Nejaušību nav. Dzīve saved kopā ar īstajiem cilvēkiem. Drošajiem pieder pasaule. Neiespējamais ir iespējams. Visām šīm atziņām dzīvs apliecinājums ir Mārtiņš Zvīdriņš. Puisis, kurš noskrējis simtiem kilometru kalnu maratonos, kurš rīko ekstrēmus pārgājienus un kurš ar savu rīcību vēlas iedvesmot citus.
Maijā klajā nākusi Mārtiņa grāmata par skrējienu apkārt vulkānam – “#Fudzi161km”. Gan ceļš uz Japānu, lai paveiktu šo varoņdarbu, gan darbs pie grāmatas nebija viegls un nepadevās ar pirmo reizi. Pats autors teic, ka joprojām vēl nespēj noticēt tam, ko paveicis. Bet zina: lai kaut ko sasniegtu, ir jāsper pirmais solis, tad otrs, un tā soli pa solim, krītot un ceļoties, līdz mērķis sasniegts. Par to arī mūsu saruna.
– Pastāsti dažos vārdos par sevi!
Man ir pilni 25 gadi. Es gribētu būt rakstnieks, bet vēl neuzskatu sevi par tādu. Pēc profesijas esmu bijis pārdevējs, šoferis, operas biļešu kontrolieris un strādājis celtniecībā. Gribētu kļūt par cilvēku, kurš iedvesmo citus, kurš paver horizontu un dod citu, jaunu skatu uz pasauli.
– Cilvēki bieži teic: viņu dzīve ir tik raiba, ka par to varētu uzrakstīt grāmatu. Taču, šķiet, pat simtā daļa to nekad nesāk rakstīt. Kad un kā notikumus savā dzīvē sāki fiksēt tu?
Laikam esmu to darījis vienmēr. Agrāk ļoti aizrāvos ar datorspēlēm un fiksēju atsevišķus notikumus, kas tur bija īpaši. Rakstīju arī blogu, un tajā vienu sadaļu sauca “Stāstu kolekcionārs”. Stāsti paši atnāk pie manis, uzglabājas galvā un tagad sprūk ārā. Pašam bieži vien ir pārsteigums, ko atceros. Laikam rakstīšana jau sen ir sēdējusi asinīs un pēdējos trijos gados līdz ar visu to grāmatas ceļojumu sākusi lauzties ārā.
Es arī vienmēr nēsāju līdzi papīru un pildspalvu, lai, kad kaut ko atceros vai iedomājos, varētu pierakstīt. Tas, kas pierakstīts tintē, labāk paliek atmiņā. Kad ideja atnāk, tā uzreiz ir jāpiefiksē. Ja domāju, ka vēlāk pierakstīšu, tā pazūd kā miglā.
– Kā nonāci līdz domai par grāmatu?
Mūsu ģimenē notika liela nelaime – aizgāja bojā mans vecākais brālis, un es ar to traģēdiju nevarēju tikt galā. Tad, kad tāds šoks nāk, viss pārējais pēkšņi… Zūd dzīves garša, viss kļūst pelēks, bezjēdzīgs. Es pametu augstskolu, darbu, nevarēju savākties. Un tad kādu dienu man pēkšņi atnāca doma, ka varētu izdarīt kaut ko traku par godu savam brālim, lai to nekad neaizmirstu. Es iedomājos, ka varētu doties uz otru pasaules malu un mesties vistrakākajā piedzīvojumā, kas man likās neiespējami – doties skrējienā apkārt Fudzi vulkānam. Tas ir 161 kilometru garš skrējiens pāri kalniem divās diennaktīs bez apstājas. Es sev teicu: ja to izdarīšu, kļūšu brīvs no domām, kas mani nomāc. Un tas būs kā piemineklis brālim. Toreiz, kad pirms četriem gadiem to pateicu, tā īsti neaptvēru, ko tas nozīmē. Domāju, ka skrējiens būs piemineklis, bet kas notika? Es izstājos. Biju ļoti tuvu beigām, bet neizturēju. Atgriezos mājās, galīgi sakauts. Likās, biju tik tikko izniris virs ūdens, kad atkal grimu un vēl dziļākā bezdibenī.
