“Vēja zirdziņš” kļuvis par Jelgavas firmas zīmi.
Ar “Vēja zirdziņa” nosaukumu lepojas garšīgas kūkas un kliņģeri kafejnīcā “Silva”, bet visa pamatā ir Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” bērnu un jauniešu deju kolektīvs.
Pirms 25 gadu jubilejas pārdomās dalās “Vēja zirdziņa” mākslinieciskā vadītāja Alda Skrastiņa un repetitore Guna Trukšāne.
– Aldas Skrastiņas lolotais “Vēja zirdziņš” ar brašiem koncertiem 19. un 20. maijā gatavojas atzīmēt nu jau gadsimta ceturkšņa jubileju. Kādas ir sajūtas pirms šīs nozīmīgās gadskārtas?
Alda: Sajūtas kā jau pirms dzimšanas dienas. Šoreiz gan tā ir nozīmīgāka nekā citreiz – jau vārdu salikums “gadsimta ceturksnis” liek par daudz ko aizdomāties. Diezgan pamatīgs darbs ir ieguldīts, tajā pašā laikā noskaņojums ir ļoti labs un pozitīvs. Redzu, ka arī bērniem ir tāpat. Man ir prieks strādāt gan ar pašreizējiem, gan bijušajiem “Vēja zirdziņa” dejotājiem. Domāju, ka koncerts būs interesants.
– Tātad koncertā būs pārstāvēti arī “Vēja zirdziņa” absolventi?
Alda: Jā, un viņi nežēlo šim nolūkam svētdienas, bet cītīgi nāk uz mēģinājumiem. Turklāt absolventi dejos ne tikai savā laikā iemīļotākās dejas, bet arī jaunas. Vairākām būs pirmizrādes, kuras dejos tieši absolventi. Par šo atkaltikšanos man ir liels gandarījums. Daudzi tagad darbojas citos deju kolektīvos, ir arī tādi, kas nu jau vairākus gadus dejošanai metuši mieru, bet pēc dažiem mēģinājumiem kļūst skaidrs – bijušās iemaņas nekur nav zudušas.
– No jau pasenas intervijas atceros, ka kādreiz kolektīvā atkarībā no dejotāju vecuma bija divas grupas – zaļā un sarkanā –, bet nu jau krāsu skaits droši vien ir krietni audzis. Cik jūs tagad esat gan krāsās, gan skaitā?
Alda: Nu jau ir astoņas krāsiņas: lillā, sarkanā, zaļā, baltā, rozā, oranžā, tirkīza un dzeltenā. Kopā sanāk 220 dejotāju.
– Ar tādu skaitu vienai pašai galā droši vien netikt…
Alda: Pēdējos gados bez Gunas savu darbu pat nevarētu iedomāties. Fantastisks cilvēks, kura pati izaugusi no “Vēja zirdziņa”. Turklāt viņa ir arī horeogrāfe. Tas, ko Guna dod bērniem un jauniešiem, es pat nevarētu iedot. Mums izveidojusies brīnišķīga komanda.
– Tātad Guna no “Vēja zirdziņa” ienākusi “Vēja zirdziņā”?
Guna: Dejot sāku divu gadu vecumā, un uz pirmajiem deju soļiem mani pamudināja Alda. Sāku bērnu deju kolektīvā “Ieviņa”, un pēc pāris gadiem bija arī iespēja apgūt klasiskās dejas pamatus bijušajā Dzelzceļnieku kultūras namā Jelgavā, kas man deva sapratni par deju kopumā, par žanru kā tādu. Pēc tam nonācu “Vēja zirdziņā’”, kur kopš 2004. gada strādāju kā repetitore. Šo gadu laikā daudz kas mainījies gan manī pašā, gan dejotājos. No bērnības esmu iesaistījusies gan sportiskās, gan dejiskās aktivitātēs, kamēr atgriezos pie tautas dejas. Tas mani pamudina uz jaunām atklāsmēm un liek izjust savu nacionālo piederību. To es gribu iedot līdzi tālākajā dzīvē arī katram “Vēja zirdziņa” dejotājam. Lai ikviens mūsu kolektīva absolvents paņemtu līdzi ne tikai dejas, bet arī dzīves gudrību. Un izpratni par latviešu kultūru.
Pirms lielās jubilejas ir lieliska sajūta – redzēt tos dejotājus, ar kuriem sāku strādāt, un salīdzināt, kādi viņi ir izauguši šodien. Atvērti, dejiski un draudzīgi. Labs piemērs mūsu mazajiem dejotājiem.
– Tu esi veidojusi arī daudzas horeogrāfijas.
