Pirms astoņiem gadiem Zane Priede nolēma, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, tādēļ devās uz Vāciju, precīzāk, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes pilsētu Bonnu. Viņas mērķis bija gadu pavadīt citā vidē un apgūt vācu valodu, taču dzīve, kā zināms, mēdz ieviest savas korekcijas. Vācijā Zane dzīvo vēl aizvien, turklāt ir satikusi dzīvesbiedru Kristianu un vairākus ļoti labus draugus, ieguvusi brīnišķīgu darbu, kas saistīts ar bērniem, kā arī 2009. gadā nodibinājusi Bonnas latviešu skoliņu “Kamolītis”, kuru pati arī vada. Lai par diasporas mācību iestādi uzzinātu ko vairāk, aicinājām Zani uz sarunu.
– Kā radās doma Bonnā dibināt skoliņu latviešu bērniem?
Runājot atklāti, viss sākās diezgan egoistisku iemeslu dēļ. Manam dēlam Pēterim tolaik bija gadiņš. Pati Latvijā biju strādājusi par sākumskolas skolotāju un arī Vācijā vēlējos darboties pedagoģijas jomā. Turklāt man bija svarīgi, lai dēls apgūtu latviešu valodu, satiktu latviešu bērnus un nepazaudētu saikni ar Latviju. Protams, zināju, ka runāšu ar viņu latviski arī mājās, taču mani baidīja doma, ka reiz Pēterim varētu rasties jautājums, kāpēc viņam to vajag. Šā iemesla dēļ bija svarīgi apzināt latviešu bērnus un sākt veidot to mazo “šūniņu”, kas nākotnē varētu izveidoties par skoliņu.
Darbu sākām ar kādiem sešiem bērniem, tagad jau vairākus gadus audzēkņu skaits ir nemainīgs – 25. Turklāt mērķis ir sasniegts: esmu ļoti priecīga, ka mans dēls astoņu gadu vecumā runā labā vācu un latviešu valodā.
– Tātad skoliņa ir uzņēmusi apgriezienus. Kāds ir darba režīms šajā mācību gadā?
Pie mums viss notiek kā vienā lielā ģimenē. Skolotājām ir izveidojies ļoti labs, sirsnīgs kontakts ar vecākiem, viņi ir aktīvi, visur piedalās un mūs atbalsta. Nodarbības notiek skaistā Bonnas savrupnamā trīs reizes mēnesī sestdienās no pulksten 9.30 līdz 13.
Audzēkņi pēc zināšanu līmeņa un vecuma ir sadalīti trīs grupiņās – sarkanajā, dzeltenajā un zaļajā. Sarkanajā ir tie, kuri vēl neiet skolā; dzeltenajā ir skolas vecuma bērni, kuriem latviešu valoda nav sarunvaloda ikdienā – latviski viņi nerunā tik labi kā vāciski. Zaļajā grupiņā mācās tā paša vecuma bērni, kas dzeltenajā, bet kuriem latviešu valodas zināšanas ir samērā labas.
Skolā mēs esam trīs skolotājas. Es audzēkņiem piedāvāju visu, kas saistīts ar latviešu valodu, sākot no gramatikas un beidzot ar Latvijas vēsturi, folkloru un pat matemātiku, jo arī pulksteni un mērvienības pateikt latviski nav nemaz tik vienkārši. Mana kolēģe skolotāja Liene Sējāne māca mūziku. Savās nodarbībās viņa piedāvā arī rotaļas un pirkstiņspēles. Savukārt mākslas skolotāja Gija Kloka ir ļoti radoša un ievada bērnus mākslas pasaulē.
Katras grupiņas bērniem skolas dienā ir trīs nodarbības: valoda, māksla un mūzika.
– Kā nodrošināt, lai katram no 25 skolas audzēkņiem, iespējams, ļoti atšķirīgiem bērniem, būtu interesanti?
Knifu jeb mācību metožu, ko izmantojam, ir daudz. Uzreiz jāpiebilst, ka nedēļas nogales skoliņas ir specifiskas, tajās nevar strādāt kā parastā sākumskolā. Tā sākumā bija mana kļūda, ka vēlējos uzreiz strādāt tā, kā to biju darījusi Latvijā. Jau pēc pirmās nodarbības sapratu, ka tas nederēs. Mūsu bērniem vajag pavisam citu pieeju, kā apgūt latviešu valodu. Var būt, ka 3. klases skolēns pie mums vēl tikai mācās dzīvnieku vai pārtikas produktu nosaukumus, ko Latvijā spēs nosaukt jau piecgadnieks. Daudz jauna apgūstam caur spēlēm, veidojam projektus, kā, piemēram, sienas avīzi vai galda spēli. Protams, mums skoliņā norit arī parasts mācību process, kad apgūstam vārda sastāvu un rakstām diktātu.
