Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītāja Efraima Zurofa trešā vizīte Latvijā «iekrita» laikā, kad plaši tika atzīmēta barona Minhauzena 280. dzimšanas diena.
Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītāja Efraima Zurofa trešā vizīte Latvijā «iekrita» laikā, kad plaši tika atzīmēta barona Minhauzena 280. dzimšanas diena.
Kā zināms, Minhauzenam ar Zurofu nav nekāda sakara. Iespējams, abus viņus vieno gara radniecība, taču pierādījumus tam atrast būtu grūti vai pat neiespējami.
Barons un pazīstamais dēku varonis, kura īstais vārds bija brīvkungs Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens, savulaik apprecējis Duntes vietējo baronesi, tā savu vienas dzīves daļu saistot ar Latviju. Kamēr Hieronīms dzīvojies pa Vidzemes jūrmalu, Duntē notikuši savādi un interesanti notikumi. Piemēram, ar ķirša kauliņu esot sašauts briedis, kuram pierē vēlāk izaudzis koks. Stāsta arī, ka barons kādudien sašāvis pāris Duntes pīļu, kas pa skursteni iekritušas jau saceptas un gatavas notiesāšanai. Klīst nostāsti, ka tajā laikā atrasts arī zirgs, piesiets pie Liepupes baznīcas… Par visu iepriekšminēto stāsta dokumenti. Tiesa gan, tam lieciniekus neatrast, tādēļ mēs varam pieņemt, ka tā ir bijis, un varam arī pieņemt, ka Duntes nostāstos no patiesības nav ne smakas.
Stāsts par Zurofa kungu ir no citas operas, taču dažas toņkārtas ir pārsteidzoši līdzīgas. Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs esot neapmierināts ar kārtējās vizītes rezultātiem Latvijā un sola savu vērtējumu par mūsu valsts varas iestāžu bezdarbību nacistisko noziegumu izmeklēšanā darīt zināmu starptautiskajai sabiedrībai, pirmām kārtām jau ASV. Tā Zurofs paudis otrdien publicētajā intervijā laikrakstam «Panorama Latviji». Augstais viesis runā pavisam atklāti: «Tiekoties ar oficiālajām LR amatpersonām, es reizēm jūtu, ka šeit apsūdzētais esmu es, nevis vietējie nacistu atbalstītāji.»
Nacistu vajātājs uzsver, ka nodevis pārliecinošus pierādījumus par Kārļa Ozola un Konrāda Kalēja līdzdalību nacistu noziegumos. Šos dokumentus vārdā nenosaukti juristi uzskatot par «neapšaubāmiem». Un tas nozīmējot, ka ir «pietiekami faktu un pierādījumu, lai pieprasītu noziedznieku izdošanu.» (Visi trīs izcēlumi mani – M.Pīlādzis.)
Zurofa kunga emocionālie paziņojumi atsauc atmiņā viņa tautieša – Izraēlas vēstnieka Austrijā izteikumu pēc Jerga Haidera nākšanas pie varas – būtu labāk, ja tādi kā Haiders vispār nebūtu uz pasaules. Aiz šīs ārējās frazeoloģijas vīd agresivitāte, ko var raksturot gan kā sadzīvisku neiecietību, gan arī kā politisku ekstrēmismu.
Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs asi kritizē Latvijas tiesībsargājošās institūcijas bezdarbībā, taču pagaidām pats nav sniedzis nekādas ziņas prokuratūrai par konkrētu personu izdarītajiem noziegumiem. Ir Zurofa «neapšaubāmie dokumenti», ir nopratināti simti liecinieku, taču nav neapšaubāmu pierādījumu, un tikmēr aizdomās turamā saukšana par noziedznieku ir līdzvērtīga aicinājumam uz linča tiesu.
Savukārt izteikums par «vietējiem nacistu atbalstītājiem» attiecināms uz mītu par latviešiem kā holokausta atbalstītājiem. Arī mūsdienu Rietumu pasaulē netrūkst ļautiņu, kas izjūt atvieglojumu, ja izdodas piesiet zirgu pie baznīcas smailes.
Vēstures politizēšana, protams, ir neizbēgama, taču, to darot pārlieku centīgi, cerēto pīļu vietā, kurām pēc laba aprēķina vajadzētu pēc nošaušanas krist skurstenī izceptām un labi sapiparotām, rokās var iekrist klauna čības.
