Latvijas hokejistu uzvara pār Krievijas izlasi 5. maijā neapšaubāmi ir krāšņākais notikums Latvijas Neatkarības deklarācijas 10 gadu jubilejā, un tāds tas ieies valsts vēsturē.
Latvijas hokejistu uzvara pār Krievijas izlasi 5. maijā neapšaubāmi ir krāšņākais notikums Latvijas Neatkarības deklarācijas 10 gadu jubilejā, un tāds tas ieies valsts vēsturē. Pēc gadiem daudzi no mums būs piemirsuši kārtējās valdības locekļus, kas tika apstiprināti amatā tūlīt pēc spēles, bet tik negaidīto un tik ilgi gaidīto uzvaru visi pieminēsim ilgi – kamēr vien Latvijas hokejistu panākumi spēlēs pret austrumu kaimiņiem nebūs
kļuvušas par tradīciju.
Pirmo reizi pēc daudziem gadiem pasaules hokeja elite ir izteikti rietumnieciska – pirmās astoņas vietas izcīnījušās komandas pārstāv valstis, ko tradicionāli pieskaitām Rietumu pasaulei. Un elites veidolu lielā mērā noteica tieši Latvijas izlases spēle ar Krievijas «Sapņu komandu». Pagaidām mēs esam pēdējie šajā astoņniekā – aiz Zviedrijas, kas 32 no 64 pasaules čempionātiem hokejā izcīnījusi medaļas un tikai divus gadus iepriekš ieguva zeltu.
Ir pārspīlēti teikt, ka mūsu komandas veikums šā gada pasaules čempionātā Latvijas tēla popularizēšanā pasaulē un valsts integrēšanā Rietumu sabiedrībā ir bijis lielāks nekā politiķu centieni 10 gadu laikā. Taču neatradīsim nevienu politiķi vai politisko partiju, kas Latvijas vārdu būtu cēlusi augstāk, kā to paveica mūsu sportisti. Ne deviņas valdības, ne atsevišķi politiski vai sabiedriski nozīmīgi pasākumi, ne svinības, ne arī visu veidu sabiedrības integrācijas programmas nav spējušas saliedēt mūs tik lielā mērā, kā to izdarīja septiņas stundas sportiskas cīņas azarta. Un lielākais ieguvums varbūt nav pat uzvaras, iemestie vārti, izcīnītā vieta, atsevišķu hokejistu spīdošais sniegums, bet gan apjauta, ka atkal spējam būt vienoti savās izjūtās – priekā un lepnumā par Latviju neatkarīgi no sociālā slāņa, kādam piederam, valodas, kurā runājam, un politiskās orientācijas.
Šomēnes hokeja vētra, kas saistīja prātus un traucās pāri pat nomaļākajām šķērsielām, sabalsojās ar ziņām no Vācijas, kur vienā no prestižākajiem dokumentālo filmu festivāliem Minhenē galveno balvu saņēma filma «Jaunie laiki Šķērsielā», un no Zviedrijas, kur 45. Starptautiskajā Eirovīzijas konkursā trešo vietu ieguva «Prāta vētra». Mūsu prioritātes Latvijas tēla veidošanā ir izglītība, kultūra un sports. Taču tādas tās ir līdz brīdim, kad paklūp tur, kur sākas politika.
Arī hokejs kādu laiku būs politikas daļa. Pēc «tēvzemiešu» iesniegtā pieteikuma Triju Zvaigžņu ordeņa domei par augstākā valsts apbalvojuma piešķiršanu Latvijas hokeja izlasei ir sākusies mūsu sportistu nopelnu «svēršana». Vairāki politiķi jau paspējuši izteikt šaubas, vai ordenis jāpiešķir visai komandai un izlases treneriem, vai arī tikai dažiem – labākajiem. Ordeņa dome lūgusi «tēvzemiešiem» «precizēt» hokejistu un treneru vārdus, bet pēdējie to atstājuši domes kompetencē. Turklāt par ordeņu piešķiršanu dome varētu lemt tikai rudenī, ja vien neradīšoties «kādi izņēmuma apstākļi».
Mūsu hokejisti ir pelnījuši Latvijas valsts augstāko apbalvojumu. Vairāk nekā viens otrs, kura uzvārdu un nopelnus Latvijas labā pirmo reizi dzirdam ordeņa pasniegšanas reizē. Tirgošanās šoreiz ir nevietā – apbalvojums jāpiešķir visiem Latvijas izlases spēlētājiem un treneriem. Lieki atgādināt, ka hokejs ir komandas spēle, kurā gūt panākumus un arī medaļas var tikai visi kopā. Kā simbolisks piemērs tam ir Latvijas un Krievijas spēles 38. minūte, kurā tika gūti, domājams, izšķirošie vārti: Krievijas izlases spēlētājs Markovs no aizvārtes mēģināja izmest ripu no zonas, tā atsitās pret Opuļska nūju un pār vārtsarga plecu ielēca vārtos, bet vārtu guvums tika ieskaitīts Semjonovam.
Ir zināms, ka vienīgos Latvijas valsts ordeņus nespēj izgatavot tik ātri, kā pieņemt lēmumu par to piešķiršanu, tādēļ pasniegšana jāgaida krietni ilgi. Ja vien kavalieris nav ārzemju diplomāts, kas bijis vai var būt «noderīgs» un negaidīti ieradies vizītē.
Ir saprotama Triju Zvaigžņu domes protokola ievērošana un nepārsteidz «tēvzemiešu» atrunāšanās. Taču vismaz teorētiski mēs varam pieņemt, ka Latvijas izlases atgriešanās no Sanktpēterburgas varēja kļūt par visas tautas svētkiem, kuru laikā hokejistiem un treneriem publiski tiktu pasniegts valsts augstākais apbalvojums. Viņi un arī mēs to bijām pelnījuši.