Mēģinu audzēkņiem mācības padarīt interesantas, jo jāņem vērā, ka viņi jau piecas dienas ir pavadījuši mācoties.
Lai bērnos veicinātu interesi par Latviju, aicinām arī dažādus ciemiņus. Viens no pirmajiem skoliņā viesojās Edgars Lipors ar “Koklītes ceļojumu”. Tad Ieva Akurātere ar jauku koncertiņu bērniem, Igeta Gaiķe ar popgrupu “Tev un man”. Esam redzējuši koncertizrādi “Sakārnīša meža pasakas”. Skaistas atmiņas ir par izrādi “Pasakas par ziediem”, kad pie mums viesojās Gundars Āboliņš un Dita Krenberga. Andris Gauja bija ar savu filmu “Izlaiduma gads”. Beidzamie bija “Čučumuižas rūķi”, kas Ziemassvētkos aizkustināja gan lielos, gan mazos. Un tad vēl jaukās un jautrās folkloristes Rozīte Katrīna Spīča un Rasa Jansone, kuras gadu studēja Vācijā. Savukārt valodnieks Austris Grasis mūsu skolā ir vadījis nodarbības vecākiem par tematu, kā saglabāt latviešu valodu svešumā.
– Vai skoliņai “Kamolītis” ir sadarbība ar Latviju?
Jā, sadarbība ir, un tā izveidojusies ļoti pozitīvi. Tam pierādījums ir visi iepriekš minētie viesi, taču ir vēl kāda lieta. Latvija, precīzāk, Eiropas Latviešu apvienība, sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru un Izglītības un zinātnes ministriju jau vairākus gadus skoliņai sniedz finansiālu atbalstu, kas mums ir ļoti svarīgs. Vēl jāpiemin mūsu sadarbība ar Latvijas Institūtu: bērni Ziemassvētkos gatavoja un sūtīja apsveikuma kartītes Latvijas senioriem.
Skoliņā esam organizējušas arī ziedošanas akciju – audzēkņu un viņu vecāku saziedotās drēbes un rotaļlietas aizceļoja uz bērnunamu.
– Vairākās mūsu tautiešu skolās diasporā laika gaitā ir izveidojušās pat savas tradīcijas, vai tādas ir arī Bonnas latviešu skoliņai?
Protams, ir! Tradīcijas skoliņas ikdienā esam ieviesuši tādēļ, lai dažādotu mācību procesu, padarot to pēc iespējas aizraujošāku. Vispopulārākais ir Mārtiņdienas tirdziņš, kad visi bērni kaut ko pagatavo un pārdod. Vienmēr kopā svinam Ziemassvētkus; reizi gadā organizējam pārgājienu vai ekskursiju. Esam jau pabijuši Minsterē, Luksemburgā un Briselē. Kopā ielīgojam Jāņus, taisām pikniku. Tad mums ir Māmiņdienas koncerts un olu krāsošana Lieldienās. Ak, jā, un Ķekatu balle, kad visi nāk, pārģērbušies latviešu tradicionālajās maskās.
– Vai skoliņai “Kamolītis” ir kādas ieceres?
Lielu plānu nav, taču, runājot par šo mācību gadu, jāatklāj, ka saviem audzēkņiem vēlamies noorganizēt konkursu tādā stilā, kā agrāk notika “Ko tu proti?”, kad bērni demonstrē savus talantus. Nākamajā gadā gribētu iestudēt arī kādu teātra izrādīti.
Lielākais notikums būs šogad maijā, kad visi kopā apmeklēsim 2017. gada pasaules čempionātu hokejā Ķelnē. Atbalsta plakāts mūsu komandai jau top!
– Vai tevi pašu pēc astoņu gadu prombūtnes vēl kas saista ar Latviju?
Protams, saista un kā vēl! Esmu caur un cauri Latvijas patriote, taču mūsu ģimenē pats lielākais patriots neapšaubāmi ir dēls Pēteris. Katru brīvdienu pavadīšana dzimtenē viņam beidzas ar asarām un jautājumu: vai mēs varam pārvākties dzīvot uz Latviju? Tas nav tāpēc, ka viņam Vācijā klātos slikti. Šeit viņam ir draugi, skola, treniņi, vecvecāki.
Interesanti, ka mīlestību uz mūsu valsti esam “pielipinājuši” arī citiem. Piemēram, mans priekšnieks pēdējo atvaļinājumu pavadīja Latvijā. Arī pāris citi kolēģi jau pošas uz Latviju.
Esmu tik priecīga, ka dzīvesbiedrs vakarā var paņemt ģitāru, nospēlēt un pat nodziedāt latviešu tautasdziesmu Emiļa Melngaiļa apdarē “Tumša nakte, zaļa zāle”. Tieši viņš bija tas, kuram radās ideja, ka vecumdienās mēs varētu pārvākties uz Latviju dzīvot. Un tas mani dara laimīgu.
