Šonedēļ Nīderlandē noslēgsies lielā tulpju ziedēšana.
Nīderlande man vienmēr asociējusies ne vien ar vējdzirnavām, siera rituļiem un tradicionālajām koka tupelēm, bet arī ziedošiem tulpju laukiem. Un kad gan vēl labāk saprast, kāpēc visi kā traki pavasarī brauc tos skatīties, ja ne pašai kāpt lidmašīnā un doties ceļā.
Māja no mājām
Izmantojot maija brīvdienas un tulpju ziedēšanas laiku, piesakos ciemos pie draudzenes, kura dzīvo nepilnas stundas brauciena attālumā no galvaspilsētas Amsterdamas. Nīderlandē nokļūt izvēlos caur Eindhovenas, nevis Amsterdamai tuvās Šipholas lidostu. Pirmkārt, uz turieni lidmašīna lido man vēlamajā laikā, otrkārt, lidojumi ir lētāki, biļetes rezervējot pat tikai pāris nedēļu iepriekš
Kamēr Latvijas neparasti vēsajā pavasarī koki un krūmi pumpurus raisīt nesteidzas, pēc vairāk nekā divu stundu lidojuma Eindhovenā mani sagaida pavasaris – viss apkārt zaļš (drīzāk dzelteni zaļš – Latvijā pavasari šķiet košāki), gaisa temperatūra par dažiem grādiem augstāka nekā pie mums, taču asais vējš starpību nolīdzina. Šur tur pa ceļam uz Amsterdamu manāmās sakuras jau noziedējušas, zemi un daļēji vēl zarus klāj vien netīri rozā ziedu kupenas.
Nīderlandē (Uz visu valsti mēdz attiecināt arī Holandes vārdu, taču tas nav īsti pareizi. Holande ir ģeogrāfisks reģions Nīderlandes rietumos, un nīderlandieši pat mēdzot apvainoties, ja tā nosauc uz visu valsti. Agrāk tā bija atsevišķa Nīderlandes province, kas mūsdienās ietver Ziemeļholandes un Dienvidholandes provinci. Vēsturiskajā Holandes reģionā atrodas trīs lielākās Nīderlandes pilsētas: Amsterdama, Hāga un Roterdama.) gan neesmu pirmo reizi – pirms pāris gadiem Beļģijas ceļojuma laikā iekāpu vilcienā un pārbraucu pāri robežai līdz Roterdamai. Pēc mazajiem, sarkanajiem ķieģelīšiem celtajām Beļģijas ēkām toreiz tas bija kontrasts lielākoties arhitektūras dēļ. Roterdamas centrā blakus vēsturiskiem namiem var atrast tipiskas pēckara celtnes un modernās arhitektūras piemērus. Tur uzmanību piesaista gan tā sauktās kubu mājas, gan neparasti arhitektūras risinājumi tādās sabiedriskās vietās kā centrālās stacijas un tirgus ēka. Varens ir slavenais Roterdamas Erasmusa tilts – un tikpat iespaidīgs ir brīdis, kad visa satiksme uz tā apstājas, lai tilts paceltos un dotu iespēju lielākiem un mazākiem peldlīdzekļiem tikt tā otrā pusē. Paceļamie tilti Nīderlandē ir visur – arī pāri kanāliem. Šoreiz interesantus arhitektūras risinājumus izdodas redzēt Zāndamā – šķiet, slavenākā ir “Inntel” viesnīcas ēka, kas rada iespaidu, ka sastāv no vairākām mazām mājiņām. Tradicionālās Nīderlandes ēkas ir šauri nami, kas vietas taupīšanas nolūkā izvietoti cits pie cita un stiepjas dziļumā un augstumā.
Zeme atkarota jūrai
Pirmie iespaidi par valsti, kurā tobrīd valda futbola cīņu gaisotne un notiek gatavošanās valsts atbrīvošanas svētkiem, rodas ātri. Pirmkārt, daudz ūdens. Ne velti tulkojumā Nīderlandes nosaukums nozīmē ‘zema zeme’. Aptuveni trešdaļa (citos avotos minēta pat puse) Nīderlandes atrodas zem jūras līmeņa, un vēl trešdaļa – ne vairāk kā metru virs tā. Tāpat lielu daļu no nedaudz vairāk par 40 tūkstošiem kvadrātkilometru valsts teritorijas klāj ūdens. Amsterdamas kanāli un jo sevišķi gleznainais kanālu loks (to veido 17. gadsimtā, Amsterdamas zelta laikmetā, ierīkotie trīs kanāli, ko ieskauj nami ar zelmiņiem un savieno šauras šķērsieliņas) nemitīgi atgādina, ka puse tās teritorijas ir atkarota jūrai – ar dambju, kanālu un, nesenākā pagātnē, milzīgu aizsprostu palīdzību. Amsterdama izveidojās kā zvejnieku apmetne, kura rakstos pirmo reizi minēta 13. gadsimta beigās (pilsētas nosaukums cēlies no upes aizsprosta – Amstelle + damme). Pilsētai paplašinoties, iedzīvotāji raka arvien jaunus kanālus, lai nosusinātu zemi. Interesanti, ka visi pilsētas nami ir būvēti uz koka pāļiem, kas iegremdēti purvainajā gruntī. Tikai kopš 17. gadsimta pāļus varēja iedzīt pietiekami dziļi, lai sasniegtu cieto smilšu slāni, kas nodrošina stabilitāti. Mūsdienās tiek izmantoti betona pāļi.
