Pat tiem, kas savā autobiogrāfijā 2000. gadu nevarēs pieminēt saistībā ar dziedāšanu korī vai dejošanu tautas deju ansamblī, ir zināms, ka šogad notiek Latvijas Skolu jaunatnes 8. dziesmu un deju svētki.
Pat tiem, kas savā autobiogrāfijā 2000. gadu nevarēs pieminēt saistībā ar dziedāšanu korī vai dejošanu tautas deju ansamblī, ir zināms, ka šogad notiek Latvijas Skolu jaunatnes 8. dziesmu un deju svētki. Izklausās jau varen sarežģīti un varbūt tā arī pat šķiet, kamēr nav dzirdēts žūrijas paziņojums, ka tāds un tāds koris vai deju kolektīvs ir ieguvis tiesības piedalīties šā gada dziesmu un deju svētkos. Un tad! Un tad… Sākas pasākuma otra daļa: gatavošanās lielam «tusiņam», kas patiesībā ir visi dziesmu un deju svētki. Un ne tikai. Tāda ir arī ikdiena kolektīvā. Vai tad kāds centīsies apgalvot, ka iet uz kori vai deju kolektīvu tikai dejošanas un dziedāšanas dēļ? Šajā «Pagrabā» tieši par to – koris nav tikai dziedāšana.
Un lai man piedod visi tautas deju dejotāji. Man ir tikai korista pieredze.
Atceros, kad sāku mācības Jelgavas 4. vidusskolas 10. klasē, ļoti nopriecājos, uzzinājusi, ka vidusskolēniem būs iespēja pieteikties korī. Biju šajā skolā mācījusies jau divus gadus un ar skaudību skatījos uz meitenēm un zēniem, kam bija tā laime (manuprāt) izglītoties mūzikas novirziena klasē. Tāda pati izjūta mani pārņēma arī, kad redzēju 5. līdz 9. klašu meiteņu kora dalībnieces «planējam» pa skolu baltajās blūzēs, cenšoties cita citai sasiet «šlipses», dzirdot kādas mūzikas skolotājas mudinājumu pasteigties, jo sākas mēģinājums, vai arī redzot koristus pie skolas kravājam mantas, lai dotos kārtējā koncertbraucienā. Dziedātāji bija klāt visos skolas notikumos, viņus ievēroja un pamanīja, viņi paši bija notikums. Un tas taču ir skaisti – izteikt sevi dziedot.
Apzinoties visas šīs vērtības, mans prieks par iespējamo dalību vidusskolas jauktajā korī bija jo liels. Par to liecina kaut vai tas, ka pārvarēju savas milzīgās bailes no kora mākslinieciskā vadītāja Agra Celma un aizgāju uz noklausīšanos. Lai arī nebiju dziedātāja, par kādu varētu sapņot katrs koris, mani tomēr pieņēma. Tas man bija notikums numur viens ilgu laiku.
Piederības izjūta
Cilvēks ir radīts dzīvei barā. Vismaz tādā vidē šī būtne ir tas, ko mēs saucam par cilvēku. Pilnīgi pašsaprotama ir viņa vēlme ne vien būt individualitātei, bet arī būt «vienam no», piederēt kādai lielākai grupai. Piederība kaut kam dod drošības izjūtu. Koris nodrošina ne vien to, bet arī sniedz iespēju pašapliecināties savās un apliecināt sevi citu acīs. Katrai tautai kāds no pašapliecināšanās veidiem ir tuvāks. Latvieši izvēlējušies dziedāšanu. Ne velti mēs tiekam dēvēti par dziedātāju tautu. Mūsu senči cēla savas sētas nostāk no citiem, bet, kad skanēja dziesma, tā apvienoja pat visattālākajās vietās mītošos ļaudis. Dziesma ir mūsu vienotājspēks. Apzinoties to vai ne, arvien vairāk jauniešu meklē iespēju pievienoties kādam no dziedošajiem kolektīviem. Šogad uz Mežaparka lielās estrādes kāps 12 tūkstošu jauniešu, un kur tad vēl tie, kas paliek «aiz borta» vai kādu citu iemeslu pēc nevarēs piedalīties dziesmu svētkos! Pat dziesmu svētku žūrijas pārstāvji, kas, vērtējot korus, izbraukājuši Latviju krustām šķērsām, bija pārsteigti, ka mūsu zemē ir tik daudz jauniešu un bērnu, kas vēlas dziedāt.
