Rītvakar Elejas amatierteātrī gaidāma kārtējā Vigitas Pumpures lugas pirmizrāde.
Ar Vigitu Pumpuri “Ziņas” tikās dramaturģes atvaļinājuma pirmajā dienā. Pati sevi viņa gan neuzskata par šīs jomas profesionāli, lai gan amatierteātros viņas lugas ir pieprasītas. V.Pumpures darba ikdiena aizrit Lielplatones internātpamatskolā, un lugu rakstīšana atnākusi drīzāk kā nepieciešamība, lai kuplinātu amatierteātru (ne tikai Latvijā, bet arī Īrijā un Anglijā) un bērnu dramatisko pulciņu repertuāru.
Vilces pagastā Vigitas kundze kļuvusi populāra arī kā Baltā galdauta svētku rīkotāja. Tāpēc arī tika izteikta nožēla par to, ka Vilces pagasta Ilgas neesam apciemojuši 4. maijā, jo pagājušajā gadā izdevies sapulcināt 41 svinētāju, bet šogad nu jau tradicionālo skābeņu zupu ēduši 65 cilvēki.
– Sākotnējais impulss šai sarunai bija vēsts Jelgavas un novada pasākumu kalendārā, ka Elejas amatierteātris gatavojas izrādīt jūsu lugu “Kuce”. Vai pati arī ar padomu vai kā citādi piedalāties iestudēšanas procesā?
Es vairāk gan runāju, nevis rakstu, un tā manā dzīvē ir liela problēma. Kas attiecas uz iestudēšanas procesu – es tajā nemēdzu jaukties. Arī pēc izrādes cenšos nekritizēt un nekomentēt ne aktieru, ne režisoru darbību. Varbūt tas skanēs banāli, bet mans darbs ir uzrakstīt, tad bērns ir piedzimis un palaists pasaulē. Es ievēroju šo principu, un nav ko tur daudz ņemties, lai citi ņemas. Lai ļaudis skatās iestudējumu un novērtē. Katrs jau ieraudzīs kaut ko savu – tā spriežu pēc līdzšinējās pieredzes, skatoties savu lugu izrādes.
Starp citu, “Kuce” bija pirmā luga, ko esmu uzrakstījusi pieaugušajiem un ar to savulaik arī piedalījos Latvijas Nacionālā teātra rīkotajā konkursā, kur iekļuvu pirmajā desmitniekā. Tā gan ir vismazāk spēlēta, jo atzīstu, ka ir vissarežģītākā no manām lugām. Amatieriem to parādīt varētu būt pagrūti, jo tur ir vajadzīgi vismaz trīs spēcīgi vīriešu dzimuma aktieri, kas tā saucamajai pašdarbībai ir liela problēma – aktrišu parasti netrūkst, bet aktieru gan. Tāpēc fakts, ka rītvakar “Kuce” tiks izrādīta Elejā, mani īpaši gandarī.
– Jūsu lugas ir iecienītas amatierteātru apritē. Bet cik to ir pavisam?
Nevaru sūdzēties. Pieaugušajiem esmu uzrakstījusi piecas lugas, no kurām četras ir pieredzējušas skatuves dzīvi, turklāt ne vienreiz vien – amatierteātros tās tiek iestudētas regulāri. “Kucei” sekoja “Kaimiņu būšana” – pagaidām vispopulārākā no manām lugām, jo komēdijas jau “iet uz urrā”. To Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī iestudējusi arī režisore Lūcija Ņefedova kopā ar Daci Vilni. Par to biju diezgan izbrīnīta, jo man bija radies uzskats, ka Lūcija Ņefedova vairāk balstās uz klasisku repertuāru. Tas bija viens no labākajiem “Kaimiņu būšanas” iestudējumiem, ko vien esmu redzējusi.
Pavisam cits liktenis bija “Sonātei vijolei un klavierēm”, kas vispār nav spēlēta uz skatuves. Varbūt tāpēc, ka ir par mūziķiem un lauku cilvēkiem, kuru ikdienu tas īpaši neskar, tā varētu būt mazāk saistoša. Protams, negribu teikt, ka laucinieki ir mazāk inteliģenti nekā pilsētnieki, tomēr rūpes katram savas. Toties komēdija “Tobiass ir miris, lai dzīvo Tobiass” izspēlēta krustu šķērsu pa visu Latviju.
Pats jaunākais iestudējums bija pirms pusotras nedēļas, 4. jūnijā, kad Ķeipenē pirmizrādīja manu lugu “Spietu laiks”, kas ir visnotaļ nopietns gabals. Kāpēc tieši Ogres pusē? Laika gaitā amatierteātros man ir radušies savi režisori, ar kuriem sadarbojos, rakstot lugas. Viņiem tad arī sūtu to, kas uzrakstījies. Tālākais liktenis ir dažāds – vai nu šie režisori paši iestudē, vai arī atdod manu garadarbu kādam kolēģim kaimiņu novadā.
