Māmiņas Liānas Krūmiņas ikdienu piepilda rūpes par diviem dēliem; jaunākais slimo ar autismu.
Astoņgadīgā Alekša un Eduarda, kam tieši šodien aprit seši gadi, māmiņu Liānu Krūmiņu no Rundāles novada “Ziņas” satiek Jelgavā, kur “Iespēja izaugsmei” alternatīvās izglītojošās un attīstošās sistēmas centra speciālisti palīdz Eduardam “mācīties dzīvi”. Ir vērts teju katru darba dienu mērot vairāk nekā simts kilometru, lai vingrinātos, spriež Liāna, uzreiz piebilstot, ka viņai īsti nepatīk publicitāte. Taču, lai sabiedrībā veicinātu izpratni, ko nozīmē rūpēties par bērnu ar īpašām vajadzībām, viņa nedēļā, kad svinēs Mātes dienu, piekrīt atklāt savu stāstu.
Neiztikt bez vecvecāku atbalsta
“Eduardam nav nepieciešama īpaša diena, lai samīļotu mammu. Viņam katrai dienai ir mīlestības deva, ko sniegt gan vecākiem, gan vecvecākiem, un sava daļa tiks arī pedagogiem, kas ikdienā strādā ar viņu. Bērns mums rāda piemēru, kā nesavtīgi sniegt mīlestību, neprasot neko daudz pretī. Tik vien, lai mīl viņu un pieņem tādu, kāds viņš ir,” teic Liāna. To redzam arī mēs, kad puika, novērsies no krāsu klučiem, pēkšņi cieši metas mammai ap kaklu. Vārdu nav – tikai liels mīļums!
Taču būs arī Mātes dienas “ceremonijas”, kas vairāk atstātas vecākā dēla ziņā. Šopavasar Aleksis beigs 1. klasi, un mācībās gājis labi, vērtē mamma. “Patlaban viņš nopietni gatavojas māmiņdienas koncertam skolā. Arī svētku svētdienā Aleksis ar vecmammas palīdzību neaizmirst man pasniegt ziedu pušķi un buču,” Liāna ieskicē svētku noskaņu, kas mājās valdīs 14. maijā.
Šie brīži ir īpaši, jo ikdienā, kas saplānota līdz pēdējai minūtei, tos notvert nav viegli. Pietrūkst arī uzmanības pašam Aleksim, apzinās Liāna. Tomēr viņš situāciju esot sapratis un pieņēmis. “Būtu labi, ja es varētu pārtapt par divām mammām un diennaktī būtu vairāk stundu, lai visu padarītu, taču tas nav iespējams. Tāpēc ir tik svarīgs vecvecāku atbalsts,” teic jaunā sieviete, veltot īpašu paldies vīra mammai, kura ir neatsverams palīgs rūpju pilnajā ikdienā. Piemēram, skola un pirmsskolas izglītības iestāde, kuru apmeklē zēni, atrodas Lietuvas pierobežā 25 kilometru attālumā no mājām uz Grenctāles pusi. Eduards bērnudārzā pavada četras stundas. Tad viņš brauc uz mājām pusdienot, lai ar mammu dotos uz Jelgavu vai Rīgu, kur notiek attīstošās nodarbības. Kur vēl atgriešanās un visi mājas darbi! Tētis Nauris šajā laikā rūpējas par ienākumiem un ģimeni vairāk atbalsta morāli.
Uzskata, ka bērns ir neaudzināts
Tas īpaši bija nepieciešams, kad pirms aptuveni trīs gadiem vecāki uzzināja skaudro Eduarda diagnozi – autisms un smaga garīga atpalicība.
“Viss sākās ar atbilžu meklēšanu. Pirmkārt, kāpēc bērns nerunā. Nevarēja neievērot arī lielo atšķirību attīstībā ar vienaudžiem. Veicām izmeklējumus. Tas brīdis, kad uzzini diagnozi un saproti, ka vairs nekas nebūs kā agrāk, kad brūk tava ideālā izsapņotā pasaule, satriec. Mainies arī tu pats. Kas iepriekš sagādāja prieku, pēkšņi vairs neinteresē. Pamazām mainās arī draugu un paziņu loks. Uz dzīvi sāc skatīties citādi, krasi mainās dzīves vērtības un prioritātes,” raksturo Liāna, piebilstot, ka vīrs šo situāciju pieņēmis ātrāk un spējis pacelt un stiprināt arī viņu, ka jādzīvo tālāk un jācīnās.
Tas gan nav viegli, jo sabiedrībā vēl joprojām valda uzskats, ka ar autismu slimojoši bērni ir vienkārši skaļi savās bezvārdu emocijās un neaudzināti. “Vēl neesmu uzaudzējusi tik biezu ādu, lai nereaģētu uz aizrādījumiem. Piemēram, Eduardam nav izteiktu uzvedības problēmu, viņš ir pietiekami socializēts un spēj komunicēt bez vārdiem, bet pārvietojamies sabiedriskajā transportā, un, augot lielākam, viņam ir grūti to pusotru stundu mierīgi nosēdēt. Viņš padīdās, pagrozās, bet kādam tas traucē. Ir emocionāli smagi vienmēr skaidrot, ka mans bērns ir īpašs,” atzīst Liāna.
Nekādi burti un cipari!
Vilšanos sagādā arī uzskats, ka šādiem bērniem pietiek tikai ar pieskatīšanu un pašaprūpes apgūšanu – nekādi burti un cipari! Īpaši, ja tas valda speciālajā pirmsskolas izglītībā, nopūšas dēlu mamma. Tikai ar lielu meklēšanu ģimenei izdevies atrast bērnudārzu, kas bija gatavs “iekļaut” slimo zēnu (Eduards kopā ar asistentu apmeklē vispārizglītojošu pirmsskolas izglītības iestādi). Taču lielākais izrāviens attīstībā panākts tieši “Iespēja izaugsmei” centrā.
“Kaut arī Eduards savā vecumā nerunā, viņš zina visus burtus un ciparus un patlaban apgūst rēķināšanu,” min Liāna. Tāpēc viņa saka lielu paldies visiem ziedotājiem, kuri atbalstījuši Eduardu un devuši vecākiem cerības staru, ka ar atbilstošu ārstniecību iespējams panākt progresu bērna attīstībā un zēnam nākotnē ir cerības uz pilnvērtīgu dzīvi. Jāpiebilst, ka arī patlaban ir iespējams atbalstīt Eduarda ārstniecību fonda ziedot.lv mājas lapā projektā “Mazajām sirsniņām Zemgalē”.
Aizdomājoties, kas rūpju pilnajā ikdienā palīdz uzcelt pašu, Liāna pirmkārt min, ka tā ir komunikācija ar vecākiem, kuru bērniem piemīt līdzīgas veselības problēmas. Atbalsta grupā patlaban esot septiņas tādas mammas, kuras cita citai palīdz saprast, kas notiek un kā rīkoties. “Prieku man sagādā arī vizuālu materiālu sagatavošana Eduardam. Ir gandarījums, ja šie materiāli noder arī citiem bērniem ar autismu – viņiem ikdienā ir ļoti svarīgs vizuālais atbalsts. Taču man nav fiziski ne spēka, ne laika, lai to pārvērstu par kaut ko nopietnāku. Mans brīvais laiks sākas, kad bērni ir devušies pie naktsmiera. Tad varu veltīt laiku tik sev,” visām ģimenēm, kas audzina bērnu ar īpašām vajadzībām, spēku un izturību, kā arī jauku māmiņdienu vēl Liāna.
