LLU Studentu teātris aicina uz “Diviem maija vakariem”.
Nākamās nedēļas nogalē mājīgajās Studentu teātra telpās Jāņa Čakstes bulvārī 5a risināsies teātra festivāls “Divi maija vakari” (programmā skatoties, gan vakaru vai vismaz dienu būs pat trīs), kas nu ieguvis starptautisku mērogu. Protams, milzīgi nopelni festivāla tapšanā tāpat kā visā LLU Studentu teātra darbībā ir režisorei Astrai Kacenai. Šoreiz gan “Ziņas” nolēma uzzināt pašu aktieru domas, un tapa saruna ar nu jau pieredzējušajiem Studentu teātra entuziastiem Aneti un Agri Siņijiem.
– Sāksim ar grandiozā notikuma – Pirmā starptautiskā studentu teātra festivāla – tuvošanos. Aizsākums, šķiet, bija 2015. gadā, kad notika pirmie“Divi maija vakari”?
Anete: Tas bija tāds diezgan loģisks nākamais solis. Spriedām par mērķiem, ko īstenot, un radās doma, ka varētu paskatīties, kas notiek citos, vispirms jau Latvijas, studentu teātros. Pilna formāta izrādēs, nevis redzot tikai atsevišķus fragmentus – tādi pasākumi jau ir bijuši.
Agris: Sākotnēji tas bija kā studentu teātru salidojums un iespēja izpausties, jo tādu festivālu, ja neskaita Rīgas Tehniskās universitātes rīkoto ikgadējo pasākumu, Latvijā nemaz nebija. Pie tam mūsu festivālā studenti spēlē izrādes pilnā garumā.
Kad tajā pašā 2015. gadā bijām Gruzijā, radās doma, ka vajadzētu veidot šo sadarbību un festivāla dalībnieku loku paplašināt. Tā arī uzaicinājām Batumi Šotas Rustaveli Universitātes teātri “Teatroni”. Paši gan mēs spēlējām Tbilisi, bet tieši Batumi teātris izrādījās visatsaucīgākais.
Uzaicinājām arī Lietuvas un Igaunijas teātrus. No Lietuvas – Viļņas Universitātes teātra kinētisko grupu, no Igaunijas – Tartu Universitātes teātri.
– LLU Studentu teātris rādīs Čehovu, kas nav tas vieglākais, bet katram pasaules režisoram un aktierim varētu būt materiāls, piederīgs dramaturģijas virsotnēm. Arī pirmajā festivālā pirms diviem gadiem rādījāt Čehovu. Kāpēc tieši tāda izvēle, nevis kas līdzīgs “Trīs musketieriem” vai “Muitnieka mājai”?
Anete: Pirms diviem gadiem rādījām mūsu pašu režisores Astras Kacenas iestudēto “Mežaini”, ko aizvedām arī uz Gruziju. Tagad “Ķiršu dārzs”, pareizāk sakot, izrādi sauc “Parīzē es lidoju ar gaisa balonu”, un to iestudēja Tartu Universitātes viesrežisors Kalevs Kudu pēc Čehova lugas motīviem. Tā radās projektā “Eksperiments”.
Agris: Viesmākslinieks nedaudz patrenējās uz mūsu vietējiem bāleliņiem.
– Ja es pareizi saprotu, “Divos maija vakaros” nekāds konkurss nenotiek, tā ir tāda domubiedru tikšanās?
Anete: Mēs uzaicinājām tieši universitāšu studentu teātrus. Tie ir cilvēki, kas profesionāli gatavojas vai jau nodarbojas ar ko citu un brīvajā laikā spēlē teātri. Gribējās paskatīties, kā citi to dara, ar kādu enerģiju un domām.
Agris: Konkursa kā tāda nebūs, bet būs pieaicināti eksperti, kas tomēr vērtēs izrādes, tikai nebūs sacensību, punktu un izcīnīto vietu. Ir veselīgi, ja kāds paskatās no malas un arī pakritizē, ne tikai mēs paši slavējam cits citu.
– Gribētu tuvāk uzzināt par gaidāmo festivālu un tā programmu. Un vai iestudējumu redzēt gribētājiem jūsu mazajā zālītē pietiks vietas?
