Ap 30 tūkstošu skrējēju no gandrīz 70 dažādām pasaules valstīm svētdien pulcēja gadskārtējais Rīgas maratons, kas norisinājās jau 27. reizi. Ap diviem tūkstošiem bija pieteikušies pašai garākajai – 42 kilometru un 195 metru – distancei, ko pievarēja arī vairāki jelgavnieki un klubā “Ozolnieki” apvienojušies skrējēji. “Septiņi no mūsējiem skrēja maratonu, astoņi – uz pusi īsāko maršrutu, daži izvēlējās desmit vai sešus kilometrus,” pastāsta SK “Ozolnieki” vadītājs Juris Bērziņš, īpaši pieminēdams pirmoreiz maratona distanci noskrējušo S45–49 grupas dalībnieci Eritu Kalniņu.
Divdesmit septītais
J.Bērziņš un kluba biedrs Arnis Vērmels vēl pagājušajā gadā bija starp trim vienīgajiem visus Rīgas maratonus noskrējušajiem. Šogad veterānu Juri veselības problēmas “pārcēla” uz pusmaratonu, bet Arnis, palikdams uzticīgs gada svarīgāko sacensību mērķim, noskrēja arī 27. reizi, ar laiku 4:51:10,4 ierindojoties 55–59 gadu vecuma grupas 51. vietā.
“Biju gatavojies,” gargabalu cienītājs atklāj, ka regulāros treniņos kopš februāra beigām noskrieti ap 500 kilometru. “Nedēļu laikam izlaidu, jo viena trauma atdzīvojās, bet citādi – trenējos katru dienu.”
Pats maratona skrējiens gan šoreiz nav bijis no vieglākajiem. “Negaidīju, ka būs tik karsti. Ap 30. kilometru, varbūt mazliet pēc, ātrums sāka kristies. Tā arī lēnākā tempā turpināju skriet. Tuvojoties galamērķim, jau bija pamatīgs piegurums, ko tikai pirms paša finiša uz morālā pacēluma rēķina izdevās pārvarēt.”
Izņemot agros ikrīta treniņus, nekādu citu speciālu pirmsmaratona paņēmienu Arnim neesot. Par ēdienu arī īpaši nav piedomājis, jo ieradumu maiņa, viņaprāt, drīzāk var nākt par sliktu.
Agrāk šādā “ierastā veidā” entuziasts skrējis pat vairākus maratonus gadā, šogad varbūt uz rudens pusi mēģināšot vēl vienu Viļņā vai Tallinā. Bet spēku pārbaudei līdz tam noderēs seriāla “Skrien Latvija” posmi.
Pirmais
“Plāns bija nopietns,” atskatu uz savu pirmo maratonu sāk kādreizējais kolēģis “Zemgales Ziņās” un pēdējā laikā neiztrūkstošs skrējienu seriāla “Ielūdz Ozolnieki” dalībnieks Agris Samcovs. Pēc pašizjūtu plāna trenējies jau kopš rudens, kad aizvadījis arī savdabīgu ģenerālmēģinājumu 44 kilometru garumā Salaspilī. “Pēdējos 15 kilometros toreiz bija ārkārtīgi grūti. Tā, ka domāju: nekad vairs! Toties pēc finiša Rīgā sajūtas vienkārši lieliskas,” pašam gluži vai neticamo pārmaiņu atklāj Agris.
Kas tad noticis pa vidu? “Pirmām kārtām izvēlējos 16 nedēļu treniņplānu, ko atradu portālā noskrien.lv. Ievēroju arī ieteiktās atpūtas dienas – vienu vai divas nedēļā. Ēdu pēdējās dienas pēc shēmas: pirmdien, otrdien, trešdien vairāk olbaltumvielu un mazāk ogļhidrātu, ceturtdien, piektdien un sestdien – tikai ogļhidrātus, pilnībā ierobežojot olbaltumus un taukus. Ceturtdien treniņā it kā šķita, ka spēku mazāk, sestdien no rīta 25 minūtes paskrēju, sajūtas ne tās labākās. Svētdien sāku ar tempa turētājiem, kas orientējās uz trīs stundām 15 minūtēm finišā. Tas nozīmēja kilometru skriet 4 minūtēs un 35 sekundēs. Līdz 27. kilometram tā arī turējos, līdz sapratu, ka spēju arī attālināties. Kāpināju tempu līdz 4:27. No tā brīža tikai viens man aizgāja garām, citus pakāpeniski apdzinu pats. Arī ap 35. kilometru nebija nekāda gaidītā lūziena, pēdējos pusotrus jau varēju pat nelielu sprintiņu uztaisīt un ar 3:12:41,7 finišā biju savu sākotnējo plānu apsteidzis par gandrīz piecām minūtēm. 19. vieta 35–39 gadu vecuma grupā, 62. no Latvijas skrējējiem, 139. kopumā – nav slikti,” pirmo izdošanos ar gandarītu smaidu novērtē Agris.
