Saeimas deputāts Leons Bojārs – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Saeimas deputāts Leons Bojārs – intervijā Mārtiņam Pīlādzim
Pagājušajā ceturtdienā kārtējo reizi tika noraidīti sociāldemokrātu priekšlikumi par grozījumiem Satversmē, kas paredzēja, ka ikvienam ir tiesības uz pietiekamu uzturu, apģērbu, mājokli, kā arī uz sociālo nodrošinājumu vecuma, bezdarba, darba nespējas un citos likumā noteiktos gadījumos. Šāda Saeimas vairākuma neatsaucība bija taču prognozējama?
– Vairums Latvijas iedzīvotāju ir sociāli neaizsargāti. Lielajās pilsētās, galvenokārt Rīgā, daudzas ģimenes tiek izliktas no dzīvokļiem, ne tāpēc, ka cilvēki būtu dzērāji vai ļaunprātīgi nemaksātāji, bet viņu ienākumi ir tik mazi, ka nepietiek pat pilnvērtīgam uzturam. Par dzīvokli iedzīvotāji nespēj norēķināties, jo rēķini ir nejēdzīgi nesamērīgi, it sevišķi tas attiecas uz apkuri un citiem komunālajiem maksājumiem, kas neatbilst patiesajām izmaksām. Turklāt daudzviet namu pārvaldes darbojas bez kontroles, nelietderīgi izlietojot iekasēto naudu. Tās ar «nagiem un ragiem» cīnās pret namu apsaimniekošanas biedrību izveidošanos, lai tikai varētu turpināt «apstrādāt» īrniekus.
Valsts no privatizācijas ieguvusi mazāk par 100 miljoniem latu, bet privatizētā vērtība ir vairāk nekā 3 miljardi latu. Ja privatizācija būtu notikusi, respektējot likumu un sabiedrības intereses, visi vecie cilvēki 20 gadu būtu nodrošināti ar stabiliem pensiju maksājumiem un viņu pensija varēja būt ap 120 līdz 150 latu. Jelgavā no ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem 9,8 procenti ir bezdarbnieku, bet «neoficiālais» (patiesais) bezdarba līmenis, domājams, sasniedz 16 procentu, ja ne vairāk. Kāpēc bija jāslēdz RAF? Sadarbībā ar Krieviju un citām valstīm, kur ir attīstīta autorūpniecība, to varēja pārveidot vismaz par montāžas rūpnīcu. Krievija sadarbojas ar BMW luksusautomašīnu ražošanā. Kāpēc Latvija to nevarēja darīt? Tāpat ir ar Jelgavas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu. Tagad tur, šķiet, palicis tikai korpuss. Bet laukiem vajag tehniku, un nelielās sērijās to bija iespējams ražot Jelgavā. Tā, kā to dara Gomeļas rūpnīca, no kuras tagad šo tehniku pērkam. Rīgas dīzeļrūpnīca varēja ražot dzinējus vieglajām mašīnām un mazajiem traktoriem.
Šādus piemērus varētu minēt ļoti daudz, taču, tos uzskaitot, turīgāki nekļūsim…
– Rudens sesijā vēlreiz iesniegsim šos grozījumus Saeimā. No tiem mēs neatkāpsimies. Sociāldemokrāti iesniedza arī priekšlikumu par privatizācijas sertifikātiem. Kā zināms, katram iedzīvotajam tika piešķirts noteikts skaits sertifikātu, kuru nominālvērtība bija 28 lati, bet tad speciāli tika atvērts sertifikātu tirgus un to cena nokrita līdz pat 30 santīmiem. Uzņēmīgi cilvēki, kuriem bija pietiekami naudas, iepirka sertifikātus neierobežotā daudzumā. Pēc tam par tiem notika privatizācija. Uzņēmums, kas maksāja, piemēram, 400 000 latu, tika iegūts par 45 līdz 50 tūkstošiem latu. Tiem, kam ir personīgie sertifikāti vai tie mantoti no tuvākajiem radiniekiem, bija jānodrošina iespēja piedalīties privatizācijā ar sertifikātiem par to nominālvērtību, bet ar iepirktajiem – pēc to tirgus cenas iepriekšējās dienas vērtībā. Tad privatizācija būtu taisnīga.