Anete: Domāju, ka tik traki ar noskatīšanos nebūs, jo šajās dienās būs daudz citu Pilsētas svētku pasākumu. Arī mēs savu festivālu veltām Pilsētas svētkiem. Pie tam, Tartu Universitātes teātra izrāde “Polārzvaigznes vilinājums” notiks pilsētas kultūras nama Lielajā zālē. Galvenais iemesls – dekorācijas, kuras šai izrādei esot tik pamatīgas, ka uz Studentu teātra mazās skatuves tās vienkārši nesatilptu.
– Jūsu pastāvīgie skatītāji gan ir pieraduši pie Studentu teātra nelielās, bet ļoti simpātiskās skatuves. Esmu pieredzējis, ka jaunienācējiem jūsu mājīgās un neordinārās telpas ir pamatīgs pārsteigums – labā nozīmē. Kā jūs kā aktieri justos uz kādas lielas skatuves?
Anete: Kaili. Tas ir pavisam citādi. Nebūtu vairs tuvā kontakta ar skatītāju, un tur vajadzīga pavisam cita enerģija. Uz lielas skatuves jāmainās pašai izrādei un aktieru spēlei.
– Man gan šķiet, ka aktieris vairāk atkailinās uz mazas skatuves, lielajos teātros skatītāji ir tik tālu…
Anete: Uz lielas skatuves viss šķiet plikāks, nav vairs tās tuvības sajūtas ar skatītāju.
Agris: Esam spēlējuši Čehova “Mežaini” Dailes teātra Mazajā zālē, kas, salīdzinot ar mūsu teātri, tomēr ir liela zāle. Lai gan skatuves izkārtojums ir it kā tas pats, tomēr viss atrodas tālāk no skatītāja, līdz ar to aktierim attiecīgajā epizodē jāsper vairāk soļu, balsij jāskan skaļāk. Mazā teātrītī tu ātrāk spēj iedot impulsu skatītājam un ātrāk to dabū atpakaļ. Lielā zālē tu tā kā kliedz un īsti nesaproti, vai tas aiziet līdz publikai vai ne.
Spilgts piemērs bija Gruzijā, kur spēlējām milzīgā zālē, skatītājs tavu valodu nesaprot, un nav skaidrs, vai vispār izrāde tiek uztverta. Nevar saprast, vai viņiem izrāde nepatīk vai patīk. Pat uz visvienkāršākajiem jokiem, kuri būtu saprotami arī bez valodas prasmēm (kaut vai kāda aktiera paklupšana), zāles reakcija ir klusums.
Tur arī rodas tas Anetes minētais kailums, kura nav intīmākā gaisotnē.
– Festivālā “Divi maija vakari” būs arī Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas teātri. Vai latviešu skatītājs arī nenonāks valodas barjeras priekšā, vai tiks nodrošināts tulkojums?
Agris: Būs programmas, anotācijas latviešu un angļu valodā. Sinhronā tulkojuma nebūs, tas vairs nav amatierteātra līmenis. Pasākums varbūt pat ir vairāk svētki pašiem studentu teātriem, tomēr laipni tiek lūgti arī skatītāji, kuriem izrādēs ieeja būs bez maksas. Attiecībā uz valodu barjeru varu piebilst, ka RTU Studentu teātris “Kamertonis” savas izrādes rādīs krievu valodā, kas droši vien vēl joprojām ir saprotama plašākam skatītāju un dalībnieku lokam.
– Esmu dzirdējis un lasījis (šāds secinājums radies arī kā skatītājam), ka studentu teātri ir kas īpašs, atšķirīgs ne tikai no profesionālajiem, bet arī citiem amatierteātriem.
Anete: Katram cilvēkam dzīvē ir pamatmērķis, vairāk saistīts ar profesionālo darbību. Ja ir nepieciešamība izpausties arī citādi un tam tiek atrasts laiks, tas dod dzīvei lielu pievienoto vērtību un jēgu. Dzīve nav tikai darbs, mācības un mājas.
