“Sapnis apbraukt apkārt pasaulei man ir jau ļoti sen. Pirmais ceļojums ar motociklu bija uz Melnkalni pirms gadiem septiņiem, kad man vēl patika sporta motocikli. Iemīlējos ceļošanā ar moci,” stāsta Jelgavas puses uzņēmējs Rolands Bartuševics, kurš 12. jūnijā kopā ar draudzeni Kitiju dosies vismaz gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei.
Pārdod iedzīvi
Motocikls ir Rolanda sirdslieta, un doma par šādu ceļojumu, kas būtu garāks nekā pāris atvaļinājuma nedēļas, viņa prātu urdījusi jau sen. Šī gada janvārī apstākļi sakrituši tā, ka Rolands sapratis – ir laiks. “18. janvārī Tukumā man nodega galdniecības cehs. Tad bija liels jautājums, vai sākt visu no sākuma vai tomēr pabaudīt dzīvi, paceļot, saprast vērtības, transformēties un izdomāt, kā sākt dzīvi no jauna. Jau nākamajā dienā pēc ugunsgrēka nolikām izbraukšanas datumu. Tanī brīdī vēl nebija mērķis apbraukt apkārt pasaulei, mēs skaidri nezinājām, cik mums būs naudas un pat ar kādu moci to darīsim – man bija divi, bet tieši ceļojumu motocikls sadega. Šobrīd esam pārdevuši savu iedzīvi un to, kas bija atlicis no reiz radītā biznesa,” stāsta Rolands, kura cehā tika izgatavoti koka logi, durvis, kāpnes, ar dizaina lampām viņš centās arī iekarot Zviedrijas tirgu.
“Uguns nelaime notika nakts vidū. Ļaunprātīgu dedzināšanu vispār neizskatu, domāju, tas bija nelaimes gadījums. Ugunsnelaimes nenotiek tāpat vien, tas tomēr ir liktenis – varbūt tam vienkārši bija jānotiek, lai nestu ko labāku. Vienīgais mans zaudējums, par ko es bēdājos, ka bojā aizgāja sunītis un kaķītis – ja ir rokas un galva, viss pārējais ir nopelnāms,” viņš uzskata. Tā kā uzņēmuma uzsākšana ir smags posms, kas prasa nepārtrauktu darbu, tobrīd Rolands pārsvarā mitinājās cehā, bija izremontējis telpas. “Tanī dienā biju atbraucis uz Jelgavu pie klientiem, paliku pie draugiem. Kad devos mājās, man zvanīja, ka cehs deg,” stāsta Rolands, kuram liels atbalsts smagajā brīdī bija draudzene Kitija. “Visiem uzreiz patīk komentēt, pārmest, ka vajadzēja taču apdrošināt. Ja man šobrīd būtu vēl viens cehs, arī to es neapdrošinātu – katrs, kam ir mazākā pieredze uzņēmējdarbībā, zina, ka tās naudas sākumposmā ir tik, cik ir. Droši vien vairāk būtu parūpējies par dūmu detektoriem,” teic Rolands.
Sāks sešatā
Rolands un Kitija ir pārdevuši savu iedzīvi un to, kas bija atlicis no reiz radītā biznesa, lai dotos piedzīvojumā. Ceļu uzsāks vismaz seši motocikli, kas kopā dosies līdz Rumānijai, taču pie Serbijas robežas mērķi dalīsies. “Maršruta sākums izveidots no tā, kas jau ir redzēts un ko citi grib apskatīt. Rumānijā esmu bijis vairākkārt un vienmēr esmu domājis, ka tā ir motociklistu meka. Tur ir pasakaini kalni, salīdzinoši labi ceļi, vienmēr patīkams laiks, un tā ir lēta valsts. Rumāniju esmu saplānojis pa dienām,” stāsta Rolands. Lai gan gribētos tuvāk apskatīt arī Serbiju, tai plānots izbraukt cauri ātri, lai netērētu finanses.