Un tad es vadīju vienu lekciju – tā bija kā publiska atvainošanās, jo jutos ļoti atbildīgs par to, ko nebiju izdarījis. Tik daudzi cilvēki bija palīdzējuši, ziedojuši naudu, lai es nokļūtu Japānā. Es vadīju to lekciju – tā bija ļoti gara, trīs stundas, bet cilvēki sēdēja kā pielīmēti, klausījās visu stāstu no sākuma līdz beigām un negribēja iet prom. Tad kāds no klausītājiem pēc lekcijas pienāca klāt un teica: “Es jūtos, kā izlasījis labu grāmatu.” Kaut kur tā doma aizķērās. Tā sēdēja manī, sēdēja… Es jau sen vēlējos rakstīt, bet neuzdrošinājos, nebiju par sevi pārliecināts. Taču iekšā viss krājās, prasījās ārā, jo katru reizi bija jāstāsta no sākuma. Iedomājos: ja uzrakstītu, varētu izstāstīt daudz ko tādu, ko sarunā grūti. Grāmata būtu veids, kā nodot savu vēstījumu.
Pagāja gads, un 2014. gada oktobrī es gāju uz interviju ar Andri Kiviču. Zināju, ka viņš ir sarakstījis grāmatu, pēc intervijas aizkadrā runājāmies, un manī visu laiku iekšā tāda doma: “Nu, pajautā viņam!” Un es saku: “Klau, Andri, tu esi sarakstījis grāmatu! Kā tu to izdarīji?” Toreiz pie sevis nodomāju: ja reiz Kivičs var sarakstīt grāmatu, tad es arī to varu. Viņš atbildēja: “Ļoti vienkārši – sēdēju un rakstīju!” Un tas mani iedrošināja.
Trīs dienas pēc šīs intervijas bija mana dzimšanas diena, un es sev uzdāvināju to, ka sāku rakstīt grāmatu. 2014. gada 8. oktobris. No šodienas tie ir divi gadi un septiņi mēneši. Taisnību sakot, lielākā daļa teksta tapa pēdējā pusgada laikā. Un tagad grāmata ir tipogrāfijā! Ja kāds no manas komandas toreiz būtu zinājis, cik traks būs šis “brauciens”, nezinu, vai būtu tādā metušies.
– Vai paredzēji, ka apjoms būs tik liels – 616 lappušu?
Noteikti ne. Tie cipari baigi labi saspēlējas: skrējiens ap vulkānu – 161 kilometrs, grāmatai par skrējienu – 616 lapaspušu.
– Tevi pazīst kā ultramaratonistu jeb mākoņskrējēju. Tu rīko ekstrēmus pārgājienus, piemēram, “Kolka–Dubulti”. Esi izgudrojis arī jaunu profesiju – sajūtu inženieris. Tagad tevi iepazīs kā rakstnieku. Kas ir grūtāk – noskriet ultramaratonu vai uzrakstīt grāmatu?
Noteikti uzrakstīt grāmatu. Ja man būtu jāizvēlas – skriet trīs reizes pēc kārtas apkārt vulkānam vai rakstīt grāmatu –, es teiktu, ka apskriet vulkānam būtu daudz vieglāk. Grāmatas rakstīšana bija kaut kas… Nebiju piedzīvojis tāda veida slodzi, kad esi emocionāli izsmelts. Es to varētu salīdzināt ar operāciju bez narkozes, kad tu pats esi ķirurgs, kas griež sevi vaļā. Drausmīga pašanalīze. Nezinu, kas tas ir par žanru. Varbūt dokumentālā daiļliteratūra.
– Gan gargabalu skriešanai, gan rakstīšanai ir jātrenējas. Kā tu trenējies rakstīšanai?