(Šajā brīdī sarunā iesaistās divgadīgā Elīza, apliecinot šīs domas patiesumu ar skaļu un pārliecinošu “Jā!”. Šādi apliecinājumi sekoja arī turpmāk, un ne tikai “Jā!”, bet arī slavinoši izsaucieni “Teātris!”.)
Agris: Studentu teātri no citiem amatierteātriem atšķiras arī ar to laika intervālu, kurā aktieri var tajā darboties. Ja citos kolektīvos vari kāpt uz skatuves no agras bērnības līdz sirmam vecumam, tad studentu teātrī šis laiks ir stipri ierobežots. Students – tas ir students, šeit viss notiek daudz intensīvāk, un aktieri nav zaudējuši sajūtu, ka “visa pasaule vaļā”.
Elīza: Jā!
– Esmu gan ievērojis, ka LLU (un tāpat droši vien arī citu universitāšu) Studentu teātrī pamata kodols vairs nemaz nav aktīvie studenti vien, bet tādi, kas jau beiguši augstskolu pirms vairākiem gadiem. Kā jums notiek paaudžu maiņa?
Agris: Sākuši visi ir kā studenti. Protams, ja cilvēks pēc LLU beigšanas paliek Jelgavā vai kā citādi ar to saistīts, neviens jau viņu no mūsu teātra prom nedzen. Arī jaunajiem ir daudz vērtīgāk, ja blakus ir vairāk pieredzējuši kolēģi.
Anete: Katru rudeni notiek jauno studentu – potenciālo teatrāļu – atlase, un labākie nonāk pie mums. Ne jau visi paliek, daži aiziet jau studiju laikā. Bet tie, kas jau ieminuši to teātra taciņu, bieži vien turpina, arī vairs nebūdami studenti. Tā ir kā pozitīvā narkotika.
– Ir dažādi varianti, es pat īsti nezinu, kā ir pareizāk – LLU Studentu teātris vai Jelgavas Studentu teātris?
Agris: Oficiālais nosaukums ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu teātris, bet negribētu, lai mūs pretstatītu pilsētai. Tomēr esam LLU daļa, arī šīs telpas pieder universitātei.
Anete: Domāju, tam nav izšķirošas nozīmes, tāpat kā LLU saaugusi ar Jelgavu, tā mūsu teātris saaudzis gan ar LLU, tā ar pilsētu. Festivālu atbalsta gan augstskola, gan Jelgavas dome, gan pašvaldības iestāde “Kultūra”.
– Kā jūs paši nonācāt Studentu teātrī?
Anete: Teātris man vienmēr ir paticis. Zināmā mērā šis teātris pat bija svarīgs faktors, ka iestājos LLU Sociālo zinātņu fakultātē.
Agris: Es gan uz teātri atnācu netīšām. Istabiņas biedrs bija izdomājis pieteikties un mani paaicināja līdzi. Izveidojās tāds bariņš, kas savā starpā sadraudzējās jau pirmajā kursā. Īsti nezināju, ne kas te notiek, ne kas ir režisors. Bija iestāšanās drudzis, jo zināmas bailes no auditorijas bija, pirms sāku studēt – toreiz to vēl sauca par Lauku inženieru fakultāti. Tas, ka izdevās šīs bailes pārvarēt, lielā mērā ir tieši teātra nopelns. Jau pats fakts, ka mani uzņēma teātrī, bija ļoti pozitīvs “trieciens”. Kopš tā brīža viss, kas te notiek, aizrāva. Un cilvēki, kas te nāk un spēlē teātri, ir atvērti un labestīgi noskaņoti. Nekur citur es neesmu tādus saticis, un tāpēc vien ir patīkami nākt uz šejieni.
– Vai šī māja ir labāka par iepriekšējo – Valdekā?
Anete: Nevaram spriest, tik seni mēs neesam. Es teātrī esmu 11, Agris 13 gadu, un tos laikus mēs nepieredzējām.
– Kādas izrādes jums pašiem tuvākas – Čehova lugas vai kas relatīvi vieglāks un drastiskāks?
