Svētdien, 4. jūnijā, Jelgavas Jaunais teātris atskaņos “Bērnības melodijas”.
Tieši tā, atskaņos, ko izdevās noskaidrot sarunā ar Jelgavas Jaunā teātra (JJT) studijas daudzsološajām jaunajām aktrisēm Amandu Alksni un Evelīnu Šulci.
– Kas ir “Bērnības melodijas” – kā saprotu, ne dramaturģisks darbs, bet jūsu pašu stāstītas atmiņas par savu vecāku un vecvecāku dzīvi?
Evelīna: Tie ir sešpadsmit stāsti par viņu bērnības piedzīvojumiem, un katram mūsu studijas bērnam tas ir stāsts par mūsu vecākiem un vecvecākiem.
– Reāli un patiesi stāsti?
Evelīna: Jā, mēs jautājām saviem vecākiem, lai uzzinātu, kā īsti bija. Izrādei būs dokumentāla pieskaņa, taču nevar teikt, ka gluži patiesi būs attēlots, kā tas notika, drīzāk tās ir mūsu domas, kā tas viss varēja notikt. Stāsti veidoti kopā ar mūsu režisoru Rihardu Svjatski, kurš faktiski arī paveica lielāko daļu šī uzveduma tapšanā.
– Vai Rihards Svjatskis bija arī šīs idejas autors?
Amanda: Drīzāk jāsaka, ka mēs paši Jelgavas Jaunā teātra studijā sarunu veidā izdomājām, ka varētu tapt kas tamlīdzīgs. Sākās viss ar to, ka mēģinājumu telpā tika ienestas klavieres, un mēs ar vēl vienu meiteni sākām spēlēt. Tā radās nosaukuma otrā daļa – “melodijas”.Evelīna: Jā, tā tapa mūzika mūsu stāstiem. Rihards dzirdēja, kā mēs dziedam, spēlējam un vēl pašas ritmiņu uzsitam. Režisoram tas ļoti patika, un viņš teica, ka to noteikti vajag. Tā ka dziedāsim un spēlēsim klavieres, un izrāde būs visnotaļ muzikāla.
– Tātad varam gaidīt ko līdzīgu “Latviešu stāstiem” un vairākām citām Jaunā Rīgas teātra izrādēm? Tā taču nebūs luga tradicionālajā izpratnē?
Evelīna: Tā nav luga. Tas arī nebija tā, ka Rihards iedod scenāriju un mēs visu darām strikti noteiktās robežās. Paši nesām stāstus un kopā arī veidojām izrādi. Scenāriju gan uzrakstīja Rihards, bet tas bija mūsu stāsts, kuru mēģinājām veidot paši. Mēģināsim parādīt, kādu to saprotam, un lai to izdzīvotu gan mēs paši, gan skatītāji.
– “Bērnības melodiju” pirmizrāde būs 4. jūnijā, bet jau šovakar JJT līdzjutēju iecienītā iestudējuma “Pusaugušie”, kā reklamē Rihards, pēdējā izrāde – vismaz pašreizējā sastāvā. Vai jūs arī tajā piedalāties?
Amanda: “Pusaugušajos“ nepiedalāmies, bet noskatījāmies divas reizes, un mums ļoti patika.
Evelīna: Jelgavas Jaunā teātra studijā ir trīs grupas: jaunākā, vidējā un vecākā. “Pusaugušos” iestudēja vecākā grupa, bet “Bērnības melodijās” piedalās sešpadsmit bērnu no jaunākās un vidējās grupas.
– Jūs abas pārstāvat vidējo? Un kā tur nonācāt?
Amanda: Es meklēju kādu pulciņu, kam varētu pievienoties, un atradu Jelgavas Jauno teātri. Tiesa, sludinājumā bija rakstīts, ka pieņem jauniešus no 16 gadu vecuma, bet riskēju un nolēmu pamēģināt. Aizsūtīju e-pasta vēstuli un pēc kāda laika saņēmu atbildi, ka no septembra (2016. gadā) varu nākt. Tā arī izdarīju.
Evelīna: Tajā pašā rudenī, tikai dažus mēnešus vēlāk – novembrī –, pievienojos arī es, paķērām līdzi vēl dažus draugus, un tagad studijā visi kopā ļoti labi pavadām laiku. Iemācāmies dažādas jaunas lietas un pilnveidojamies.
– Pēc sacītā var arī pārprast, ka teātris ir tikai izklaide, lai gan jūtu, ka attiecībā pret to ir kādi nopietnāki mērķi?
Evelīna: Es noteikti gribētu savu nākotni saistīt ar teātri. Tas būtu ļoti jauks manu sapņu piepildījums. Studijā pie Riharda es ne tikai pilnveidoju savu, skaļi izsakoties, aktiermeistarību, bet arī labi pavadu laiku. Mēs visi, ieskaitot režisoru, esam ļoti jautri cilvēki. To var uzskatīt par divu zaķu nošaušanu ar vienu šāvienu.
Amanda: Jā, es arī gribu saistīt savu nākotni ar teātri un tieši JJT studijā sapratu, ka tas man padodas, tā ka manā profesijas izvēlē teātris nav nekas neiespējams.
– Vai “Bērnības melodijas” ir pirmā izrāde, kurā kāpjat uz skatuves?
