Latvijas Reģionu apvienības pirmais numurs Jelgavas novadā ir Aija Tračuma, kas pašvaldībās strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. 1986. gadā viņa sāka kā Kalnciema izpildkomitejas sekretāre–lietvede, bet 2009. gadā tika ievēlēta par Jelgavas novada domes priekšsēdētāja vietnieci. 2015. gada martā piepeši viņas amats tika likvidēts, un A.Tračuma palika tikai kā deputāte. Taču politiķe pieļauj, ka labvēlīga vēlēšanu rezultāta gadījumā var atgriezties novada vadībā.
– Kā jūs jaunībā izvēlējāties darbu pašvaldībā?
Esmu kalnciemniece vismaz piektajā paaudzē. Jaunībā sapņoju, ka, pabeidzot Kalnciema vidusskolu, studēšu Rīgā Fizkultūras institūtā, taču tas nesanāca. Sāku strādāt jaunizveidotajā sintētiskās šķiedras paklāju cehā Kalnciema būvmateriālu kombinātā, kur ķieģeļu ražošanā ilgus gadus ir strādājuši arī mani vecāki. Var teikt, ka aizgāju viņu pēdās, tikai darbs pēc Vieglās rūpniecības tehnikuma beigšanas bija fiziski vieglāks un inteliģentāks. Man bija 25 gadi, kad mani kombinātā uzrunāja Rita Ķirsone, teikdama, ka mani ciematā visi pazīst, esmu gan sportiste, gan dejotāja, un viņa mani pierunāja iet strādāt uz ciema izpildkomiteju. “Tu esi aktīva, tev izdosies!” teica Rita. Es viņai paklausīju. Pašvaldībā strādājot, piedzīvoju Latvijas valsts atjaunošanu, un 1997. gadā mani ievēlēja par Kalnciema pilsētas domes priekšsēdētāju. Tajā laikā būvmateriālu kombināts, ap kuru bija izaudzis Kalnciems, gāja uz grunti. Nodokļu parādu dzēšanai tas pašvaldībai piedāvāja ķieģeļus un māla kalnu, ko vēlāk pārdevām nākamajam īpašniekam akciju sabiedrībai “Lode”. Iedzīvotājiem trūka naudas, krājās komunālo maksājumu un apkures parādi. Kalnciemniekiem, kas bija raduši paļauties uz lielo kombinātu, nu varēja palīdzēt vienīgi pašvaldība.
– Jūsu partija Kalnciemā uzvarēja gan 2009. gada, gan 2013. gada pašvaldību vēlēšanās. Tiesa, pēdējās vēlētāju aktivitāte bija mazāka.
Esmu apliecinājusi, ka varu aizstāvēt cilvēku intereses. Ļoti ceru, ka šajās vēlēšanās mēs varētu iegūt piecas deputātu vietas. Mūsu saraksts ir stiprs.
– Priekšvēlēšanu programmā jūsu partija sola pašvaldībā veidot demokrātisku vadības stilu. Vai līdzšinējais vadības stils neapmierina?
Jā. Jelgavas novada pašvaldībā daudzi svarīgi jautājumi netiek pienācīgi izrunāti. Kaut vai tas pats Bratku ģimenes jautājums. Ja tajā iedziļinās, kļūst skaidrs, ka Jelgavas novada dome nedrīkstēja tā piepeši vienā brīdī pateikt, ka 1998. gadā pieņemtais Zaļenieku pagasta padomes un Jelgavas rajona padomes lēmums atļaut Bratku ģimenei izpirkt Aspazijas “Daukšas” un tām piederošo zemi bija nederīgs. Taču 2014. gada decembrī steigā īsi pirms Ziemassvētkiem Jelgavas novada dome nolēma, ka šis īpašums no Bratku ģimenes kā nodokļu parādniekiem un citādiem saistību pārkāpējiem ir jāatpērk par 1998. gada cenu. Es arī toreiz nesapratu situāciju un balsoju “par”. Tā nedrīkstēja būt. Galu galā mēs lemjam cilvēku likteņus. Tādēļ ir vajadzīgs demokrātiskāks vadības stils.
