērtība arī būs pārstāvēts.
– Vai «Raxtu Raxti» atskaņoto mūziku var dēvēt par folkroku?
Īsti negribas piekrist. Parasti visiem stāstu, ka negribam sevi ielikt kādā noteiktā žanriskā rāmītī – vai nu tas būtu roks, folkroks vai popmūzika. Tā ir mūzika, kādu mēs to jūtam, saprotam un mīlam. Folkloras daļa – gan tekstuālā, gan muzikālā sajūta un folkmūzikas instrumenti, ko izmantojam, – mudina par to domāt, bet tā ir un paliek mūzika, un negribas kaut kā to iegrožot. Mūzika ir izteiksmes forma, kā mēs runājam ar šo pasauli.
Folklorai, protams, šeit ir liela nozīme, kaut vai tāpēc, ka es un mans brālis Edgars Kārklis tik sen jau darbojamies šajā jomā, ka tas noteikti ietekmē mūsu mūzikas izjūtu.
– Atliek tikai piekrist – nav jau tik svarīgi, kā «Raxtu Raxtu» mūziku saukt, svarīgi ir tas, ka vistiešākajā veidā tā iet no skatuves uz skatītāju sirdīm un, ko tur slēpt, lielā mērā arī jūsu skanīgās balss un ārējā un iekšējā daiļuma dēļ (ceru, ka Marts Kristiāns Kalniņš nekļūs greizsirdīgs).
Nav jau tik traki, gan jau nekļūs, bet katrā ziņā paldies.
– Nākamajā trešdienā – 26. aprīlī – atkal būsiet Jelgavā.
Taisnība. Tā būs programma «Latgales gredzens», veltīta Latvijas Republikas simtgadei. Pavisam iecerēti četri koncertcikli, kas veltīti katram vēsturiskajam novadam – Latgalei, Zemgalei, Kurzemei un Vidzemei. Visas programmas mākslinieciskais vadītājs ir Latvijas Radio kora galvenais diriģents Sigvards Kļava.
Es, kā jau dzimusi latgaliete, piedalīšos Latgales ciklā. Latgalei būs veltīta koncertizrāde «Rakstiem un skaņai». Tur būs tautas dziesma un Svētie Raksti, septiņi tautas muzikanti un septiņi priesteri tieši no Latgales, dzīvās balsis un arhīvu ieraksti, latgaliešu gars, kas paslēpts cilvēkos, to pieredzē un dzīvesziņā. «Latgales gredzena» režisore ir Inese Mičule.
Ideja ir parādīt to burvību, kā Latgalē savijas kristietība un tradicionālā kultūra.
– Tas ir aktuāli. Kaut vai paklausoties Latvijas Kristīgo Radio, redzam, ka netrūkst garīdznieku (katoļiem gan tas varbūt mazāk raksturīgi), kas diezgan stingri vēršas pret folkloru un tautiskajām tradīcijām, saucot tās ne tikai par pagāniskām, bet pat par velnišķīgām.
Pati esmu augusi katoļu ģimenē, bet man tas nekad nav traucējis jau kopš bērnības nodarboties ar folkloru. Piemēram, mana vecmāmiņa bija ļoti ticīgs cilvēks, bet gan pati dziedāja, gan mazbērniem mācīja arī tautas dziesmas. Un tas viens otram nekādā ziņā netraucēja. Vai tu esi kristietis, vai piekop tautas tradīcijas, tas ved uz vienu mērķi – būt labiem cilvēkiem. Dzīvot sakārtotā pasaulē un pareizi uztvert lietas, kas tajā notiek. Un ir vienalga, kādu mēs ceļu izvēlamies, lai līdz tam nonāktu.
Bet par garīdzniekiem, kas vēršas pret folkloru, varu teikt tikai to, ka katram zināšanas sniedzas tik tālu, cik nu sniedzas. Tas ir gluži vienkārši jāpieņem, un ar to jāsadzīvo. Ne velti ir teiciens «gudrākais piekāpjas». Šajā pasaulē katrs esam citādāks, un svarīgi, lai cits citu varētu pieņemt, neuzspiežot otram savu viedokli. Galvenais, lai sirdsapziņa ir tīra un tas, ko tu dari, tiek darīts ar vislabākajām domām.
Arī latviešu tradicionālajā kultūrā, kaut vai dainās, var atrast ne mazāk spēcīgu dzīves gudrību kā Bībelē. Negribēšana pieņemt un iedziļināties arī ir grēks.
– Piedalīsieties tikai «Latgales gredzenā», citos «gredzenos» ne?
Jā gan. Arī Sigvards Kļava gribēja, lai katra vēsturiskā novada koncertciklā tiktu maksimāli iesaistīti tieši vietējie spēki. Droši vien būtu pat muļķīgi, ja kāds kurzemnieks mēģinātu dziedāt latgaliski. Toties tas, ka es kā latgaliete varu kaut ko parādīt zemgalietim vai kāda cita novada cilvēkam, ir tikai pozitīvi vērtējams fakts. Tāpat man patīk iepazīt citu novadu kultūru un cilvēkus.
«Latgales gredzenu» sākam rādīt 22. aprīlī Rēzeknes koncertzālē «Gors», 26. aprīlī Jelgavas Kultūras namā, 28. aprīlī Vidzemes koncertzālē «Cēsis» un noslēdzam 5. maijā «Lielajā dzintarā» Liepājā.
– Varbūt varat mazliet pastāstīt par tālākas nākotnes plāniem?
Plānu netrūkst, jādomā, kā visu paspēt. Vasarā, kā vienmēr, dažādi pilsētas svētku pasākumi ar «Raxtu Raxtiem». Valsts svētkos – 18. novembrī, kā arī 2018. gada maijā par godu Latvijas simtgadei «Raxtu Raxtiem» paredzēts liels pasākums Ķīpsalas hallē kopā ar dūdu un bungu grupu «Auļi» un vairākiem simtiem dejotāju (ja nemaldos, arī Jelgavas deju ansambli «Lielupe», ar kuru sākām sadarboties jau uzvedumā «Zvaigžņu rakstu kalējiņi», kas tika rādīts Latvijas Nacionālajā operā un baletā). Ķīpsalā būs stāsts par latvieti un latvieša spēka zīmēm, kas nāk no pagātnes un iet laikiem cauri nākotnē.
