Slimnīca “Ģintermuiža” nosvin 130 gadu jubileju.
Valsts SIA “Slimnīca “Ģintermuiža”” tikko atzīmējusi nozīmīgu gadskārtu – 130 gadus. “Ģintermuiža” apkalpo pacientus no visas Latvijas un joprojām ir otra lielākā psihiatriskās un narkoloģiskās palīdzības sniedzēja valstī aiz Rīgas.
Nosaukums no Ģintera muižiņas
Slimnīcas priekštecis bija 1887. gada 3. jūnijā mācītāja Ludviga Katerfelda (1843–1910) Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumā dibinātais “Tabors” (Bībelē – kalns, kura pakājē Kristus izdziedināja ar epilepsiju slimu zēnu). Iestādē “Plānprātīgiem, epileptiķiem un dumjiem” sākumā bija 15 gultu un pirmajā dienā uzņemti tikai divi slimnieki. Sākumā iestāde īrējusi Ģintera muižiņu, no kā arī radies vēlākais slimnīcas nosaukums.
Par to visu var uzzināt slimnīcas muzejā, ko vada agrākā virsmāsa, tagad slimnīcas kultūras darba organizatore, Anastasija Meijere. Ekspozīciju pārsvarā veido fotogrāfijas, nevis īpaši ar psihiatriskās ārstniecības iestādi vai tās pacientiem saistīti specifiski atribūti – saites un važas garīgi slimajiem Eiropā noņēma jau 17. gadsimtā. Ir gan aplūkojami daži priekšmeti, ko smagāk slimie pacienti kādu iemeslu dēļ norijuši, vai instrumenti, kas izmantoti kā ieroči, lai pretotos nokļūšanai slimnīcā vai sekmētu priekšlaicīgu izkļūšanu no tās. Ar slimnīcas 130 gadu ilgo vēsturi muzeja stendos un izstādītajos dokumentos var iepazīties pamatīgi. “Muzejs veic sabiedriski izglītojošo darbu, lai lauztu aplamos stereotipus, jo aizspriedumi pastāv joprojām. Tautā jau neviens neteiks – valsts SIA «Slimnīca «Ģintermuiža»», bet vienkārši «psihene». Jebkurš jelgavnieks zinās, ko nozīmē – «brauc ar ceturto autobusu līdz galam!». Varbūt kādās viesībās esat dzirdējis galda biedru lepni sakām: es tagad ārstējos pie ļoti laba psihiatra! Bet sabiedrības attieksmei pret garīgajām slimībām jābūt gluži tādai pašai kā pret fiziskajām,” uzskata A.Meijere.
Muzeja tapšanas pirmsācējs bija ārsts un medicīnas vēsturnieks Arnolds Laksbergs. Viņš strādājis vairākās psihiatrijas iestādēs, bet tieši Jelgavā aizritējuši mūža pēdējie un atziņām bagātākie gadi. Pēc daktera nāves 1983. gadā palika ap pusotra tūkstoša sējumu ar viņa savāktiem dokumentiem un avīžu izgriezumiem. Daļa no tiem nonāca Medicīnas vēstures muzejā Rīgā, bet daļa kļuva par pamatu slimnīcas muzeja izveidei Jelgavā.
Faktiski sākās ar to, ka A.Laksbergs visu savu krājumu novēlēja ārstei Intai Čakstei, valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla daktera Ringolda Čakstes meitai. Krājēja gars piemitis arī I.Čakstes vīram – vēsturniekam pēc izglītības māksliniekam Valeriānam Dadžānam. Vēstures liecību pētnieks izrādījies arī viņu ģimenes draugs ar līdzīgu domāšanu Viesturs Amats. Diemžēl I.Čakstei un V.Dadžānam pateikties par ieguldījumu muzeja tapšanā vairs varam tikai neklātienē – abi mira 2012. gadā. Muzejā goda vietā ir vairākas tēmai atbilstošas V.Dadžāna gleznas, bet viens no galvenajiem informācijas avotiem joprojām ir 1993. gadā izdotās I.Čakstes sarakstītās «Jelgavas republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas vēstures lappuses».
«Ģintermuižas» vēsture gadu gaitā bijusi gan priecīgiem, gan skumjiem un pat traģiskiem notikumiem pilna. Vistraģiskākais ir 1942. gada 8. janvāris, kad Būriņu mežā nošauti 443 slimnieki – 263 sievietes, 180 vīrieši, starp tiem arī ārsts O.Straume.
Laika gaitā diagnozes mainās
“Pirms vairākiem gadiem slimnīca varēja uzņemt 1400 pacientu, tagad palikušas 360 teorētiskās vietas,” stāsta “Ģintermuižas” tagadējais vadītājs valdes loceklis Uldis Čāčus, kā iemeslu minot modernāku medikamentu izmantošanu, kādēļ garīgu slimību ārstēšana kļuvusi iedarbīgāka un vairs nav tik ilgs laiks jāpavada slimnīcā vai arī iespējams ārstēties ambulatoriski. “Protams, saasinājumi gadās, un tad pacients tiek atvests ar ātro palīdzību. Notiek arī tā, ka šurp atgādā policija. Protams, ideālais variants ir tad, slimnieks ierodas labprātīgi. Otrkārt – arī iedzīvotāju skaits Latvijā ir sarucis.”