Guna: Horeogrāfijas veidošana patiesībā ir liela uzdrīkstēšanās. Tas ir veids parādīt citiem, kā es redzu dejas noskaņojumu un stāstu, ko esmu sevī vai nu izsapņojusi, vai ieraudzījusi. Protams, pirmavots ir mūzika. Dejas raksts veidojas, pamatojoties uz mūziku, un kādā jaukā dienā ienāk prātā, ka materiāls ir labs un varētu sanākt laba deja.
Šī prasme laika gaitā attīstās, daudz ko devušas arī konsultācijas ar deju speciālistiem – mūsu pašu Aldu vai Deju svētku virsvadītāju un ansambļa “Līgo” vadītāju Jāni Purviņu, pie kura esmu nodejojusi deviņus gadus. Ar šiem cilvēkiem kopā strādājot, veidojas sapratne par to, kas ir deja, un nu jau tā ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Ir jāiet, jāmeklē un arī jāriskē. Vislielākais gandarījums ir tad, ja skatītājam un dejotājam patīk tavas jaunradītās dejas.
– Cik jau ir to deju (vai tik daudz, ka grūti pat saskaitīt)?
Guna: Noteikti vairāk par desmit. Savas, kā man pašai šķiet, veiksmīgākās horeogrāfijas mēģinu aizvest uz jaunrades konkursiem, kuros esmu piedalījusies jau četras reizes, un trijos no tiem manas dejas ir arī prēmētas.
Kopējo deju skaitu gan grūti saskaitīt, jo vēl esmu veidojusi dejas ne tikai jauniešiem (kas varētu būt vidusskolas vecums) un konkursiem, bet arī “Vēja zirdziņa” jaunākajām grupām un dažādiem uzvedumiem. Ja saskaitītu visas kopā, kāds pussimts noteikti sanāktu.Alda: Piekrītu. Jo mazajiem bērniem ir daudz tādu horeogrāfiju, kuras principā paliek mūsu “Vēja zirdziņa” uzvedumos, tālāk tās nemaz “nepalaižam”. Tas gan nenozīmē, ka šādas dejas ir mazāk kvalitatīvas, bet tās ir veidotas tieši mūsu kolektīvam un domātas “iekšējai lietošanai”.
Varbūt atkārtošos, bet man ir liels prieks par Gunu, kas uzdrīkstas un nebaidās eksperimentēt.
Šo koncertu noslēgsim ar Gunas dejām, un varu atklāt, ka būs arī pirmizrāde. Vairāk gan neko neteikšu, jo, kā jau katrā dzimšanas dienā, jubilāri gaida pēc iespējas vairāk viesu, bet jaunā deja lai paliek kā pārsteigums.
– Varbūt tomēr atklāsiet ko vairāk par jubilejas koncertu?
Alda: Pirmajā daļā rādīsim deju izrādi “Vēja zirgi sauli veda”, ko izveidojām uz Jelgavas 750 gadiem. Tomēr nolēmām to parādīt atkal, jo, manuprāt, tas ir unikāls darbs, kas veidots tieši mūsu kolektīvam. Libretu uzrakstīja Dace Micāne-Zālīte, mūziku sarakstīja Ilga Reizniece un Gatis Gaujenieks, un tā ir ļoti liela vērtība. Būtībā tā ir teika par to, kā radās saule. “Vēja zirgs” sastop mazu zvaigznīti, kas pārtop par sauli. Ar to mēģinām parādīt bērniem, ka ir gan prieks, gan bēdas, ar ko sastapusies mūsu tauta tās likteņa gājumā. Gribu, lai katram bērnam šis uzvedums paliktu sirsniņā. Izrāde ir brīnišķīga ar to, ka tajā ir daudz gudru atziņu. Esmu ļoti pateicīga visiem šīs deju izrādes autoriem, protams, arī horeogrāfam Jānim Purviņam.
Koncerta otrā daļa sastāvēs no dažādiem deju blokiem – sākot ar mazākajiem bērniem, kas dejo pirmo gadu. Būs gan mūsu jau iemīļotās dejas, ko dejojam ik pa laikam, būs arī jaunas. Ar Raimonda Paula mūziku, ko labi pazīst mana paaudze, bet esmu ievērojusi, ka daudzi bērni vairs nemaz nezina skanīgās kādreiz ansambļa “Dzeguzīte” dziedātās dziesmiņas. Arī tā būs pirmizrāde.
Būs arī deju, ko veidojusi Lilita Jansone, bloks, un kā jau stāstījām, Gunas Trukšānes dejas. Lilita Jansone bieži brauc pie mums, jo viņai patīk mūsu dejotāji. Varbūt šīs dejas sagādās pārsteigumu, jo Lilita pamatam izvēlējusies klasisku mūziku.