– Nekad nebiju gaidījis tik daudz starojošu seju, kas tik skaisti prot sevi izteikt dziesmā. Neticami! Tā ir vesela bagātība, kas mums ir, – savu sajūsmu pauda diriģents un vairāku Rīgas koru vadītājs Eduards Grāvītis.
No Jelgavā zināmajiem koriem vislielāko lepnumu par piederību tam vienmēr ir izrādījuši «Skalu» un «Skaliņu» dalībnieki. Lai gan esmu dziedājusi konkurentu korī, vienmēr viņus cienīšu par lielo mīlestību uz savu kolektīvu. Viņi lepojas ar to, ka dzied korī, kas vienmēr ir guvis lielus panākumus, ar aizrautīgo diriģenti, ar piederību 2. ģimnāzijai, ar to, ka viņi ir vienkārši lieliski. Gan jau tā ir taisnība, jo vai tad citādi pat absolventi atgrieztos, lai dziedātu «Skalos?
Kas ir mājiņas iekšpusē?
To, cik galarezultāts – dziedājums – būs labs vai slikts, lielā mērā nosaka attiecības kolektīvā. Muļķīgi būtu domāt, ka dziesma skanēs skaisti, ja visiem dziedātājiem būs eņģeļu balsis. Tā būs tehniski pareizi izpildīta, bet diez vai klausītājs un pats dziedātājs saņems gandarījumu no tās. Izpildītājam ir jāmīl tas, ko viņš dara. Un mīlestība rodas no saskaņas. Tas rada brīnumus. Vēl neilgu laiku pirms šā gada dziesmu svētku skates dzirdēju, kā jauktā kora «Spīgana» diriģents Ingus Leilands uztraucās, ka ar kolektīvu «galīgi neiet»: repertuārs tiek apgūts nepilnīgi, jo dziedātāji nenāk uz mēģinājumiem. Taču skatē koris bija tā «safanojies» par to, ko dara, ka ieguva gandrīz maksimālo punktu skaitu. Ar divtik lielu gandarījumu vēlāk dzirdēju Eduardu Grāvīti un Jāni Erenštreitu sakām, ka šis bija viens no visatraktīvākajiem koriem, ko iznācis dzirdēt skates laikā. Arī viens no labākajiem jauniešu koriem «Balsis» savus panākumus skaidro ar labajām attiecībām kolektīvā un mīlestību uz saviem diriģentiem.
– Katrs mēģinājums man ir kā notikums. Es patiešām nevaru to vien sagaidīt, – saka kora dziedātāja Viktorija Znutiņa (17 gadu).
Citādas runas pavada Latvijas labāko jauniešu kori «Kamēr»: tas ir snobisku un vēsu cilvēku kopums, kam galvenais ir kārtējā uzvara. Nu nav jau tik traki, bet arī dziedātāji paši saka, ka primārais viņu darbībā ir dziedāšana. Draudzība var arī pagaidīt.
Dziesmu svētku jampadracis
Tas būs arī šogad. Gatavošanās notiek visu šo mācību gadu. Tas jau vien liecina par svētku vērienīgumu. Tam, ka galvaspilsētā pavadītā nedēļa ir lielisks laiks, piekritīs ikviens, kurš kaut reizi dziedājis šajos svētkos. Līdztekus mēģinājumiem un koncertiem rit dzīve kādā no Rīgas skolām kopā ar pārējiem Jelgavas pārstāvjiem, ir tikšanās ar Latvijas dziedātājiem un nebeidzama izklaide. Tas beidzas ar milzīgu vienotības izjūtu noslēguma koncertā un asarām, ka viss tik ātri pagājis. Kā kuriozs jāmin kāda Dziesmusvētku skates žūrijas locekļa brīdinājums, cik bīstams ir pēdējais koncerts. Tajā pēc tradīcijas ir jāmet gaisā ziedi, bet bieži šī aktivitāte beidzas kā īstena apmētāšanās. Tāpēc ziedu vietā nekādā ziņā nedrīkst izmantot alumīnija bundžiņas vai vēl ļaunāk – pudeles.
Nu, dziedātāji, kā būs?