Ātrākais
Ar jaunu sacensību rekordu (2:31:22) sieviešu konkurencē “Lattelecom Rīgas maratonā 2017” pirmo vietu izcīnīja etiopiete Bekeleša Dada Bedada, vīriem pirmais bija kenijietis Džozefs Kjengo Munivoki (2:12:14), ātrākais no Latvijas pārstāvjiem – Valērijs Žolnerovičs, kas ar jaunu Latvijas rekordu (2:14:23) kļuva arī par valsts čempionu maratonā. Bet ātrākais no jelgavniekiem (2:45:27,2) bija 19. vietu kopvērtējumā un astoto starp Latvijas pārstāvjiem ieņēmušais Raitis Kraslovskis.
“Esmu apmierināts,” Raitis vērtē savu Rīgas maratona otro piegājienu. Iepriekšējo faktiski skrējis bez gatavošanās. “Ap 40. kilometru jau bija tā, ka vairs nevarēju,” viņš atceras. Šogad par 42 aiz muguras atstātajiem kilometriem pārsvarā atgādināja vien pirmdien sāpošās kājas, īpaši lejupceļā pa kāpnēm.
“Viss bija sabalansēts,” viņš teic par gatavošanās procesu, kas norisinājies treneru Jāņa Razgala un Jāņa Višķera vadībā. Treniņos septiņas astoņas reizes nedēļā kopumā šogad pieveikti ap 2000 kilometru, un rezultāts ir jūtams. Tas arī bijis šāgada lielākais izaicinājums, kuram sekos varbūt vēl kāds pusmaratons un, iespējams, arī līdzdalība Pasaules strādājošo un amatieru spēlēs jūnija vidū Rīgā, kur jelgavnieks plāno skriet 10 kilometrus stadionā.
Ģimeniskais
Starp maratona dalībnieku simtiem vienādu uzvārdu nav daudz, līdz ar to vieglāk pamanāmi Ilva un Romāns Koškini. Jelgavnieki, patiesībā mežā skriešanas cienītāji, kas tik garā “asfalta maršrutā” savus spēkus izmēģinās otro reizi. “Pirms trim gadiem, deju kolektīva draugu iedvesmoti, piedalījāmies pusmaratonā, pagājušajā gadā jau pieveicām maratonu un šogad centīsimies atkārtot,” stāsta turpceļā uz Rīgu sastaptie “Romaniči”, kas ar šādu komandas nosaukumu atrodami dažādu rogaininga sacensību sarakstos. Šogad arī jau pabijuši Eiropas čempionātā Itālijā un gatavojas piedalīties pasaules čempionātā, kas augustā notiks Latvijā. Bet pa vidu “iegadījies” Rīgas maratons.
Iepriekšējā dienā, tas ir, sestdien, Ilva vēl ar četrpadsmitgadīgo meitu Anci un sešgadīgo Elīzu Rīgā piedalījusies ģimenes skrējienā. Ances vaļasprieks ir jātnieku sports, Elīza apmeklē mākslas vingrošanas treniņus, bet šoreiz abas atsaukušās vecāku uzaicinājumam kopīgi ar mammu noskriet 3,6 kilometrus Rīgā. “Ance jau liela, bet Elīzai bija ko pacensties,” vērtē Ilva, bet par saviem spēkiem svētdienas rītā spriež, ka pēc ilgākas slimošanas maratonam to varētu arī nepietikt. Vakarpusē tomēr abi ir atrodami finišējušo sarakstos, un otrdienas rītā, kad ģimenes ārste un homeopāte Ilva jau aizvadījusi savu kārtējo uzmanības piesātināto pacientu pieņemšanas pirmdienu, e-pastā pienāk viņas “pēcmaratona pārdomas”.