Sākumā tev liekas – o, cik skaisti, cik foršs teksts, bet, kad tam pieķeras cilvēks, kurš strādā ar tekstiem, un saka: “Šausmas, Mārtiņ, tas teksts ir pilnīga miskaste!”– tad sāc skatīties ne vairs caur rozā brillēm un saproti: jā, tiešām ir traki. Jāsaka godīgi, rakstīšanas kvalitāte, kāda tā bija sākumā un grāmatas beigās, ir nesalīdzināma. Kā 3. klases skolniekam pret 12. klases skolnieku. Uz beigām to labojumu un neskaidrību bija daudz mazāk, teksts vienkārši plūda.
Nodaļas nerakstīju secīgi – vispirms bija sākums un beigas un pēc tam vidus. Tas, protams, apgrūtināja darbu korektorei un redaktorei, bet man bija interesanti vērot, kā viņas nepacietīgi gaida: nu, kas būs tālāk, kā viņš šito ar to būs savilcis kopā.
Rakstot ievēroju dzelžainu disciplīnu. Sevišķi uz beigām. Bija spiediens. Biju izziņojis grāmatas atvēršanas svētkus maijā, tad pārcēlis uz novembri. Biju izracis sev bedri, jo rakstīšana nav malkas krāmēšana un to nevar tā pēc pavēles dabūt ārā. Gulēju divreiz dienā pa četrām stundām un pa astoņām stundām rakstīju. Citreiz celies piecos no rīta un raksti, raksti, līdz radošais resurss izsmelts, ej gulēt, celies un atkal raksti, raksti, raksti. Kamēr rakstīju, ļoti maz ēdu, pārsvarā dzēru ūdeni, kafiju. Vienkārši “dragāju”.
– Grāmatā līdz smalkākajai niansei tu atspoguļo senus notikumus, savas izjūtas… Kalnu skrējieni, kuros pavadīji aptuveni 27 (Monblāns) līdz 34 (Fudzi) stundas, pievārējot vairāk nekā simt kilometru, vispār fiksēti teju pa minūtei. Kā to visu tik labi atceries?
Kāds mani ir apveltījis ar lielisku atmiņu. Es spēju atcerēties nelielas detaļas, nianses, smaržu, garšu. Un, atceroties to, ļoti piepūlot domāšanu, spēju pielikt vēl kaut ko, un tumšā bilde manā galvā kļūst arvien skaidrāka.
Rekonstruēt grāmatas ainas man ļoti palīdzēja vairākas lietas. Bilžu un video skatīšanās, intervijas ar cilvēkiem, kuri piedalījās notikumos, ko aprakstu, vietu apmeklēšana. Kad atrados tajās vietās, bija jūtama to notikumu klātesamība. Tu sēdi, klausies, un atmiņā ataust vārdi, skaņas. Tu to visu piefiksē. Labi noder arī citu cilvēku atmiņas, jo katrs notikumu redz pa savam, atceras ko citu. Saliekot visu kopā, tu uzbūvē ainu – kā restaurē ēkas.
– Kas rakstot bija visgrūtākais? Un kas – visvieglākais?
Visgrūtākais? Es laikam nebiju gatavs tādai vētrai – tam, cik spēcīgs var būt teksts, kad tu radi. Tas ir tik emocionāli piesātināts, ka brīžam jūties pilnīgi salauzts – tu raudi, tev ir grūti, slikti no teksta, bet tas jādabū ārā un pēc tam jāslīpē. Tagad es saprotu, kāpēc radošie cilvēki saka, ka nevar izstāstīt to smagumu. Tas ir, kā tīrīt ogļu vagonus caurām diennaktīm. To tu dari iekšpusē, neviens to neredz un nespēj aptvert. Emocijas, kurās es dzīvoju rakstot, – tas bija visgrūtākais. Teksts bija sagrābis mani kā okeāns mazu laiviņu – svaidīja šurpu turpu, un brīžiem jau likās, ka aizbrauc jumts. Sākās veselības problēmas, bet es turpināju virzīties, jo zināju, ka kaut kur būs gals, kaut kad tā aka būs izsmelta un pienāks laiks atpūtai.