Amanda: Ne gluži. Mums bija nelielas ludziņas iestudējums kopā ar deju kolektīvu “Ieviņa” pagājušajos Ziemassvētkos. Mēs kuplinājām viņu tautas deju koncertu.
Evelīna: Bijām tādi kā skatītāju izklaidētāji starp deju numuriem. Tagad “Bērnības melodijas”, protams, būs kas daudz nopietnāks, jo uz skatuves pavadīsim vairāk nekā pusotru stundu.
– Pirms intervijas teicāt, ka braucat uz redakciju no Jelgavas 4. vidusskolas. Vai tas nozīmē, ka arī mācāties šajā skolā?
Evelīna: Mēs mācāmies 8.b klasē, tā ir mūzikas novirziena klase. Dziedam arī korī “Spīgo”, spēlējam klavieres un esam ļoti aktīvas visos pasākumos. Jācenšas saplānot savu laiku tā, lai pietiktu visam, arī teātrim. Atzīšos, tas nebūt nav tik viegli.
– Tomēr teātris ņems virsroku pār mūziku?
Evelīna: Es domāju, ka teātris man būtu svarīgāks. Bet tas, ko iemācāmies 4. vidusskolā, ir ļoti noderīgi, lai kur mēs arī turpinātu savu karjeru. Tieši skolā iemācījāmies brīvi justies uz skatuves. To pašu turpinām arī studijā pie Riharda, tā ka tā jau ir kā dubultapmācība.Amanda: Ar skolu mums ir ļoti paveicies. Mūzika, arī koris, deva to sākotnējo pieredzi, kas ļāva justies brīvi. Rihards teātrī to visu pilnveido.
Evelīna: Pirmos mēnešus mēs nespēlējām nekādās izrādēs, jo arī pašas apzināmies, ka no tā nebūtu bijusi nekāda jēga. Toties bija spēles un vingrinājumi, kuros iepazinām kolēģus, sadraudzējāmies, iemācījāmies uzticēties cits citam.
Amanda: Mums bija dažādi vingrinājumi, kā sajust otru un uzticēties, neatsverami bija arī balss vingrinājumi.
– Vai teātra aktivitātes nenotiek arī 4. vidusskolā?
Evelīna: Starp citu, ar Rihardu pirmo reizi iepazināmies tieši skolā. Jau sākumskolas klasēs viņš mums mācīja runas mākslu un vadīja teātra pamatu pulciņu. Bet tas, ko iemācāmies skolas mūzikas klasē, ir vārdos neaprakstāms. Pirmkārt jau drosme publiski uzstāties, kas lieti noder arī teātrī.
Amanda: Teātris no mūzikas jau nekad nav bijis tālu. Un ļoti fantastiskā skolotāju komanda, kurā visi izpalīdz cits citam. Bez tā, ko mēs gūstam no kora skolotājas Līgas Celmas-Kursietes, mūzikas skolotājas Lienas Celmas un klavierskolotājām, kas katru apmāca individuāli (man tā ir Daiga Rudzīte, Evelīnai – Tatjana Kārkliņa), mūsu izpratne ne tikai par mūziku vien būtu daudz aprobežotāka. Zēniem savukārt ir pūtēju orķestris, ko vada skolas direktors Agris Celms.
Evelīna: Visa Celmu ģimene cenšas no mums dabūt ārā labāko.
– Vai tad pūtēju orķestris ir tikai zēniem? Esmu tajā manījis arī meitenes, sevišķi jau defilē programmā.
Evelīna: Mēs diemžēl tajā “nepūšam”, visu jau nevar paspēt. Mēs pūšaminstrumentu vietā spēlējam klavieres.
Amanda: Par defilē gan esam domājušas, bet pašlaik tomēr ne, jo pienākumu pietiek.
Evelīna: Ar JJT sevi pilnveidojam ne tikai teātra nodarbībās, piedalāmies arī dažādos sabiedriskajos pasākumos Jelgavā.
– Kādos tieši, ja nav noslēpums?
Amanda: Ziemā piedalījāmies ledus skulptūru festivālā, kur bijām karnevāla tēli, ar kuriem skatītāji varēja nofotografēties.
Evelīna: Jutāmies ļoti slavenas, jo, lai ar mums nofotografētos, izveidojās pat interesentu rinda. Sajūta brīnišķīga. Esam ar teātri piedalījušās arī Ziemassvētku pasākumā pirmsskolas iestādē “Rotaļa”. Tēlojām rūķus, un pēc divām dienām pie manis pienāca maza meitenīte un vaicāja: “Rūķi, vai tad tev ir atvaļinājums? Kāpēc tu neesi savā zaļajā kostīmā?” Tādi mirkļi sagādā gandarījumu.
Amanda: Lai gan teātra studijā neesam pārāk ilgi, esam paguvušas daudz ko iemācīties.
– Vai, pievienojoties studijai, bija jāiztur konkurss?
Evelīna: Nē, jo daudzi no tiem, kas iestājās, jau ir nomainījušies. Bieži vien, tikai pamēģinot, cilvēki saprot, ka tas nav domāts viņiem. Palikuši tie, kas saprot, ka var spēlēt teātri. Bet ar varu Rihards gan nevienu prom nav dzinis.
