Mēdz
teikt, ka visi laimīgie cilvēki ir vienādi laimīgi, bet
nelaimīgie – katrs nelaimīgs pa savam. Turklāt dzīve mēdz mest
ļoti krasus līkločus. Šodien problēmas var nomākt arī to, kas
vēl vakar dzīvoja bez bēdām. Ja tā gadās, tad viss atkarīgs no
katra spējām radoši pielāgoties jaunajai situācijai. Nelaime tā,
ka lielākajā daļā gadījumu jaunajā situācijā mēs meklējam
veco atbildi. Tas ir normāli, jo ietaupa spēkus un enerģiju. Taču
mēs cenšamies izmantot veco atbildi arī tad, kad apstākļi ir tik
ļoti izmainījušies, ka šī atbilde absolūti vairs nav piemērota.
Un tas liecina, ka cilvēks pieķeras veciem ieradumiem, kas tomēr
neizved no strupceļa.
Sarežģītu
sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm
bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko
esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu.
Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs
problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību
sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba
speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.
Latvijā
šobrīd pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300
sociālo darbinieku. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar
atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā,
palīdzību klientam attīstīt spējas risināt personiskas un
starppersonu problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos
resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai
un beidzot ar izglītošanu. Ar sociālā
darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas
nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks
justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā. Tomēr par sociālo
darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā valda diezgan daudz
mītu. Lūk, patiesība par dažiem populārākajiem no tiem.
1.
mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos
dienestos
Nav
tiesa! Liela daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību
sociālajos dienestos, taču viņus var sastapt arī nevalstiskajās
organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas
sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās
(citiem vārdiem – pansionātos un bērnunamos), dienas centros,
krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un
dzīvokļos. Bez sociālo darbinieku palīdzības neiztiek arī
ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā. Tāpat sociālie
darbinieki strādā arī institūcijās, kas plāno, administrē un
īsteno sociālā darba politiku un sociālos pakalpojumus. Piemēram,
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, Rīgas domes
Labklājības departamentā, Labklājības ministrijā un citur.
2.
mīts. Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un
piešķir viņiem pabalstus
Ne
tikai! Personas,
kurām trūkst vai nav pietiekošu iztikas līdzekļu, respektīvi,
trūcīgas un maznodrošinātas personas, ir tikai viena daļa no
sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir apzināta un
plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla darbība, kuras
misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju visiem cilvēkiem,
attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot resursus, pašiem
mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju. Cilvēki tiek
motivēti uzlabot savu dzīves kvalitāti.
Protams,
ja personai vai ģimenei trūkst naudas, tad sociālais darbinieks
nereti sniedz arī sociālo palīdzību. Te runa ir par pašvaldību
pabalstiem. Bet tas ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā.
Atsevišķām personām vai ģimenēm bieži vien ir nepieciešama
palīdzība un atbalsts, lai atrastu piemērotāko un efektīvāko
risinājumu arī citās situācijās. Piemēram, tas var būt iemaņu
trūkums, kad piedzimst bērns. Tā var būt vardarbība dažādās
izpausmēs, atkarības, bezdarbs. Visos šajos gadījumos būtiska
nozīme ir tieši sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki.
Viņi strādā ar ikviena vecuma, dzimuma, rases, reliģiskās
pārliecības un citu atšķirību cilvēkiem neatkarīgi no to
sociālekonomiskā statusa, ar vienu mērķi –
palīdzēt atrisināt sociālās problēmas, kas ietekmē katra šī
cilvēka ikdienu.
3.mīts.
Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu
Protams,
tas nav iespējams. Bieži
sociālie darbinieki «palīdz satikties» cilvēkiem, kuriem trūkst
resursu, ar resursiem, ar to domājot sociālos pakalpojumus, finanšu
līdzekļus sociālās palīdzības formā un tā tālāk. Taču
būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā ar klientu izzina
un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un iekšējos resursus.
Tos pēc tam klients pats, ar sociālā darbinieka atbalstu, var
pilnveidot savas sociālās situācijas uzlabošanai vai atsevišķos
gadījumos – nepasliktināšanai. Ne velti sociālos darbiniekus
dēvē arī par pārmaiņu aģentiem, nevis par pārmaiņu veicējiem.
Tas nozīmē, ka tikai un vienīgi katrs cilvēks pats ir spējīgs
mainīt savu sociālo situāciju! Saprotams, ka tas nebūt nav
viegli, un tāpēc arī bieži vien ir nepieciešams atbalsts un
palīdzība, ko sniedz sociālais darbinieks. Vienkāršāk sakot,
sociālā darba rezultāts ietekmē sabiedrību kopumā, mūsu visu
labklājību, tomēr sociālais darbinieks viens pats nevar
nodrošināt ne personas, ne ģimenes, ne arī sabiedrības
labklājību.
4.
mīts. Sociālais darbinieks ir «glābējs», kurš strādā 24
stundas septiņas dienas nedēļā
Nē,
tā nav! Sociālais darbinieks nav nedz glābējs, nedz
«ugunsdzēsējs», nedz «ātrā palīdzība». Viņš arī nespēj
acumirklī uzlabot jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un
viņam nav virkne brīvu mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības
gadījumā. Jāsaprot, ka sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju
nūjiņu –
lai gan, iespējams, kāds to arī vēlētos! Sociālajam
darbiniekam, veicot savu profesionālo darbu, nav arī neierobežots
laiks. Viņam, tāpat kā ikvienam strādājošajam, ir konkrētas
darba stundas un brīvais laiks. Turklāt sociālais darbs ir
profesionālu darbību kopums, kas tiek veikts arī attiecīgā tam
piemērotā vietā, vidē, noteiktos apstākļos un ar noteiktu
mērķi, nevis jebkur. Vidējā sociālā
darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi strādā
arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un svētku
dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina. Bet
diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli palīdzēt
citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc,
lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais darbinieks
mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās dzīves, lai
saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.
5.
mīts. Ikviens
labsirdīgs, laipns un «labs» cilvēks var būt sociālais
darbinieks
Tā
tas nav! Labsirdība, laipnība un virkne citu lielisku īpašību ir
noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai
strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir
radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja cits citam,
kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē
un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā
darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko
izglītību. Ir vienmēr jāatceras, ka sociālais darbinieks ir
viens no to profesiju pārstāvjiem, kas ikdienā reāli palīdz
citiem. Tāpēc, lai sociālais darbinieks varētu praktizēt savā
profesijā, viņam regulāri ir jāpilnveido sava profesionālā
kompetence, piedaloties apmācībās, gan arī supervīzijā –
procesā, kurā sociālais darbinieks var analizēt pats savu
praktisko darbu, atrast risinājumus ar darbu saistītām problēmām,
kas var būt gan praktiskas, gan metodiskas, gan emocionālas.
Ilze
Skrodele-Dubrovska, Labklājības ministrijas metodiskās vadības un
kontroles departamenta direktores vietniece
Publicitātes foto
