Jelgavas Pilsētas svētkiem tika pieskaņots vēl viens, pat starptautiska mēroga notikums – universitāšu studentu teātru festivāls “Divi maija vakari”, kas patiesībā trīs dienas priecēja skatītājus LLU Studentu teātra omulīgajā mājvietā Jāņa Čakstes bulvārī 5a, bet pēdējā izrāde Tartu Universitātes teātra “Polārzvaigznes vilinājums” tehnisku iemeslu dēļ (dekorāciju apjoms) notika pilsētas kultūras namā.
“Kaut šis pasākums man bija jāapmeklē pienākuma pēc, jūtos ļoti iepriecināta, ka tiku uzaicināta,” atzina viena no festivāla ekspertēm teātra zinātniece Guna Zeltiņa. “Tika pārstāvēti visdažādākie žanri, arī kinētiskais jeb kustību teātris, ko festivāla noslēguma dienā izrādē “Caur ķermeni” parādīja Viļņas Universitātes teātra kinētiskā grupa. Tas bija iespaidīgi un īsti atbilstoši studentu teātra garam. Lietuvieši demonstrēja ļoti mūsdienīgus teātra valodas meklējumus. Gan ķermeņa izteiksme, gan caur audekliem rādītās formas. Ar vienkāršiem līdzekļiem viņiem izdevās panākt dažādu tēlainību. Ļoti veiksmīga bija aktieru ķermeņa, mūzikas un videoprojekcijas sintēze. Meitene ar sarkanajiem matiem bija ne tikai metaforisks tēls, bet labi sasaucās ar baltu folkloru, kaut vai ar raganisko krāsu. Lineāra sižeta gan nebija, bet tas man netraucēja šo izrādi uztvert. Mūsdienu teātrī, vai tas dramaturgiem patīk vai ne, teksts pārvēršas tikai par vienu no komponentiem. Arvien būtiskāks kļūst aktiera ķermenis, ko arī pierādīja šis festivāls.”
Pasākums bija lielisks kaut vai tāpēc vien, ka bija pārstāvēti ne vien Latvijas lielāko universitāšu studentu teātri, bet ļoti patīkami, ka festivāls ieguvis starptautisku vērienu – tajā pirmo reizi piedalījās ne tikai lietuvieši un igauņi, bet arī Batumi Šotas Rustaveli Universitātes teātris “Teatroni”, kura izrādē valdīja īsts dienvidnieku temperaments.
Būtībā visas izrādes bija ārkārtīgi dažādas ne tikai dramaturģijas izvēles, bet arī stilistikas ziņā, kas vērtējams tikai un vienīgi pozitīvi. Piemēram, Rīgas Tehniskajai universitātei, ko pārstāvēja pat divi kolektīvi: “Kamertonis” ar lielisku Aleksandra Čaka dzejas skatuvisko interpretāciju (turklāt krievu valodā, režisore Ludmila Stančika), kā arī RTU studentu teātris “Spēle” ar Nikolo Makiavelli “Mandragoras” iestudējumu (režisors Romāns Grabovskis).
Ļoti auglīgi pastrādājis igauņu režisors Kalevs Kudu ar Jelgavas Studentu teātri, iestudējot izrādi “Parīzē es lidoju ar gaisa balonu” pēc Čehova lugas “Ķiršu dārzs” motīviem. Arī tas bija labs starptautiskās sadarbības piemērs. Kāpēc pēc motīviem?” Es domāju, ka tie laiki, kad Šekspīra vai Čehova lugas tika obligāti rādītas pilnā tekstā no pirmā līdz pēdējam burtam, ir pagājuši,” uzsvēra G.Zeltiņa. “Cita lieta – paņemt spilgtākos motīvus, bagātinot tos ar pašu aktieru individuālo pieredzi. Tā gan bija ārēji diezgan statiska izrāde, bet ar ļoti aktīvu aktieru iekšējo darbību, atrastas ārkārtīgi ekspresīvas, tieši viņiem raksturīgas kustības. Faktiski visa Čehova esence tur bija saskatāma.”
Eksperti, kam šoreiz nebija jāliek punkti un jādala vietas, vienprātīgi atzina, ka šādu festivālu tradīcija jāturpina un ļoti atzinīgi novērtēja LLU un Jelgavas Studentu teātra galvenās režisores Astras Kacenas ieguldījumu tā organizēšanā.