Agris: Pirmā lielā izrāde jau bija tie paši pieminētie “Trīs musketieri”. Mana loma nebija tā lielākā, jo biju vēl jauns un zaļš, tomēr kopības sajūta bija vienreizēja. Tas vien, ka 24 cilvēki maziņā zālītē var spēlēt trīs stundas garu izrādi, par kaut ko liecina. Pie tam, viens otru pabalsta un brīžiem arī paķer uz zoba. Piemēram, iepinot savā dialogā franču vai angļu akcentu un pēc tam domājot, ka tikai nedabūtu no režisores pa pēcpusi.
Anete: Man patīk tās izrādes, kurās var iemācīties ko jaunu. Kur vairāk tiek strādāts ar kustību. Arī ar vokālu. Tā, lai var sevi pārbaudīt un iepazīt. Bet mana pirmā loma šajā teātrī bija Egila Ermansona lugas “Zivs un pele” iestudējumā.
Teātris ir iespēja izdzīvot arī citas dzīves, ne tikai savējo. Bez tam mēs jau šeit neesam tikai aktieri, nācies ņemt dalību tērpu un dekorāciju veidošanā, kas arī ir noderīga lieta. Tāpat kā projektu rakstīšana un festivālu organizēšana. Tā ir liela papildu pieredze. Galu galā nav jāsēž mājās un jāskatās seriāli.
Agris: Ik pa laikam jau šķiet – cik var nākt uz to teātri, ka jāpadara arī kas cits, bet reizi mēnesī vai divas atvelk atpakaļ. Kaut vai improvizācijas teātris, kas ir brīnišķīga iespēja izpausties.
Ir daudz brīnišķīgu atmiņu arī par šo māju, kur ieguldīts ne tikai radošais, bet fiziskais un tehniskais darbs. Mēs jau paši vien te visu esam iekārtojuši, ieskaitot skatuvei traucējošo sienu laušanu, viesistabas iekārtošanu, sienu krāsošanu un tapešu līmēšanu. Tāpēc vien negribas šo vietu tā vienkārši pamest.
Astra Kacena, LLU Studentu teātra režisore
Festivāls “Divi maija vakari” piedzimis tieši Jelgavas pilsētas 750 gadu svinībās – tātad saistāms ar Jelgavas un Zemgales vārdu. Nosaukums cēlies no Jelgavas Studentu teātrī sen spēlētas izrādes, kas runā par cilvēku ilgām dzīvot pilnvērtīgi un pašatdevīgi – dodot un saņemot. Šogad izrādes būs ļoti atšķirīgas – gan klasika, gan eksperimenti. Lai cik vakaru mēs spēlētu izrādes, nosaukums saglabājas, jo divi ir ļoti labs un zīmīgs skaitļa vārds. Divi – mēs visi esam divi.
Divi maija vakari 2017
● Starptautiskais teātra festivāls “Divi maija vakari” Jelgavas Studentu teātrī, Čakstes bulvārī 5a, aicina uz izrādēm:
● 26. maijā pulksten 19 LLU Studentu teātris – “Parīzē es lidoju ar gaisa balonu” pēc Čehova lugas “Ķiršu dārzs” motīviem. Režisors Kalevs Kudu;
● 26. maijā pulksten 21 RTU Studentu teātris “Spēle” – Nikolo Makiavelli “Mandragora”. Režisors Romāns Grabovskis;
● 27. maijā pulksten 12.30 LU Studentu teātris – Robērs Tomā “Astoņas mīlošas sievietes”. Režisors Visvaldis Klintsons;
● 27. maijā pulksten 16 RTU Studentu teātris “Kamertonis” – Rejs Bredberijs “Likteņu vējš”, “Čaka sapņi un sāpes” pēc Aleksandra Čaka darbiem. Režisore Ludmila Stančika;
● 27. maijā pulksten 20 Batumi Šotas Rustavelli Universitātes teātris “Teatroni” – “Ģimenes idille”. Režisors Roins Dvali;
● 28. maijā pulksten 13.30 Viļņas Universitātes teātra kinētiskā grupa – “Caur ķermeni”. Režisors Andrjus Pulkauninks;
● 28. maijā pulksten 15 Tartu Universitātes teātris – “Polārzvaigznes vilinājums” pēc A.Valtona stāstu motīviem. Režisors Enors Nīnenmegi (izrāde notiks pilsētas kultūras namā).