Vieglākais? Nevarētu teikt, ka vieglākais, bet man nemitīgi bija interesanti. Visu laiku domāju, kur prāts mani aizvedīs, jo tas, kā notikumi grāmatā saliekas kā mozaīka… Sākumā it kā neloģiski, bet, jo vairāk esi iekšā, jo loģiskāk tie atrod savu vietu. Es centos pats sevi pārsteigt, un man tas izdevās. Reizēm sēdēju un domāju: ārprāts, kā man tas izdevās – savilkt kaut kādu detaļu kopā ar saturu.
Sākumā man bija daudz palīginstrumentu. Biju uztaisījis uzskaites ekselī, sajūtu līknes, dramaturģiskās līknes, no kurām vispār neko nesapratu, shēmas. Man patīk shēmot, aprēķināt, redzēt bildi, pirms tā ir tapusi. Vēlāk daļa instrumentu atkrita kā pilnīgi bezvērtīgi, bet citi bija ļoti vērtīgi. Es izmantoju kino metodes – kadru plānus, sekvences, sajūtu nokrāsas. Biju sabūvējis grāmatu kā kino kadru plānu, un tad savīt notikumus kopā bija viegli, jo zināju nākamo kadru, līdz kuram jānokļūst.
– Lielāko daļu varoņu grāmatā nesauc īstajos vārdos. Kā izvēlējies, kā kuru dēvēt? Vai bija ieteikumi no pašiem prototipiem?
Jā, lielākoties es cilvēkiem piešķīru pseidonīmus, lai pasargātu viņu identitāti. Bija atsevišķi cilvēki, kuriem jautāju, kā viņi gribētu, lai viņus saucu. Pats biju pārsteigts par to, kādus vārdus viņi izvēlējās, cik ļoti atbilstošus situācijai! Piemēram, Melnais, Misters Septītnieks, Gringo. Visiem vārdiem apakšā ir stāsts.
– Vai bija cilvēki, kuri, zinot, ka raksti par notikumiem savā dzīvē, lūdza, lai piemini arī viņus? Vai gluži otrādi?
Jāsaka godīgi – es nevienam nejautāju, vai drīkstu kaut ko rakstīt par viņiem. Bija sajūta – šis ir jāraksta, bet šis nav vajadzīgs.
– Kā tev šķiet, kā viņi uzņems to, ko esi sarakstījis par viņiem?
Pagaidām ir intriga, jo neviens nezina, uz kuru pusi tā grāmata vilks. Domāju, ka būs vairākas nometnes: būs vienaldzīgie, kāds varbūt pateiks labu vārdu, un noteikti būs arī tādi, kuri nebūs priecīgi, ka ir kaut kas atklāts. Man pašam šķiet, ka esmu rīkojies pareizi. Divreiz pārdomāju, vai man vajadzētu šo paturēt, vai tas kādu nesāpinās, vai teksts attaisno sevi. Paralēli konsultējos ar savu komandu. Mēs bijām kā ģimene, astoņus mēnešus katru dienu sazvanījāmies, stundām ilgi runājām par tekstu, tīrījām to vārds pa vārdam visus 220 tūkstošus. Jautāju, vai atsevišķi fragmenti nav par skarbu, kā viņi justos, ja tas būtu uzrakstīts par viņiem. Beigās nonācām pie secinājuma, ka vienīgais, kurš no šī teksta cieš, ir autors, jo viņš ir sevi izģērbis, sašāvis. Bet man vajadzēja to dabūt ārā. Par katru vārdu, kas grāmatā, es varu atbildēt. Zinu, kāpēc to esmu tur ielicis. Kad rakstīju, man nemitīgi acu priekšā bija NBS Speciālās uzdevumu vienības sauklis: “Drošais uzvar!”