Kā nākamo plānots šķērsot Melnkalni. “Melnkalne ir viena no skaistākajām pasaules valstīm, kur es līdz šim esmu bijis. Ļoti daudzi latvieši brauc atpūsties uz Itāliju, Šveici, Austriju, bet austrieši un šveicieši brauc uz Melnkalni tieši skatīties kalnus. Melnkalne ir ļoti maza valsts, mazāka par Latviju. Lai izbrauktu tai taisni cauri, jāmēro 200 kilometru, bet tam vajag visu dienu, jo ir kalni un nepārtraukti serpentīni. Melnkalnē mēs pieņemsim lēmumu, vai iebraukt arī Horvātijā. Draudzene to ļoti grib, bet es viņai vairākkārt esmu uzsvēris – kad būs redzējusi šīs valstis, Horvātija zaudēs savu vērtību.”
Izvairīsies no tūristu vietām
Tālāk ceļš vedīs uz Albāniju, kur plānots satikt kādu Rolanda itāļu draugu, ar kuru kopā ceļots pirms gadiem diviem trim. Tad visi trīs kopīgi dosies uz Bulgāriju, kuru itālis latviešiem izrādīs, sapazīstinās ar vietējiem. Nākamā plānā ir Gruzija, uz kuru iespējams pārcelties ar prāmi vai sasniegt caur Turciju. “Izmaksas būs līdzīgas, bet, jo vairāk varu braukt ar motociklu, jo vairāk braucu. Lai arī Turcijā neesmu bijis, tur mēs īpaši laiku netērēsim. Centīsimies maksimāli izvairīties no “tūristiskām” un dārgām vietām – Turcijā degviela ir ļoti dārga.” Līdz Gruzijai maršruts saplānots precīzi, bet pēc tam tas var mainīties. “Gruzijā drīkst uzturēties tikai gadu, tāpēc skatīsimies, kādi tajā brīdī būs laikapstākļi. Ziemā ar motociklu braukt nav patīkami. Domājam, varbūt Gruzijā arī pārlaist ziemu. Man ir slēpošanas instruktora diploms, varbūt varam pārlaist ziemu kādā slēpošanas kūrortā, strādājot un baudot dzīvi. Arī itāļu draugs aicina pie sevis,” stāsta Rolands. “Ja jutīsim, ka ziema nāk, bet tālu neaizbrauksim, dosimies uz Azerbaidžānu, Baku, un ar prāmi celsimies uz Kazahstānu, brauksim pa “stānām”, cik varēsim. Turkmenistāna ir viena no slēgtākajām valstīm pasaulē, bet, cik zinu, ļoti interesanta un attīstīta. Jautājums, vai varēsim tajā tikt iekšā.”
Nākamās plānā ir Irāna, Pakistāna, Indija. “Ja runā par drošību, Irānā drošība ir augstā līmenī. Tā ir superīga valsts, visi, kas bijuši, saka – ir vērts atgriezties. Tur ir fantastiski cilvēki, skati, kultūra. Pakistāna varbūt nav tik droša – viena no nedrošākajām valstīm, kurās būsim. Ļoti jādomā, pa kurieni brauc, mēģināsim netuvoties kara zonai. Otrs variants ir braukt caur Krieviju. Nesaku, ka Krievija nav interesanta, bet man vienkārši vairāk gribas redzēt Pakistānu. Ir arī iespēja to apkuģot, bet tas ir neadekvāti dārgi,” stāsta Rolands. Pēc Pakistānas Rolands un Kitija plāno doties uz Indiju, bet no tās – lidot uz Ameriku. Rolands Amerikā ir bijis apmaiņas studijās, un, lai gan paziņas aicina pie sevis, vairāk gribas redzēt tieši Dienvidameriku, kas būtu lielāks kontrasts un kur izveidotos labāks kontakts ar cilvēkiem. To pašu iesaka arī divi citi Latvijas motociklisti, kas apbraukuši apkārt pasaulei. Pēc Amerikas plānots atgriezties Eiropā.