Par Ķeipenes pirmizrādi varu teikt tikai to, ka iestudējums bija ļoti izdevies (lai gan tikko deklarēju, ka nemēdzu komentēt) un aktieri bija augstā līmenī.
– Lai gan deklarējāt, ka nemēdzat komentēt un kritizēt, vai nav gadījies tā, ka iestudējums galīgi neatbilst tam, ko esat iecerējusi, rakstot lugu?
Atklāti sakot, visādi ir bijis. Arī neveiksmes gadījumos amatierteātriem piedodu, jo ņemu vērā, ka aktieri nāk savā brīvajā laikā un darbojas sev un līdzcilvēkiem par prieku. Pēc savas izpratnes un iespējām. Jebkurā gadījumā tas vērtējams pozitīvi. Kritika lai paliek profesionāļiem un profesionālajiem teātriem. Šajā ziņā cenšos īpaši neiespringt – lai cilvēki darbojas.
– Vai nav bijusi vēlme, lai jūsu lugas nonāktu profesionālajā teātrī?
Es domāju, ka “nevelku” uz profesionāļiem. Ne jau tāpēc, ka negribētu, bet laikam tās zvaigznes nav īsti sastājušās man labvēlīgā kombinācijā. Un jāatzīmē, ka daudzas jaunradītās (ne tikai manas) lugas profesionāļi nemaz nespēj izlasīt un arī nelasa. Mainījies uzstādījums. Agrāk autors uzrakstīja lugu, un tādā veidā tā arī tika iestudēta. Tagadējā tendence, ko aizsāka Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī, kad aktieri paši veido savus stāstus un improvizē uz vietas, nebūt nav nākusi par labu dramaturģijai kā arodam. Daudziem teātra iestudējumiem apakšā nemaz nav dramaturģija kā žanrs. Nesaku, ka tā nevar, brīžiem ir pat ļoti interesanti, bet to taču nevar nospēlēt kāds cits teātris, un pat Jaunais Rīgas teātris otrreiz tieši tāpat nenospēlēs. Faktiski ir piedzimusi jauna forma.
Un tad vēl paliek klasika – Rūdolfs Blaumanis, Henriks Ibsens un citi dižgari. Manas lugas profesionāļiem droši vien šķiet par seklu. Es esmu tīra amatierteātru dramaturģe.
Par to gan nesūdzos, jo dramaturģija arī nav mans arods, ar kuru es varētu pelnīt sev iztiku, mans pamatdarbs aizrit skolā.
– Lugu rakstīšana nemaz nav tik izplatīta nodarbe arī tā saucamajiem profesionālajiem rakstniekiem, kur nu vēl cilvēkiem, kuru pamatdarbs ir cits.
Es tomēr domāju, ka raksta ļoti daudzi. Cits jautājums, vai tas tiek spēlēts. Tagad taču, ja vien ir nauda, pats vari uzrakstīt jebko un pats arī izdot. Pilnas grāmatnīcas ar šādiem tekstiem.
Attiecībā uz lugām jāņem vērā vēl kāds aspekts. Autortiesības. Ja tiek iestudēts dzīvs autors, uzreiz jāmaksā. Izdevīgāk ņemt klasiķi, kurš sen jau miris, un nevienam par to nav jāmaksā. Kaut vai to pašu Alunānu. Par Blaumani gan tā neatļaušos izteikties, jo viņa lugas ir dzīvas joprojām. Tur viss ir pārdomāts, nav nevienas liekas rindiņas. Etalons, pēc kura var mērīties. Tāpat Mārtiņš Zīverts. No dzīvajiem – Māra Zālīte. Tas ir no Dieva dots, viņi nemaz nevar slikti uzrakstīt, un tāpēc šos autorus arī nav iespējams nespēlēt. Bet var jau arī nespēlēt, tāpat tā ir laba literatūra. Kaut vai Māras Zālītes “Pērs Gints nav mājās”, kas gan savulaik tika iestudēta Dailes teātrī. Es to nenoskatījos, bet tepat grāmatplauktā stāv, nesen izlasīju. Lieliska luga. Var tikai apbrīnot, kā strādā domu gājiens. Nopietnos gabalus varbūt iestudē mazāk nekā mūziklus, bet tieši tie ir tie dziļākie. Muzikālās izrādes pieprasa tauta, un pieprasījums rada piedāvājumu.
Negribu salīdzināt sevi ar Māru Zālīti, bet arī manas lugas ir ar tādu pašu likteni – “Kuce” tagad Elejā tiek iestudēta vien otro reizi, kamēr ne tik nopietnās “Kaimiņu būšana” un “Tobiass ir miris, lai dzīvo Tobiass” ir viegli farsi, kas iet uz velna paraušanu.
– Jūs taču speciāli nešķirojat, vai tagad rakstīt nopietnu vai ne tik nopietnu lugu?