Tieši aizsprosti un jūras viļņlauži Nīderlandi sargā no applūšanas. Amsterdamas pilsētas karogā atrodami trīs krusti, kuru nozīme nav īsti skaidra, taču par tiem kāda leģenda vēsta – tie simbolizē uguni, mēri un plūdus, kas savulaik uzbrukuši pilsētas iedzīvotājiem. Kanāli, kas drīzāk atgādina dziļus grāvjus, ir arī lielceļu malās un šķērso lauksaimniecības zemes. Tā kā visur ir ūdens, nav pārsteidzoši pilsētā ieraudzīt pīles, zosis, gārņus vai nacionālo putnu melno puskuitalu, un kuģīšu satiksme Amsterdamas kanālos ir tikpat dzīva kā satiksme ielās.
Ielās valda velosipēdisti
Par satiksmi runājot – Nīderlande, un jo sevišķi Amsterdama, ir riteņbraucēju meka. Tas otrkārt. Viņi ir visur, un pie tā ir jāpierod. Amsterdamā velosipēdu pat esot vairāk nekā iedzīvotāju (tātad vairāk nekā 800 tūkstoši). Riteņbraucēji ielās ir droši, jo apzinās, ka neoficiāli viņiem ir priekšroka, tad seko gājēji un tikai tad autovadītāji. Tāpēc, šķērsojot veloceliņus, ir jābūt uzmanīgam, jo velosipēdisti mēdz parādīties “ne no kurienes”. Lai viņi valstī varētu brīvi pārvietoties, ir izbūvēti kvalitatīvi veloceliņi, netrūkst velosipēdu novietņu. Arī ietves un brauktuves ir ideālā kārtībā, un pastāvīgi uz ceļiem notiek darbi infrastruktūras uzlabošanai. Tāpat darbi norit uz ūdeņiem, piemēram, izbūvējot jaunas piestātnes. Nekas neparasts gan nav velosipēdu zādzības vai nejaušas noslīcināšanas kādā kanālā, taču pastāvot nerakstīts likums – ja tavs velosipēds ir nozagts, tu drīksti “paņemt” sev vietā citu.
Nīderlande ir daudznacionāla valsts – tajā dzīvo vairāk nekā pusotra simta tautību pārstāvji. Pieraduši pie kultūru dažādības un jau vēsturiski vērsti uz sadarbību kopīgas labklājības nodrošināšanai, nīderlandieši šķiet toleranti un draudzīgi, tāpēc arī tūristi šeit jūtas ērti. Jau pirmajā vakarā tieku ielūgta uz kopīgām vakariņām draudzenes dzīvesvietā. Tā kā cilvēku daudz (vairāk nekā 16 tūkstoši uz aptuveni 40 tūkstošiem kvadrātkilometru), bet vietas maz, mājokļa īres maksa Nīderlandē ir augsta, tāpēc bieži, sevišķi jaunieši, dzīvošanai īrē istabu. Bet atgriežoties pie tūristiem, to Amsterdamā ir daudz – tas treškārt. Pilsēta čum un mudž no ceļotājiem, kas šeit ieradušies no visas pasaules. Rakstnieks Džons Grīns esot teicis: “Daži tūristi domā, ka Amsterdama ir grēku pilsēta, bet patiesībā tā ir brīvības pilsēta. Un brīvībā vairums cilvēku atrod grēku.” Amsterdama ir slavena ne tikai ar savu Sarkano lukturu kvartālu, kura ēku logos redzamas trūcīgi ģērbtas pasaulē senākās profesijas pārstāves, bet arī kafijas veikalos, kuros kāroto atrod “zālītes” smēķētāji un “brīnumsēņu” (jau dažus gadus pēdējās ir aizliegtas, taču to vietā var tikt pie “brīnumtrifelēm”) tīkotāji. Amsterdamieši paši arī uztur šo tēlu un iepazīstoties nekavējas iebraucējam pajautāt – nu, vai “zālīti” jau uzpīpēji?