Līdzi arī šūpuļtīkls un molberts
Piedzīvojumā Rolands dosies ar savu sapņu motociklu – BMW R1150GS. “Ja es nebūtu tāds motociklu fanāts, varētu ņemt motorolleru. Nav nepieciešams par motociklu izgāzt milzu naudu. Vienkārši bija tāda vēlme, un sapratu, ka jādara tas, ko sirds liek. Ar “ņivu” esmu aizbraucis līdz Dakarai, un tas ir desmitreiz lielāks piedzīvojums, nekā braukt ar jaunu džipu. Ja es būtu viens, izvēlētos vieglāku moci. Tā kā braucam divatā, tam jābūt izturīgam, ar vietu daudz vairāk bagāžai,” stāsta Rolands. Daudz tiks domāts par līdzi ņemamajām mantām, kuru svars nedrīkst pārsniegt 80 kilogramu. Tai skaitā jāpaņem teltis, guļammaisi, katli ēst gatavošanai, apģērbs, dators, fotoaparāts, kamera, nepieciešamais motocikla remontam, arī tāda “ekstra” kā šūpuļtīkls atpūtas brīžiem. Tas viss arī jāsapako, lai biežāk izmantotās lietas būtu virspusē un motociklu varētu arī atstāt, nebaidoties tikt apzagtiem.
Ceļojumā plānots izvairīties no tūrisma objektu apskates, izņemot zīmīgākos, par kuriem teikts – tie obligāti jāredz. Rumānijā tāda esot Peles pils. “Objektus meklēju forumos, blogos, mēģinu sarunāt ekskursijas – vietējie zina parādīt ekskluzīvākas lietas. Paši esam lieli dabasmīļi. Mana stihija ir kalni, Kitijas – ūdens. Tūrisma objektos piestāsim tikai tad, ja tas ir tiešām “uh!”.”
Ievērojami izdevumi – par birokrātiju
Par kādu naudu ceļojums notiks – esot pirmais jautājums, ko cilvēki uzdod. “Arī savā blogā (blogs www.motoaround.com, feisbuka konts @motoaroundworld) cenšamies cilvēkiem pavēstīt, ka tas nav dārgi un dzīve ir jābauda, un iedrošināt sekot saviem sapņiem. Ja tu spēj savākt 30 tūkstošus, ar to pilnīgi pietiek – cilvēkam tomēr ir mašīna, dzīvoklis. Protams, tā nebūs dzīvošana pieczvaigžņu viesnīcās – ņemsim līdzi teltis, plānosim budžetu. Ir gana daudz koučsērfinga (nakti pārlaist pie kāda uz dīvāna) iespēju, ja jāremontē motocikls, tas nav jādara servisā, ir gana daudz motoklubu. Lai cik dīvaini tas nebūtu, ļoti daudz naudas iziet nevis ēšanai un braukšanai, bet tieši valstu birokrātijai – vīzas, karnetes, neadekvātas lidojumu maksas. Lai no Krievijas uz ASV transportētu motociklu, cilvēkiem tas izmaksājis 7000 eiro – ceturtdaļu no visas ceļa naudas,” tā Rolands.
“Ceļojuma mērķis ir sevis transformācija skatīties uz pasauli atvērtāk. Ir vēlme iepazīt jaunus cilvēkus, atrast jaunus draugus. Vēlme iesūkt sevī redzētās skaistās vietas un laist Latvijas vārdu pasaulē. Vēstīt, ka sapņiem ir jāseko, balansējot starp sevis transformēšanu un pilnveidošanu. Draudzene ņems līdzi molbertu, es savukārt domāju, kur iestāties neklātienē, lai aizpildītu tukšos brīžus,” atklāj motobraucējs. “Mums ir ļoti daudz derību, kurās piespiežam sevi veidot kontaktu ar pilnīgi svešiem motociklistiem un kas ilgs veselu gadu. Zaudētājs nedēļu nēsās ķiveri. Mēģinām atrast veidus, kā pārkāpt robežām, kļūt atvērtākiem pret cilvēkiem, iesūkt labo, kas ir pasaulē.”
