Pils ar sulaini, žurkām un stadionu
Vairs jau neatceros, kura vasara tā bija, kad bezgala garajā skolas obligātās literatūras sarakstā bija iekļauts arī Anšlava Eglīša romāns “Pansija pilī”. Tā varēja būt septītā, varbūt astotā klase, taču šī joprojām ir viena no manām bērnības mīļākajām grāmatām, kuras sižets un vairākas epizodes spilgti iespiedušās atmiņā. Tolaik iztēlē uzburtie tēli atdzīvojas ikkatrā Latvijas vietā, kur ir nācies redzēt pussabrukušas “pilis”. Lai gan neesmu no tiem, kas vienu grāmatu mēdz pārlasīt vairākas reizes, priecājos, ka manās rokās atkal nonācis šis latviešu literatūras sava laika stūrakmens.
A.Eglīša “Pansija pilī” ir sava veida enciklopēdija, kas neuzbāzīgi raksturo gan starpkaru perioda sadzīvisko, gan kultūras un politisko vidi, nepazaudējot daiļliteratūras darba būtību. Pansija pilī atgādina tā brīža Latviju – it kā atgūta, bet tā pa īstam ne, caurstaigājama, atjaunojama. Romāns uzrakstīts raitā, bagātīgā un tajā pašā laikā vienkāršā (gribētos ticēt, ka gana interesantā arī mūsdienu jauniešiem) latviešu valodā ar neiztrūkstošu autora humora un ironijas devu. Iespējams, tieši darba daudzslāņainums tajā piesaistīja tolaik un piesaista arī tagad. Un tad vēl iespēja papildināt zināšanas par dažiem kultūras jomas darbiniekiem un caur autora jaunības dienu atmiņām iepazīt viņus no cilvēciskās puses, ne tikai pēc virsrakstiem grāmatās. Tieši pēc “Pansijas pilī” izlasīšanas iespiedies atmiņā, ka dzejnieks Edvarts Virza bijis maza auguma, taču labs deklamētājs ar izcilu atmiņu. Savukārt gleznotājs Valdemārs Tone sevišķi mīlējis ābeles.
Ir jau taisnība, ka katru grāmatu dažādos dzīves posmos mēs lasām citādi. Agrīnā padsmitnieces vecumā interesanti bija sekot līdzi gan galvenā varoņa pārdzīvojumiem, palu laikā pārpildītā laivā ceļoties pāri Gaujai, gan viņa treniņiem piemājas “stadionā” un karošanai ar negantajām žurkām, kas naktī lien bučoties, apsēdušas pili un, šķiet, pilnas apņēmības izēst no mājas tās saimniekus. Pēc gadiem, kad jau krietni bagātāks zināšanu pūrs par to, cik nežēlīgs gadsimta vidū bija liktenis gan pret latviešiem kopumā, gan pret lielu daļu latviešu inteliģences, par visur esošajām laikmeta “žurkām”, vairāk uzrunā grāmatas emocionālā puse. Fakts, ka romāns par Inciema pansiju pilī tiek rakstīts trimdā Amerikā, arī nedrīkst tikt aizmirsts, un varbūt tāpēc noskaņa tajā tik mīļa un latviska. Inciems ar “īrniekiem” – pieciem kolorītiem večukiem, kas iegūti mantojumā līdz ar pili – , cauro jumtu, “parku”, dārzu, “spoguļu zāli” un “mūzikas istabu” autoram aizvien šķitis īstās mājas.
Viennozīmīgi “Pansija pilī” ir ierakstāma latviešu literatūras zelta fondā, ar kuru jāiepazīstina arī šodienas jaunieši. Ja ne citādi, tad pilīm taču līdzi nāk ne vien sulaiņi, kučieri un dārznieki, bet arī spoku stāsti, kas var būt laba ēsma. Kaut autors pats grāmatā skaidro tā brīža politisko un vēsturisko fonu, kā “bezpersonīga, pusabstrakta forma” lasītāju pavadot arī ilustrācijās, īss laikmeta kopsavilkums no vecāku, vecvecāku vai lielo brāļu un māsu puses (starp citu, romāns būs interesants visām paaudzēm) par ļaunu nenāks.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