“Kāpēc skrienu? – lai pārslēgtos no garās darba dienas, lai paskatītos uz notikumiem no cita rakursa un sakārtotu domas. Un, jā, galvenais – tajā laikā esmu viena, bez telefona, ģimenes un pacientiem. Tas ir tikai mans laiks.
Par laimes izjūtu – tā pārsvarā atnāk jau pēc skriešanas. Protams, ir jauki redzēt dabu mostamies, ziedošus krūmus, rīta agrumā stirnas un lapsas, arī alnis ir iznācis apsveicināties – es varu izbaudīt šos mirkļus, apstāties, vērot, klausīties, smaržot un “nospļauties par laiku”, jo skrienu sev nevis citiem. Bet īstie endorfīni nāk pēc smaga darba, kad esi strādājis, cīnījies ar sevi, sapratis savas stiprās un vājās puses un beigās sevi uzvarējis – tā ir tā narkotika, ko vajag vēl un vēl. Tāpēc man nepatīk īsās distances, ko vienkārši noskrien. Bet, kad mežā esi pavadījis astoņas, 12 vai 24 stundas un esi bijis uz absolūtas izsīkuma robežas, runājis ar sevi un analizējis, un esi pārkāpis pāri tai robežai, – tā ir atkarība, kuru gribas vēl un vēl. Tas pats ir ar maratonu. Mani neuzrunā asfalts un pilsēta, bet tie Rīgas svētki ir tik forši. Tā ir cīņa ar sevi 42 kilometru garumā un beidzot uzvara. Ne laika ziņā, laikam te nav nekādas nozīmes, tikai uzvarai pār sevi. Man vispār nepatīk runāšana par rezultātiem. Protams, mēs katrs vērtējam sevi un izdarām secinājumus, bet tas nav jādara citiem. Nevienam patiesībā nav nekādas daļas, cik ātri vai lēni es skrienu, jo tā ir tikai mana cīņa un man nevienam citam nekas nav jāpierāda.
Man šķiet, mēs vispār Latvijā graujam prieku nodarboties ar sportu jau no bērnības, jo pats svarīgākais ir vērtējums nevis vēlme, prieks. Ja tev nav tāds un tāds rezultāts, tu esi lūzeris, jo par tevi ir labāki. Reti kurš uzsit uz pleca un saka – malacis, tu cēlies, gāji un darīji. Man bija žēl noskatīties, kā ģimeņu skrējienā dažus bērnus aiz rokas rāva ar uzbrēcieniem “kas, tu nevari?”, nevis atbalstīja, ka esi vislielākais malacis, ka vēl nedaudz, un tad jau finišs un pelnītais saldējums. Tad bērns arī nākamreiz skries, pat ja trasē bija grūti un ļoti grūti. Saprast, ka man pamazām izdodas arvien labāk un labāk, ka es varu izdarīt jebko ar nelielu piespiešanos, ka varu trasē apstāties un palīdzēt, ja vajag, ka varu nobildēties pie skaista koka, – tā ir vērtība, nevis pliks rezultāts. Tas kopumā dod laimi, pat ja sākumā ir smags darbs. Tāpēc es priecājos par ikvienu kas dara, kas sāk darīt, kas izcīna savas uzvaras. Tam es sitīšu pa plecu un teikšu: malacis, cik tev forši sanāk! Un medaļa tikai par to, ka cēlies un uzdrīkstējies. Jo lielākie kritizētāji visbiežāk tālāk par dīvānu un TV nav tikuši. Viņi tikai “zina”, kā vajag skriet, hokeju spēlēt utt. Es tiešām katram novēlu nokāpt no dīvāna un meklēt jaunas iespējas, izaicinājumus un savas uzvaras.”
Tā, lūk, ārste un četru bērnu mamma Ilva. Arī tētis Romāns atzīst, ka maratona distancē “sacenties ar sevi”, tomēr gluži bez ievērības nav atstāts arī rezultāts. 4:12:52. “Gribētos četras stundas sasniegt.”