– Steidzīga un negaidīta bija jūsu atbrīvošana no domes priekšsēdētāja vietnieces amata 2015. gada martā.
Šāda piepeša izrēķināšanās, manuprāt, bija domes vadības vājums, nevis kas cits. Man toreiz neviens nepaskaidroja pēkšņo atlaišanas iemeslu. Ārkārtas sēdē tika pateikts vienīgi, ka domes priekšsēdētājs nevar uz mani paļauties, ka man ir cits viedoklis. Mēs pat skolēniem mācām, ka vajag izteikt savu viedokli un diskutēt.
– No toreiz domes ārkārtas sēdē teiktā varēja saprast, ka jums tika pārmests cits viedoklis jautājumā par nolietoto svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas projektu Kalnciemā. Novada dome bija nobalsojusi par to. Iedzīvotāji protestēja. Jautājumu sāka skatīt tiesa, viens no prasības iesniedzējiem bija arī dēls Andrejs. Galu galā projekts ir apstājies vismaz uz vairākiem gadiem, lai arī uzņēmējs Jurijs Harlamovs, kas šo projektu virza, centās kā reti kurš. 2014. gada vasarā kalnciemniekiem un domes deputātiem pat tika rīkota bezmaksas ekskursija uz Poliju, kur atrodas līdzīga rūpnīca. Autobuss gan sanāca tāds pustukšs. Jūs arī šajā ekskursijā nepiedalījāties.
Man veselība neļāva tādā karstumā tik tālu braukt. Lūdzu citiem, lai atved no Polijas zemes paraugus, taču tos neatveda. Pēc manas pārliecības, lietoto svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas projekts tika virzīts bez pietiekamas iedzīvotāju iesaistes. Padomju laikos kalnciemnieki ir smagi cietuši no dabas piesārņojuma. Tolaik neviens nekontrolēja arī ķieģeļu cepļu izmešus. No tiem, kuri savulaik strādāja būvmateriālu kombināta stikla vates cehā, retais vēl ir dzīvs. Un te piepeši atkal bez pietiekamas skaidrošanas pašā ciema centrā, kur atrodas mūsu mājas, skola, bērnudārzs, turpat blakus iekārtoti mūsu mazdārziņi, grib kausēt svina akumulatorus! Sākās protesti. Kalnciemnieki nav pret rūpniecisko ražošanu. Mūsu ciemā darbojas kokapstrādes firma, ir liels šūšanas uzņēmums, taču cilvēki ir pret paaugstinātas bīstamības atkritumu pārstrādi. Nesen Elejā bija iedzīvotāju sapulce saistībā ar sporta halles un peldbaseina projektu. Piedalījās ap divsimt cilvēku, iepriekš tika veikta aptauja. Tā bija īsta sabiedriskā apspriešana. Saistībā ar lietoto akumulatoru pārstrādi Kalnciemā nekas līdzīgs nenotika.
– Indikators tam, cik novada pašvaldība spēj būt elastīga un cilvēcīga, manuprāt, ir jautājums par Rudenko ģimeni Kalnciemā. Nav šaubu, viņi ir pārkāpuši likumu – bez būvatļaujas iznomātā zemē ielikuši pamatus savrupmājai un uzbūvējuši pirtiņu. Vēl vairāk – Rudenko šajā sakarā ir bezjēdzīgi tiesājušies ar pašvaldību un galu galā saņēmuši Augstākās tiesas spriedumu, kas nosaka šajā vietā visu padarīt, kā bijis. Jānojauc viss, ābeļu vietā jāsastāda krūmi – gandrīz tā. Ģimene atsakās to darīt un jau gadiem dzīvo nenormālā stresā.