Zināmā mērā šķiroju gan, pēc nopietnas lugas parasti uzrakstu komēdiju, un tās arī, kā jau minēju, vairāk pieprasa. Un par to nav ko pārmest, sevišķi jau amatierteātriem. Tieši komēdijās var izspēlēties un aizmirst varbūt pelēko un ne tik jauko ikdienu. Lai gan komēdijas nebūt nav tas vieglākais žanrs – aktieriem jāievēro mēra sajūta, nedrīkst vienkārši “ākstīties”. Ir jau tā, ka kādā teātrī ir stiprāks vienas lomas tēlotājs, citā – otrs. Ja varētu savākt izlasi no labākajiem, būtu ideāli. Taču vēlreiz atkārtoju, ka amatierus nevajag kritizēt, tas taču nav viņu darbs, bet sava veida atkarība, tikai pozitīva.
– Kā pievērsāties dramaturģijai?
Sāku ar bērnu lugām. Strādāju Vilces pamatskolā un iestudējām Vizmas Belševicas pasaku “Kā lapsa mācījās lidot”. Sanāca labi, bērniem patika, un tad man piedāvāja vadīt dramatisko pulciņu. Nu bija jāsāk meklēt, ko vēl varētu iestudēt. Spēlēt taču grib visi, bet to ludziņu nemaz tik daudz nav. Tad arī sāku rakstīt pati. Ar amatieriem un bērniem ir tā, ka loma jāpiemēro aktierim. Ja sakrīt, tad ir panākumi un gandarījums. Reiz bija jāuzraksta luga, kur būtu piecas princeses, jo visas meitenes taču grib būt princeses. Tā bija “Zelta adata”, un beigās gan tikai viena no piecām izrādījās tā īstā princese.
Bērnu lugas pat nevaru īsti uzskaitīt, jo vairākas ir vien ludziņas kādiem pasākumiem. Par lugām saucu tikai tādas, kuras var spēlēt vismaz stundu. Tiesa, profesionāļi, respektīvi, Harijs Petrockis Daugavpils teātrī, iestudējuši tieši manu bērnu lugu – “Ziemassvētki jaunaudzē”.
Kad mainīju darbu un sāku strādāt Lielplatonē, sāku rakstīt lugas pieaugušajiem. Auces novada Vītiņos jau par tradīciju kļuvis amatierteātru festivāls augustā. Mani paaicināja žūrijā, kur dažus gadus arī skatījos izrādes. Tad tika pieaicināti profesionāļi – Dace Vilne un Jānis Kaijaks. Tad jau biju uzrakstījusi “Kuci”, ko iedevu izlasīt Jānim Kaijakam. Tajā pašā vakarā viņš piezvanīja un teica, ka luga ir gana laba, lai to sūtītu Latvijas Nacionālā teātra rīkotajam konkursam. Teātri tomēr to neiestudēja (tiesa, no konkursa netika iestudēta neviena luga), tomēr tas jau bija “āķis lūpā”, un sapratu, ka varu rakstīt arī pieaugušajiem.
Tad tapa “Kaimiņu būšana”, kas tika iestudēta un vēl joprojām tiek rādīta vairākos amatierteātros, un sekoja arī pārējās. Par grafomāni sevi gan neuzskatu, jo rakstu salīdzinoši maz. Nav tā, ka es nevarētu dzīvot bez rakstīšanas vai naktī mostos, lai pierakstītu kādu nosapņotu domu. Brīžiem pat šķiet, ka esmu pārāk paškritiska. Nejūtos kā īsta profesionāle, kas var uzlikt uz papīra kādu shēmiņu un pēc tās uzrakstīt lugu. Sāku rakstīt tikai tad, kad tēli paši sāk runāt. Viens teikums un viens vārds var pagriezt visu pavisam citādi.
Vispār jau rakstīšana ir interesanta padarīšana. Atceros, kā bija ar “Tobiasu”– vispirms biju uzrakstījusi īsu ludziņu, tā ap minūtēm 40, un iedevu Vilces pagasta amatierteātra režisorei. Viņa atzina, ka materiāls labs, bet vajadzētu garāku, lai iznāktu pilna izrāde. Tad nu jau uzbūvētai mājai nācās likt apakšā pamatus. Vispirms tika uzrakstīts otrais cēliens, tad pirmais. Tā tapa tas “Tobiass ir miris, lai dzīvo Tobiass”, ko iestudējuši nu jau vairāki teātri.
Rakstīšana tomēr ir ne tikai interesanta lieta, bet arī smags darbs. Es pat salīdzinātu ar to, ko veic tie vīri, kas vasarā trīsdesmit grādu karstumā klāj asfaltu. Vakarā viņi var redzēt, kādu gabaliņu tajā dienā ieklājuši. Tāpat ir ar rakstīšanu – sevi jāpiespiež, lai taptu kārtējais lugas gabaliņš.