Pavasara dārzs
Tā kā nākamā diena pēc manas ierašanās ir svētdiena, draudzenei brīvdiena un laiku arī sola neparasti labu (ja no rīta spīd saule, tas nenozīmē, ka pēcpusdienā nevarētu līt), nolemjam kopā apmeklēt Nīderlandes lepnumu – Keukenhofas tulpju dārzu jeb, kā saka vietas saimnieki, pasaulē skaistāko pavasara dārzu. Tas publiskai apskatei izveidots pagājušā gadsimta vidū, ik gadu tiek atvērts marta beigās un apmeklētājus gaida līdz maija beigām, taču lielāko apmeklētāju pieplūdumu pieredz aprīļa pēdējās divās un maija pirmajā nedēļā. Nokļūstot Šipholas lidostas teritorijā esošajā pieturā, no kuras autobusam mūs vajadzētu aizvizināt līdz pašai Keukenhofai, apstulbstam no milzīgā skaita cilvēku, kuriem ir tāds pats galamērķis – pirms mums aizbrauc četri pieci stāvgrūdām pilni autobusi. Un tas vēl neesot nekas – lielākais trakums bijis ap dienas vidu, stāsta biļešu kontroliere. Pāris kilometru attālumā no Keukenhofas uz ceļa izveidojas sastrēgums, tāpēc nepacietīgākie (arī mēs) atlikušo ceļa daļu izvēlas mērot kājām.
Lai gan tulpes skatīties braucam vēlā pēcpusdienā, brīžam šķiet, ka cilvēku slavenajā Keukenhofas dārzā ir vairāk nekā pašu puķu. Izbaudīt pēc ilgiem laikiem pirmo pavasarīgi silto dienu, kurā termometra stabiņš pacēlies līdz pat 17 grādiem, steidz visi. Trīsdesmit divos hektāros zemes gan dobēs parkā, gan nebeidzami garās rindās laukā šopavasar uzziedējušas vairāk nekā 800 dažādu šķirņu tulpju – kopumā septiņi miljoni sīpolu. Kaut mūsu apmeklējuma laikā šis tas jau paziedējis, Nīderlande kā tulpju lielvalsts savu slavu ir attaisnojusi – parkā var pavadīt visu dienu, priecājoties par tulpju krāsu un veidu dažādību, kā arī apmeklējot griezto ziedu izstādes.
Pirmos tulpju sīpolus Nīderlandē ieveda 16. gadsimta beigās no Āzijas. Kad 16. gadsimta beigās tika izdota pirmā lielākā monogrāfija par šīm puķēm, tās kļuva tik populāras, ka grāmatas autora dārzs piedzīvoja vairākkārtējus uzbrukumus, sīpoli regulāri tika izzagti. Nīderlande arī mūsdienās zināma kā puķu audzētāju lielvalsts. Daudzviet var redzēt milzīgas platības, kurās strīpām sastādītas dažādu krāsu tulpes. Ja laukus no brauktuves nešķirtu kanāli, iespējams, tie jau sen būtu izbradāti tāpat kā viena otra Keukenhofas dobe, meklējot iespējas tikt pie skaistākajiem fotomirkļiem.
Saglabā vēsturi
Tāpat kā nebeidzamie tulpju lauki pavasarī, Nīderlandes simbols ir vējdzirnavas, kas līdz pat industriālajam progresam tika izmantotas dažādiem mērķiem. Vējdzirnavu spārni joprojām šķeļ gaisu Zānsešansā (Zaanse Schans) – ciematiņā Zānas upes krastā, kur tas izveidots pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Zānsešansa ir unikāla nīderlandiešu kultūras mantojuma glabātāja, kas raksturo Zānas reģiona zelta laikmetu – laiku, kad tas nesa Rietumeiropas pirmā industriālā reģiona vārdu. Savulaik šeit darbojās ap 600 vējdzirnavu vienlaikus – tās tika izmantotas miltu, kakao, garšvielu, krāsvielu malšanai, pat kokmateriālu zāģēšanai un eļļas ieguvei. Ciematiņā atrodamās dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas, veikaliņi un daļa vējdzirnavu šurp atvestas pa sauszemi vai ūdens ceļiem, lai saglabātu reģiona vēsturi. Ik gadu šo vietu apmeklē pusotrs miljons tūristu, kuriem tiek piedāvāts iepazīt arī senos koka tupeļu, siera vai koka mucu izgatavošanas noslēpumus. Ciematiņam blakus atrodas arī unikāls Kalverpolderis, kurš iekļauts “Natura 2000” aizsargājamo teritoriju sarakstā, tāpēc apmeklējumu interesantāku padara arī putnu klaigas un iespēja tos vērot. Pašu polderi izstaigāt gan neizdodas, jo līdz vasarai tas ir slēgts (acīmredzot, lai netraucētu putnu ligzdošanu), taču to izdodas apskatīt no augšas, uzkāpjot blakus ierīkotajā novērošanas tornī.