Valentīna Rudenko man ir teikusi, ka viņai mājās vienmēr ir benzīns, lai aplietos un aizdedzinātos, ja piepeši kāds ierastos iekopto iznīcināt. Šajā zemes gabaliņā ģimene ir ielikusi desmit gadu savas dzīves un arī varbūt visu naudu. Domāju, pie labas gribas var paskatīties citādi. Rudenko ir samaksājuši sodus, un māju tur neviens nebūvēs. Droši vien pirtiņu, kur Rudenko pāris lielākoties uzturas, var mēģināt dokumentos noformēt par mazēku, kas arī varētu atrasties applūstošajā teritorijā. Tur gan, protams, nevar deklarēties un pieprasīt pašvaldības palīdzību plūdu gadījumā. 2009. gadā, kad Kalnciemā un pat Vides un reģionālās attīstības ministrijā apstiprināja teritorijas plānu, vietā bija paredzēta individuālā apbūve. Vēlāk, pēc 2010. gada paliem, šī teritorija tika iekļauta applūstošajā zonā.
– Kalnciemā ir ieguldīta gan pašvaldības, gan ES nauda bērnudārzā, skolā, stadionā, veselības centrā, taču daudzdzīvokļu mājas izskatās diezgan nolietotas. Neviena nav renovēta un siltināta. Ja tas tā paliek, tad kam vēlāk būs vajadzīgas skaisti atjaunotās sabiedriskās ēkas?
Par māju renovāciju arī vairāk būtu jārunā ar cilvēkiem. Agrāk “Jelgavas novada KU” vadītāja Antra Alksne brauca Kalnciemā uz pieņemšanām. Tagad saka, ka visu var sarunāt attālināti. Bet iedzīvotājiem gribas personīgo kontaktu. Es tomēr ceru, ka Kalnciems attīstīsies. Te ir laba vide, kur dzīvot, atpūsties. Strādāt var Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā. Attīstās arī vietējie uzņēmumi. Piemēram, uzņēmējs Ivars Reihmanis būvē mājiņas uz pontoniem, kas varētu derēt makšķerniekiem un visiem, kam patīk atpūta uz ūdeņiem.
– Jūsu vēlēšanu listē ir daudzi pazīstami cilvēki. Otrais numurs ir Kārlim Rimšam, kas Jelgavas novada domē ir pazīstams ar savu iniciatīvu un brīvdomību. Viņš ir apstrīdējis pašvaldības juridisko pakalpojumu iepirkumu, aizstāvējis tiesā kalnciemniekus, rosinājis sirdsapziņas balsojumu Bratku ģimenes lietā. Taču cīnīties par taisnību un administratīvi pārvaldīt pašvaldību ir dažādas lietas. Vai jūs kā pirmais numurs varētu uzņemties kļūt par domes priekšsēdētāju?
Jā. No vienas puses, ievērojot to lielo pārsvaru, ko Latvijas Zemnieku savienība un Ziedonis Caune guva pagājušajās un aizpagājušajās vēlēšanās (kaut vēlētāju aktivitāte bija zema), cerība, ka Latvijas Reģionu apvienība vēlēšanās varētu uzvarēt, nav liela. Taču man jābūt gatavai uzņemties vadību. Savulaik es nebiju domājusi kļūt par Kalnciema pilsētas domes priekšsēdētāju. Bet deputāti teica: “Aija, mēs tev uzticamies”, – un darbs bija jādara. Tagad partijai Jelgavas novada domē ir trīs, bet ceru, ka iegūsim piecas vietas.
– Latvijas Reģionu apvienības sarakstā ir vairākas personas, kas agrāk nav kandidējušas vēlēšanās. Jums pievienojas lauku amatierteātros populārā dramaturģe un skolotāja Vigita Pumpure, skolēnu deju kolektīvu virsvadītāja Madlēna Bratkus, arī tāljūras kapteinis Māris Kokmanis. Bet kā, piemēram, kapteinis varētu piedalīties domes darbā, ja tomēr puse dzīves paiet jūrā?
Māris ir super. Jauns un apsviedīgs, ar dziļām saknēm Jelgavas novadā. Labu varu pateikt par visiem 13 jaunpienācējiem. Mēs izdomāsim, kā mūsu cilvēkiem darbošanos katram savā jomā un politikā apvienot.
