Tūlīt sāksies pasaules hokeja čempionāts pieaugušajiem, kas varbūt palīdzēs drīzāk aizmirst jūsu U18 izlases neveiksmes? – jautāju jelgavniekam un vienīgajam “Zemgale/LLU” komandas pārstāvim jauniešu izlasē Rihardam Paškauskam. Un viņš piekrīt – lielais čempionāts ar iespēju vērot augsta līmeņa hokeju nāks par labu no visiem viedokļiem.
– Vai sekoji pārbaudes spēlēm pret Vāciju? Kā, tavuprāt, mūsējie ir gatavojušies galvenā trenera Boba Hārtlija vadībā?
Hārtlijs ir gudrs treneris, ar meistarību un neatlaidību savu komandu aizvedis līdz Stenlija kausam. Arī mūsu U18 izlases treniņos viņš nāca un deva padomus, uzsvēra spēlētāju savstarpējās komunikācijas nozīmi.
– Lielā izlase, šķiet, gatavojās divus mēnešus, cik garš sagatavošanās posms jums sanāca?
Mums bija astoņas kopīgu treniņu dienas Rīgā, un tad jau devāmies uz Slovākiju. Tur arī aizvadījām pāris treniņus, bija draudzības spēle ar Krievijas izlasi, kurai zaudējām ar 1:2.
– Liela daļa izlases kandidātu un dalībnieku spēlē kopā arī ikdienā, un ienācējam «no malas» tik īsā laikā iejusties varētu būt sarežģīti.
Bija jau visi vecie čaļi, ar kuriem Rīgā kopā esam spēlējuši.
– Neesi jelgavnieks?
Esmu, bet trīs gadus hokeja skolā Rīgā nomācījos, no 14 gadiem spēlēju SK “Rīga 99”.
– Pēc tam pārnāci atpakaļ?
Hokeja specklasē vari mācīties trīs gadus, tāda ir tā programma. Pēc tam nāk nākamie.
– Bija vērtīgs tas Rīgas posms?
Jā, bija to vērts. Laba spēļu pieredze Krievijā, labs treneris.
– Kurš tas bija?
Tas pats Igors Smirnovs, kas tagad vadīja mūsu izlasi.
– Kopīgā bilance Slovākijā gan sanāca visai neiepriecinoša – septiņās spēlēs tikai viena uzvara. Kā tu vērtētu paša sniegumu?
Iemetu divus golus – vienu pirmajā spēlē pret kanādiešiem, kur tas palika arī vienīgais, otru trešajā pret somiem, kam beigās zaudējām ar 2:7. Paša spēle tā “plus–mīnus” izdevās, taču pasaules čempionātā galvenais ir komandas spēle, kas varēja būt labāka.
– Esi spēlējis arī U16 un U17 izlasēs, vai atceries kādu spilgtāko momentu savā hokejista karjerā?
Katra izlases labā iemestā ripa iepriecina, un emocijas ir neaprakstāmas pat neatkarīgi no rezultāta uz tablo. Patīk baudīt arī komandas kopīgo garu, kad puiši uzmundrina cits citu.
– Cik ilgs ir tavs hokejista stāžs?
Kopš pēdējā gada bērnudārzā. Tā bija “Rotaļa”, no kuras turpat netālu arī Ledus halle.
– Esmu dzirdējusi stāstus par pusaizmigušiem hokejistiem, kam pirms bērnudārza vēl jāpaspēj uz treniņu.
Droši vien, ka tā arī bija, taču bērnībā to visu dara ar prieku.
– Tagad mācies Spīdolas ģimnāzijā, vai esi kādā sporta veidā aizstāvējis arī savas skolas krāsas?
Florbolā esmu skolu pārstāvējis, citos ne.
– 11. klase, vēl viens gads, un būs jāizvēlas, ko darīt tālāk. Vai esi par to domājis?
Kuram gan negribētos pelnīt naudu ar to, kas patīk? Man tas ir hokejs, nekas cits tā nesaista, un ne par ko citu pagaidām neesmu nopietni domājis.
– Kā jūties “Zemgale/LLU” komandā? Vai arī nākamsezon tajā spēlēsi?
Spēlējot “Zemgalē”, ļoti esmu izaugsmē “pielicis”. Kā jaunākais starp pieaugušajiem, kas trīs četrus un pat desmit gadus vecāki, nedrīkstu palaisties. Treneru kolektīvs ļoti labs, deva man iespēju spēlēt, un laukumā tiku pietiekami daudz. Visticamāk, Jelgavā spēlēšu arī nākamsezon.
– Komanda šosezon izpelnījās nebijušu līdzjutēju atsaucību, vai tas ietekmē arī tavas izjūtas un spēli?
Protams, līdzjutēji veido to atmosfēru, iedod papildu spēku un gribu cīnīties.
– Vai starp tiem ir arī tava ģimene?
Pirmais un galvenais līdzjutējs ir tētis, kas neizlaiž nevienu maču. Uz “pleiofiem” atnāca arī abas māsas un mamma, bet viņām labāk patīk fanot siltumā pie video tiešraides.
– Hokeja federācijā pavīdēja runas, ka Latvijas hokejisti varētu pievienoties Eiropas studentu līgai, kur jau it kā spēlē 15 komandas. Ko saki par tādu variantu?
Latvijas hokejam tas varētu būt interesanti. Bet – par to domāšu, kad pabeigšu skolu.