Muzeju pārbagātība
Viena no Eiropas bagātākajām valstīm, kurā minimālā alga sasniedz pusotru tūkstoti eiro, ceļotājam no Latvijas šķitīs dārga, tāpēc ar izdevumiem ir jārēķinās. Dārga ir gan dzīvošana (pašai nācās segt tikai vienas nakts viesnīcas izdevumus, jo ciemošanās laikā paliku pie draudzenes), gan pārvietošanās sabiedriskajā transportā (kopumā tā sistēma ir sarežģīta, ko atzīst arī vietējie), gan ieejas maksas muzejos. Par tūristiem gan tiek domāts, piedāvājot dažādas kombinētās transporta un ieejas maksas biļetes.
Ja negribas sevišķi tērēt naudu un nav vēlmes aizbēgt no cilvēkiem pilnajām ielām, veselu dienu var veltīt pašas Amsterdamas apskatei. Galvaspilsētas sajūtu var noķert, izstaigājot ielas un ieliņas, kas ved pāri kanāliem vai starp tiem, vai izvēlēties izbraucienu ar kuģīti. Acis pamielot var slavenajā “peldošajā” puķu tirdziņā, kura stendi tā noenkuroti, ka nezinātājs pat nejutīs, ka tie peld ūdenī. Savulaik līdz šai vietai pa Amstelas upi kuģoja ziedu tirgotāji, kas preci tirgoja tieši no laivas klāja. Lai gan vietējiem iedzīvotājiem piemājas pagalmā parasti nav daudz vietas bagātīgām puķu dobēm, arī viņi, tāpat kā pilsētas viesi, iepērkas šajā tirdziņā.
Amsterdama piedāvā daudz dažādu iespēju, kā pavadīt laiku. Šeit ir neskaitāms daudzums muzeju, kuru apmeklējumam ar nedēļu vien ir krietni par maz. Tā kā Valsts muzejs, kurš glabā arī slavenāko vietējo mākslinieku darbus, tai skaitā Rembranta “Naktssardzi” un Vermēra “Kalponi ar piena krūzi”, vienas dienas apskatei šķiet par lielu, izvēlos Amsterdamas Vēstures muzeju, kurš nav mazāk iespaidīgs. Vispirms koncentrēti pāris stundās iespējams iepazīt pilsētu no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, bet tad, ja ir interese un laiks, apskatīt padziļinātas ekspozīcijas. Nīderlandieši lepojas ar saviem izcilajiem gleznotājiem, tāpēc apmeklēju arī Vinsenta van Goga muzeju, pirms tam gan pāris stundu izstāvot rindā pēc ieejas biļetes (lai izvairītos no rindām, daudzviet tiek piedāvāts biļetes iegādāties tiešsaistē). Iespaidīgs ir arī Amsterdamas Tiso kundzes vaska figūru muzejs, kur līdzās van Gogam un Rembrantam kā dzīvu var atrast arī princeses Diānas, mākslinieka Pablo Pikaso, dziedātājas Adeles, Vācijas kancleres Angelas Merkeles, ASV eksprezidenta Baraka Obamas un daudzu citu slavenību atveidojumu vaskā. Amsterdamā apmeklēju arī botānisko dārzu, kurš izveidots jau 1638. gadā kā medicīnisko zālīšu dārzs, 1912. gadā tajā tika ierīkota palmu māja. Tikai nedaudz vairāk par hektāru lielajā botāniskajā dārzā iespējams piedzīvot septiņus dažādus klimatus.
Vienas nedēļas ceļojumam Nīderlande un pati Amsterdama ir daudz par lielu, lai pagūtu redzēt “visu”. Tomēr katrs šeit atradīs sev ko interesantu – gan tie, kam tuva glezniecība un muzeji, gan tie, kas vēlas pabūt tuvāk dabai (Nīderlandē ir daudz nacionālo parku un dabas rezervātu), gan tie, kas vēlas izbaudīt iepirkšanās drudzi un nakts dzīvi.