Sociāldemokrāti aktīvi iesaistījās Saeimas izmeklēšanas komisijas darbā, kas izvērtēja «Lattelekom». 1994. gadā neapdomīgi noslēgtais līgums ar «Tilts Communication» valstij ir radījis milzu zaudējumus. Šī organizācija speciāli tika izveidota sadarbībai ar Latviju un nekad nebija specializējusies telekomunikāciju jautājumos. Tās statūtkapitāls bija tikai kādi 50 000 dolāru, bet, noslēdzot līgumu ar Latviju, firma ieguva apsaimniekošanā materiālās vērtības 95 miljonu apjomā. Kaut gan valstij pieder 51 procents «Lattelekom», tā nav noteicēja padomē, kur lielākā daļa tās vadošo locekļu ir ārzemnieki. Latvija no «Lattelekom» peļņas budžetā nesaņem neko, tikai sociālos maksājumus. Iepērkot jaunu aparatūru, uzņēmuma vadība ar mums neko nesaskaņo. Un ne vienmēr tā ir labākā aparatūra – zinām, kādi bija taksofoni, kas jau vairākkārt nomainīti. Arī automātiskās telefonu centrāles, kas tika iepirktas Lielbritānijā, nav no labākajām. Viņi paši tās iegādājas Japānā, jo tur centrāles ir lētākas un labākas.
Vēl viens piemērs. Latvija pārdeva 18 procentu «Latvijas mobilā telefona» akciju par 2,8 miljoniem latu, bet patiesībā tās maksā 63 miljonu latu! Tātad 60 miljoni latu tika uzdāvināti.
Telefona abonēšana Latvijā kļuvusi par vienu no visdārgākajām Eiropā. Arī vietējās sarunas maksā vairāk. Salīdzinājumam: ja jelgavniekam jāpiezvana, piemēram, uz Minsku, saruna maksā dārgāk, nekā no Jelgavas zvanot uz Losandželosu vai Aļasku. Šī firma sešu gadu laikā pumpē materiālās vērtības un iedzīvojas uz valsts rēķina. Latvija saņēma it kā modernizētu sistēmu, bet lauku rajoni joprojām nav telefonizēti. Vecās telefonu centrāles, kas līdz šim darbojas, praktiski netiek remontētas, tikai uzturētas darbošanās stāvoklī, bet iedzīvotāji par nekvalitatīvām sarunām maksā nesamērīgi dārgi. Valsts pilnvarnieki «Lattelekom» valsts intereses neaizstāv, ārzemnieki mēnesī saņem algu pāri par 12 000 latiem, un viņiem tiek segti vēl visi uzturēšanās izdevumi.
Mēs varējām iet citu ceļu – modernizējot Latvijas telekomunikācijas un nesagraujot VEF. Ārzemju partneri neizpildīja līgumsaistības: Latvijā netika izveidotas rūpnīcas, kas izgatavo taksofonus, kabeļus, nebija arī pasūtījumu VEF, kas nepieciešamo aparatūru varēja ražot lētāku un ne sliktāku par to, ko iepērkam ārzemēs. Tagad VEF konstruktoru izstrādātās telefonu centrāles top Krievijā. Esam pazaudējuši tūkstošiem darba vietu un tādu nacionālo lepnumu kā VEF, ko tagad nopircis kāds itālis, kas to pārveidos par tirdzniecības bāzi.
Šķēle savulaik VEF korpusos ieteica «iekārtot» Nacionālo bibliotēku… Kāds, jūsuprāt, ir optimālākais tās celtniecības finansēšanas modelis?
– Neviens nav skaidri pateicis, kā noritēs bibliotēkas celtniecība un kā pēc tam šis «stikla kalns» tiks ekspluatēts. Neviens nav padomājis, kur īsti vajadzētu izvietot šo celtni. Vieta, kur tā ieplānota, ir metru virs ūdens līmeņa. Ja tas paceļas par metru, ēka sāk applūst. Kad tika iesniegts likumprojekts par Nacionālās bibliotēkas finansēšanu, es LNB direktoram Andrim Vilkam jautāju: cik tad īsti tā maksās? Viņš atbildēja, ka 60 miljonu, bet pēc pusstundas tas cipars pārvērtās par 67 miljoniem. Tagad tas jau ir pacēlies līdz 87 miljoniem. Arhitekta Gunāra Birkerta bibliotēkas ir uzceltas superbagātās valstīs, kurām mēs, diemžēl nevaram līdzināties. Turklāt, ja visas grāmatas izvietotu jaunajās Nacionālās bibliotēkas telpās, to nepietiktu. Jau pēc septiņiem gadiem celtne nebūs vajadzīga, jo elektronisko sakaru sistēmas attīstās tik lielā ātrumā, ka katram mājās būs elektroniskā bibliotēka. Ar datoru varēs savienoties ar ikvienu grāmatu krātuvi un dabūt jebkuru literatūru.
Jūs prognozējat, ka Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis septiņu gadu laikā tik strauji celsies, ka katram mājās būs dators un pieeja internetam un visi LNB fondi būs «pārstrādāti» elektroniskā formātā!?
