Līdzīgi kā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Nacionālās apvienības
saraksta līderis Ozolnieku novadā būs Guntars Akmentiņš, kurš Ozolniekos
dzīvo kopš 1988. gada. Kā vēlēšanu listes pirmais numurs viņš uzņēmies
atbildību par priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanu – saraksta
veidošanu, programmas izstrādi un komunikāciju ar vēlētājiem. Līdera
dotības G.Akmentiņš veiksmīgi attīstījis jau jaunības gados, dienot
padomju armijā, un turpmāk to apliecinājis, strādājot Jelgavas
Pašvaldības policijā, kur ieņēma priekšnieka vietnieka amatu. 2013.
gadā, kandidējot pašvaldību vēlēšanās, viņš no šī dienesta aizgāja un
patlaban strādā par juristu privātfirmā, kā arī ir Ozolnieku novada
domes deputāts.
– Jūsu pirmā specialitāte ir
automehāniķis. Esat mācījies Jāņmuižas profesionāli tehniskajā
vidusskolā pie Cēsīm, Priekuļos. Kad pievērsāties politikai?
Piedzimu
un izaugu Jelgavā, taču lepojos arī ar to, ka vidusskolā mācījos
savulaik slavenajā Jāņmuižā. Jau padsmitnieka gados neesmu dzīvojis
tikai vecāku paspārnē, bet zinu arī kopmītņu dzīvi. Kopš tā laika man
Cēsīs un Valmierā ir daudz draugu. Pēc tam tiku iesaukts padomju gados
obligātajā karadienestā, kur mērķtiecīgi uzdienēju līdz vecākā seržanta
dienesta pakāpei.
Par politiku sāku domāt padsmitnieka vecumā, kad
interesējos par Latvijas valsts vēsturi. Manas vecāsmātes Mildas
Augustes uzvārds ir Meierovica. Tā es sāku interesēties par radu
rakstiem un noskaidroju, ka vectēva Jāņa Roberta (viņš nomira pirms
manas piedzimšanas) onkulis ir Latvijas pirmais ārlietu ministrs
Zigfrīds Anna Meierovics, kuram ir lieli nopelni Latvijas valsts
starptautiskajā atzīšanā. Arī 80. gados daudzi jaunieši zināja, kas ir
Kārlis Ulmanis, kas ģenerālis Balodis un kas Meierovics. Vectēva brālēnu
Gunāru Meierovicu, kuru 1996. gadā partija «Latvijas ceļš» izvirzīja
Latvijas Valsts prezidenta amatam, es diemžēl dzīvē nesatiku un
aprunāties nepaspēju.Tieši no intereses par vēsturi arī sākās mana
interese par politiku.
Atgriezies no dienesta, apprecējos ar meiteni
no Ozolniekiem. Sākās atmodas laiks. 1991. gadā strādāju RAF. Kopā ar
bērnības draugiem braucu uz barikādēm. Sieva neiebilda, bet māte teica:
«Tev mājās mazs bērns. Kur tu skrien!» Atrodoties barikādēs, tik
šausmīgi gan nelikās. Tolaik mani pārņēma ideja, ka Latvijas valsts
jāsargā. 1992. gada februārī iestājos Jelgavas Pašvaldības policijā, kur
nodienēju divdesmit vienu gadu un karjeras augstākajā punktā biju
priekšnieka vietnieks. Šis darbs bija cieši saistīts ar pašvaldības
politiku.
Foto: no personīgā albuma. Visu rakstu lasiet 20. aprīļa «Zemgales
Ziņās»