– Kas, tavuprāt, ir vieglāk – uzrakstīt par notikumiem, kurus pats esi piedzīvojis, vai sacerēt sižetu “no zila gaisa”?
Domāju, ka grūtāk ir uzrakstīt dokumentālu stāstu par sevi. Tu esi spiests sevi skatīt zem lupas, redzēt katru nepilnību – tās ir šausmas! Lai gan man šķiet, ka, arī rakstot fiktīvu sižetu, tu beigu beigās vienalga esi tur apakšā, izlaidis caur sevi pašu. Tikai tas ir kā caur filtru – tu dabū ar boksa cimdu, nevis beisbola nūju. Gribot negribot vari fantāzijas pasaulē iet uz riņķi, bet atdursies pret savu pieredzi, savām problēmām, ko ietērpsi zilos briesmonīšos un zaļos citplanētiešos.
– Tev ir arī interesanti stāsti par grāmatas radošo komandu.
O, jā! Mana komanda ir mans zelts. Bez viņiem nebūtu tapis tas, kas tagad ir. Kodols ir autors, kurš šo tekstu ir dabūjis ārā no sevis, – es. Grāmatas ilustratore Renāte Rapša, kura mēģināja rekonstruēt ainas, kas bija manā galvā. Renāti es satiku Stūra mājā, kur strādāju par gidu. Viņa toreiz ieradās, lai filmētu darbu augstskolai. Man iepatikās, cik filigrāni viņa strādā ar videotehniku, ar kādu atbildību pieiet darbam. Kad dzima ideja par grāmatu, es viņai piedāvāju: “Gribu, lai tu man zīmē!” Viņa atbildēja: “Es nekad neesmu zīmējusi, neprotu.” Taču man bija sajūta, ka Renāte būs īstais cilvēks. Teicu, ka nevaru samaksāt par darbu, bet apsolīju: ja viņa man noticēs, kādu dienu aizvedīšu viņu uz Japānu. Viņa sāka strādāt un iedegās par ideju. Tagad grāmatā ir 16 brīnišķīgas ilustrācijas.
Tālāk ir grāmatas tehniskais redaktors un mākslinieciskā redaktore. Sens mans draugs un manas organizācijas “Baltais kalns” logotipa autors Edgars Janeļuns. Viņš uzbūvēja grāmatas skeletu – to, kā tā izskatīsies, kāds būs teksta izvietojums. Izrādījās, ka daudzas idejas pasviedusi viņa draudzene Čārlija no Vācijas, un es aicināju komandā arī viņu.
Tālāk seko divas spēcīgas dāmas – korektore un redaktore. Mašīnai vajag degvielu, lai tā kustētos, korektore Guna Zvīgule bija mans motors un degviela, vējš un buras. Viņa vienkārši uzradās. Pēc pārgājiena “Kolka–Dubulti” 2016. gada jūnijā atrakstīja feisbukā: “Hei, es tev varētu palīdzēt ar grāmatu.” Laikam redzēja, ka manos tekstos nav gramatikas. Mēs satikāmies, un no tā brīža pavadījām ļoti daudz laika kopā. Viņa pa dienu strādāja Motormuzejā, bet vakaros un naktīs mēs kopā tīrījām tekstu. Tas notika tā: es uzrakstīju nodaļu, viņa to salaboja, tad es braucu pie viņas, un mēs, blakus sēžot, vārds pa vārdam gājām cauri visam tekstam. Nereti atslēdzāmies turpat uz grīdas, cēlāmies un atkal strādājām. Tie bija astoņi mēneši intensīva darba. Neatceros, kad būtu tā strādājis. Bieži vien tas bija uz izdegšanas robežas, bet bija uzdevums, un mēs to izdarījām!