– Katram, kas nodarbosies zinātnē, mājās būs dators. Kādreiz tas aizņēma divas telpas, tagad datoru var novietot uz galda un pat ielikt diplomātā. Tuvākajā nākotnē būs tādi, kas ietilps sieviešu rokassomiņā, bet jauda šiem datoriem būs divreiz lielāka. Šķēles kungs uzskata, ka projekts sadārdzināsies tāpēc, ka jāizvieto liels kabeļu tīkls. Domāju, ka jau tuvākajā nākotnē kabeļu tīkli būs novecojuši. Turklāt mums jau ir ļoti skaistas telpas, kurām pienāk kolosāls daudzums kabeļu līniju no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas… Tā ir Latvijas Aizsardzības ministrijas ēka. Uz sešiem vai septiņiem tūkstošiem karavīru nav vajadzīgs tāds daudzums telpu un ēka, kurā uz vienu darbinieku ir 27 līdz 30 m2. Tagad seši privātīpašnieki izīrē septiņas ēkas Nacionālajai bibliotēkai. Kāpēc ar Šķēles rīkojumu 1997. gadā no Rīgas Domes tika atsavinātas 500 elitāras mājas, bet neviena no tām netika nodota Nacionālās bibliotēkas rīcībā? Tās iztirgoja Motes kunga birojs.
Ir arī ļoti daudz bijušo padomju armijas objektu, kurus iespējams pārvērst par bibliotēkām, piemēram, divu kara akadēmiju ēkas. Varēja izmantot arī VEF telpas. Nacionālās bibliotēkas celtniecību, kāda tā pašlaik tiek plānota, nedrīkst pieļaut. Tas būs kārtējais 87 miljonu parāds, kas gulsies uz Latvijas iedzīvotāju pleciem. Valsts parādi drīz sasniegs viena miljarda robežu. Kas tos maksās? Rūpniecības Latvijā nav, lauksaimniecība sagrauta.
Mūs mierina, ka LNB celtniecība izmaksās tikai dažus santīmus mēnesī. Taču katram iedzīvotājam pie 3,9 santīmiem par kilovatu elektroenerģijas, būs jāpiemaksā vēl 2,3 līdz 2,8 santīmi, jo lielie uzņēmumi, lai kompensētu savus izdevumus par elektroenerģiju, sadārdzinās pakalpojumus.
Kā jūs vērtējat jaunās valdības deklarāciju? Pēc kāda laika to aizmirsīs un atkal taps nākamā, bet pagaidām tas vēl ir aktuāls «dokuments».
– Deklarācijā nav ne vārda par rūpniecību. Teikts, ka tiks radīts 10 tūkstošu darba vietu. Bet kur un kā? Darba vietu palielināšanu es redzu tikai tā, ka vieni aiziet uz «to» pasauli, bet citi aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Mēs nedrīkstam pārvērst Latviju par nekontrolējamu tirgus valsti, kurā cilvēks nezina, vai rīt viņam būs maizes gabals. 1984. gadā Latvija ieņēma 4. vietu Eiropā pēc ražošanas apjomiem uz vienu cilvēku. Tagad tā pārvērsta par valsti, kas līdzinās Albānijai. Acīmredzot jau ieplānots, ka Latvijā saruks iedzīvotāju skaits, tādēļ visa zeme jāpārklāj ar mežiem. Lauksaimnieki nesaņems no Eiropas Savienības paredzētos līdzekļus tikai tāpēc, ka mūsu ierēdņu nolaidības un bezdarbības rezultātā laikā un kvalitatīvi nebija sagatavoti dokumenti.
Kāda būs sociāldemokrātu taktika pašvaldību vēlēšanās? Kā vērtējat partijas izredzes Jelgavā?
– Jelgavā, tāpat kā Rīgā, mūsu izredzes ir ļoti labas, jo darām visu, ko varam paveikt iedzīvotāju interesēs. Rūpējamies arī par to, kā apsaimniekot privatizētās mājas, kā pieņemt attiecīgus likumus. Visi solījumi, kurus devušas valdību veidojošās partijas desmit gadu garumā, būtībā bijusi cilvēku krāpšana. Kā aizstāvēt mūsu cūkkopjus, graudu ražotājus, kā apgādāt pensionārus, ko darīt ar invalīdiem, skolēniem… Jautājumi ir, atbilžu nav, darbības arī diemžēl nav. Bet, kādā veidā budžeta nauda tiek izlietota ekskluzīvu spēkratu iegādei un citām lietām, to neviens nekontrolē.
Ko no «visa tā» sociāldemokrātu pārstāvji paveikuši Jelgavas Domē? Kādi ir konkrētie darba rezultāti?
– Jelgavas Domē mūsu deputātiem ir diezgan smagi. Viņu viedoklis apkures sistēmas sakārtošanā un citos jautājumos nesakrīt ar citu deputātu darbību. Tā kā sociāldemokrāti ir mazākumā, «pārbalsot» pārējos ir grūti. Kaut gan daudzu pilsētu domēs esam mazākumā, daudz ko tomēr ir izdevies panākt. Jelgavā arī nākamajā apkures sezonā būs problēmas. Mani kolēģi pamatīgi strādā, lai tās «mīkstinātu».