– Vai “Vēja zirdziņš” sastop konkurenci, piemēram, no bērnu un jauniešu centra “Junda” dažāda vecuma deju kolektīviem?
Alda: Ir jau vēl arī “Ieviņa”. Es domāju, ka katrs atradis savu nišu, un ļoti labi, ja bērniem ir ko darīt. Drīzāk mēs konkurējam ar cita veida pulciņiem, ko mūsdienās bērni apmeklē ļoti daudz. Tās ir gan mūzikas un mākslas skolas, gan sporta nodarbības. Tomēr reiz pienāk brīdis, kad jāizvērtē prioritātes. Mēs gan “Vēja zirdziņā” neliedzam apmeklēt citus pulciņus, nodarbības un pat cenšamies sabalansēt mēģinājumu grafiku ar bērnu (bet bieži vien arī vecāku) pārējām interesēm. Protams, jūtam, ka lielais futbols un lielais hokejs atņem mums zēnus.
Tik mazus bērnus, kādus sākam mācīt dejot, sportā nemaz vēl neņem. Mēs viņiem iemācām ritmu un kustību koordināciju, un bieži vien atliek tikai noskatīties, kā mūsu audzēkņi braši aiziet uz sportu un bieži vien ir pārāki par citiem tieši iepriekšējās dejošanas dēļ. Bet skaudīgi jau mēs neesam. Brīžiem gan ir ļoti grūti vecākiem pierādīt, ka latviešu tautas deja ir mūsu vērtība. Ja nebūs mazo dejotāju, nebūs arī lielo. Nebūs Dziesmu un deju svētku. Jātiek arī pāri dažādām krīzēm, kaut vai pusaudžu vecuma slinkumam.Ir vēl citi deju žanri – sarīkojumu un sporta dejas. Jelgavā taču ir arī “Intriga” un “Benefice”.
Attiecībā uz sportu vēl gribu piebilst, ka ne jau visi bērni dienās būs veiksmīgi sportisti. Pie mums viņi iemācās ne tikai deju, bet arī savstarpējo komunikāciju, prasmi nebaidīties uzstāties publikas priekšā. Bet mēs esam par to, lai bērns attīstās vispusīgi.
Pamatā tomēr ir klasiskā deja. Tas nav tik vienkārši, jo kuram tad gribas mācīties baleta pozas? Mēs arī nedejojam tikai un vienīgi tautas dejas, pārstāvēti dažādi žanri. Domāju, tā arī ir “Vēja zirdziņa” seja, ar ko mēs varbūt atšķiramies no citiem kolektīviem. Mums ir šī skatuviskā vai bērnu deja, ļoti daudz teātra elementu (ieskaitot aktiermeistarības vingrinājumus), tāpēc arī bērni nāk pie mums.
Es lepojos ar “Vēja zirdziņa” bērniem un pilnībā piekrītu uzskatam, ka labs dejotājs ir gudrs dejotājs. Pat sekojam līdzi sekmēm skolā. Un vairumam tās ir tiešām labas, līdz pat zinātniski pētnieciskajiem sasniegumiem valsts mērogā.
Guna: Piekrītu tam, ko teica Alda, jo ir svarīgi, lai vecāki saprastu, ka bērna attīstībai jābūt vispusīgai. Tomēr nedrīkst pieļaut pārslodzi un jādod iespēja izvēlēties, ko pats bērns grib darīt. Ar domām “mans bērns būs labs hokejists” nepietiek, jo varbūt tai hokejā viņam nemaz tik labi neklājas. Varbūt bērna dzīves aicinājums ir māksla un zīmēšanas nodarbības mākslas skolā padodas daudz labāk.
Vecākiem svarīgi sabalansēt bērna nodarbības un sekot, lai tiktu gūts emocionālais gandarījums it visā, ko viņš dara. “Vēja zirdziņš” ir labs veids, kā attīstīt sevi ne vien fiziski, bet arī garīgi. Visās nodarbībās cenšamies ne tikai trenēt muskuļus, saites un locītavas, bet arī tiecamies attīstīt emocijas un sociālās iemaņas, kas turpmākajā dzīvē būs vissvarīgākās. Spēju komunicēt un būt atbildīgam par saviem lēmumiem un līdzcilvēkiem. Saprast, ko nozīmē būt latvietim, un pats svarīgākais – būt laimīgam.
Alda: Mums ir ļoti patīkami, ka “Vēja zirdziņā” dejo bijušo dejotāju bērni. Tas nozīmē, ka šim nu jau pieaugušajam cilvēkam šeit ir paticis un viņš labprāt vēlētos, lai iepatiktos arī nākamajai paaudzei.