Tad nāk Liepāja. Tās pašas vasaras augustā Guna teica: “Zini, Mārtiņ, ar kapteini un kapteiņa palīgu vien nepietiek, vajag dispečeru, centrāli. Cilvēku no malas, kurš spēj tekstu tīrīt citādā veidā.” Viņai Liepājā esot paziņa Gunita, kura strādā ar tekstiem. Braucot uz tikšanos, biju diezgan skeptisks, jo biju noslēdzis komandas loku, pieradinājis viņus, šķita – kā tas būs, kad ienāks svešs cilvēks. Tā bija ļoti īsa tikšanās, kurā es metu visas kārtis galdā. Izrādījās, ka Guna jau iepriekš bija sūtījusi Gunitai kādus grāmatas fragmentus, lai pakonsultētos par valodas lietām. Un tad es sapratu, ka Gunita īstenībā jau ir apradusi ar tekstu, zina, kas par drēbi. Viņai nebija jautājumu, uzreiz bija gatava mesties piedzīvojumā.
Bijām spiesti divas reizes atcelt grāmatas atvēršanas svētkus, jo nespēju pietiekami ātri radīt tekstu tik kvalitatīvu, lai tas mani apmierinātu. Ar Gunitu mēs sazvanījāmies. Tā laikam bija darba jautrākā daļa – mēs tos saucām par strīdiņiem. Iedomājieties, jums ir nodaļa uz 60 lapām, tā ir izgājusi cauri trīs filtriem, un tagad es ieraugu, ka redaktore izšņāpusi ārā vienu rindkopu, otru. Loģiski, ka protestēju. Mēs sazvanījāmies sešus mēnešus un argumentēti izstrīdējāmies par katru laboto vietu. Šad tad piekāpos es, šad tad – viņa. Reizēm šie strīdi ilga pat trīs stundas. 600 lapas izrunāt pa telefonu! Es nezinu, kas tas bija par spēku – mēs nepagurdami katru vakaru runājāmies, cīnījāmies kā ringā. Jā, tā bija darba jautrākā daļa!
Un tad vēl ir atbalsta komanda, kurus visus pat nevarētu uzskaitīt.
– Savā grāmatā esi izmantojis citu autoru darbu fragmentus. Kādēļ?
Lai paspilgtinātu tekstu un sajūtas, jo uzskatu, ka mainās viss – vara, laiki, cilvēki, procesi dabā, bet ir viena lieta, kas nemainās, un tās ir cilvēka sajūtas – bailes, sāpes, prieks, lepnums… To visu kā cilvēki pirms simts un vairāk gadiem izjūtam arī mēs. Es gribēju parādīt, ka neeksistē tāda lieta kā laiks. Otrs – gribu atdzīvināt šīs grāmatas. Grīna “Dvēseļu puteni”, Tupiņa “Nāves salu” un citas – lai cilvēki izvelk no plauktiem, notrauš putekļus. Tuvojas Latvijas simtgade, es gribēju atgādināt latviešiem mūsu vēsturi, ko nedrīkst aizmirst. Tas ir kā mēģinājums ar vienu šāvienu nošaut piecus zaķus. Jo varbūt šāda metode iedrošinās un ieintriģēs jaunos lasītājus meklēt šīs grāmatas un iedos otro elpu lasīšanas kultam Latvijā.
– Grāmata nav paredzēta tirgošanai grāmatnīcās. To var iegādāties tikai pie tevis. Kāpēc tāda izvēle?
Esmu izvēlējies grāmatai citādāku ceļu pie lasītāja. Tas būs ceļš, kurā, iespējams, būs jāmetas kādā piedzīvojumā. Ir tāds labs teiciens: grāmatas ir jālasa tikpat uzmanīgi, cik uzmanīgi tās sarakstītas. Un par grāmatām ir jāpacīnās tikpat, cik par tām ir cīnījies rakstnieks. Tad arī lasīšana ir citādāka. Vajag cilvēcīgo ziņkāri, kustību. Nedosim visu ar karoti mutē.
