Ar
muzikālās apvienības «Raxtu Raxti» solisti, vijolnieci un koklētāju
Kristīni Kārkli izdevās parunāt pirms Otrajās Lieldienās Jelgavā
notikušā koncerta, mazliet pat patraucējot mēģinājumu. Koncerts tomēr
izdevās izcils, par ko liecina publikas stāvovācijas pasākuma beigās,
kad skatītāji no līdz pēdējai iespējai pārpildītās pilsētas kultūras
nama zāles necentās steigties uz garderobi, bet pieprasīja piedevas,
kuras «Raxtu Raxti» arī bez liekas klīrības sniedza sajūsminātajiem
skatītājiem.
– Kā īsti tagad jūs saukt, jo masu
informācijas līdzekļos parādās dažādi varianti – Kristīne Kārkle,
Kristīne Kārkle-Kalniņa vai vēl kā citādi?
Mans
skatuves vārds ir Kristīne Kārkle, un es tikai priecātos, ja pie tā mēs
arī pieturētos. Tas, kas ir oficiālajos dokumentos, lai paliek
dokumentos.
– Zemgales iedzīvotājiem esat īsts atklājums.
Jūsu pusē droši vien ir citādi, bet es jūs ievēroju tikai tad, kad
Jelgavā bija iepriekšējais «Raxtu Raxti» koncerts. Atzīstos, tas man
bija īsts kultūršoks vislabākajā nozīmē. Varbūt pastāstiet, no kurienes
tā pēkšņi uzradāties?
Ko mēs domājam ar
«pēkšņi»? Mūzikas jomā darbojos jau kopš bērnības. Pati nāku no
Līvāniem, kur mana mamma vēl arvien vada folkloras ansambli
«Ceiruleits». Kopš dibināšanas 1990. gadā es tur visu laiku esmu
dziedājusi un spēlējusi. Esmu darbojusies arī ansamblī «Laimas
muzikanti», kad mācījos mūzikas vidusskolā Daugavpilī. Kad atnācu uz
Rīgu, tad arī bija dažādi projekti – piemēram, ieraksti Dziesmu un deju
svētkiem. Tā ka es nemaz neuzskatu, ka esmu «pēkšņi uzradusies».
Foto: Ruslans Antropovs. Visu interviju lasiet 20. aprīļa «Zemgales
Ziņās»