Ģintermuiža nav domāta tikai Jelgavas un apkārtnes iedzīvotājiem, bet apkalpo pacientus no visas Latvijas. Tiesa, parasti slimniekus ved uz tuvāko slimnīcu, un tādas valstī ir piecas – Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī un Strenčos. Plus vēl Ainaži, kur ir tikai bērnu un pusaudžu nodaļa, un Aknīste, kas vairāk palīdz hroniskiem slimniekiem ar praktiski neizārstējamām diagnozēm.
“Arī mūsu pacientiem, ja runājam atklāti, nevaram dot simtprocentīgu garantiju, ka viņi šeit vairs neatgriezīsies. Dzīvē gadās visādi, un tad nu labākais ir variants, kad slimnieks nokļūst tajā pašā medicīnas iestādē, kur jau saņēmis palīdzību. Šeit ir visi nepieciešamie dati par pacientu, viņa diagnozi un lietotajiem medikamentiem,” spriež slimnīcas vadītājs.
Pieredzējušais speciālists skaidro, ka laika gaitā arī diagnozes mainās: “Tas gan pamatā notiek, palielinoties iedzīvotāju vidējam vecumam – dažādas demences, diemžēl pieaug arī personības degradācija, lietojot alkoholu un citas indeves. Labi, ka pusaudžiem vairs nav tik brīvi pieejami “spaisi”, mazāk populāra kļuvusi arī līmes ostīšana. Ja šo vielu lietošana kļūst galīgi nekontrolējama, nereti narkoloģiskais slimnieks kļūst par psihiatrijas nodaļu pacientu.”
Salīdzinot ar laiku pirms vairākiem gadiem, slimnīca tagad izskatās skaista un sakopta. Sakopšanas un atjaunošanas darbi uzsākti 2006. gadā, ieguldot galvotāja kredīta līdzekļus. Plāni bijuši vēl lielāki, bet, ņemot vērā slimnieku skaita samazināšanos, atjaunota tikai tā slimnīcas daļa, kas reāli nepieciešama. U.Čāčus atzīst: “Pārējās ēkas ir tukšas un karājas mums kaklā kā akmens sliktam peldētājam. Arī ēka, kur atrodas muzejs, palikusi neremontēta, jo tam ir papildfunkcijas un reālu finansējumu tas nedod.”
Psihoterapija attēlos
Par godu jubilejai Ģintermuižas pagalmā tika izstādītas slimnieku, kā arī mākslas terapijas nodarbību vadītājas Indras Grasbergas gleznas un zīmējumi. “Attēlu psihoterapija ir metode, kas balstās uz atmiņu, pieredzes, jūtu, fantāziju, iztēles atveidošanu bildēs,” stāsta I.Grasberga. “Attēlu radīšana kļuvusi par pastāvīgu terapijas metodi. Attēlu valoda paver lielas iespējas, kad trūkst vārdu un kad tie ir nepietiekami. Halucinācijas un “domu spoki”, ieguvuši apveidu, kļūst mazāk draudīgi. Kad zemapziņas pasaule ir redzama, tā vienlaikus pieejama arī dažādai terapeitiskai iedarbībai. Slimnieks attēlu terapijā gūst iespēju emocionāli atslābināties, darīt zināmu savu iekšējo pasauli, saskatīt un apzināties savas problēmas, stiprināt un attīstīt pašapziņu, paplašināt intelektuālo sapratni un ieskatu sevī,” teic I.Grasberga.
“Kā nonācu līdz attēlu terapijai? Tā faktiski ir liktenīga sakritība. Esmu beigusi medicīnas skolu un strādāju Ģintermuižā par medmāsu, bet liela nozīme bija tam, ka savulaik sāku apmeklēt gleznošanas studiju Jelgavas Kultūras namā. Jau diezgan pasen, kad tās vadītājs bija Visvaldis Garokalns. Cits Mākslas akadēmijā studē piecus gadus, es kā gleznotāja bez diploma mācos visu mūžu.
Ar Visvaldi Garokalnu man bija ļoti labas attiecības, jo viņa attieksme pret tā saucamajiem neprofesionāļiem nebija augstprātīga, bet ļoti saprotoša. Kas to lai zina, varbūt tāpēc, ka viņam pašam nebija Mākslas akadēmijas diploma. Priecājos, ka arī tagadējam kultūras nama gleznošanas studijas vadītājam Ivaram Klaperim varu paprasīt padomu jebkurā laikā.
Vēl viens cilvēks, kurš man radošajā ziņā daudz palīdzējis, ir māksliniece Māra Zītare no Rīgas. Esmu braukusi plenēros kopā ar viņas vadīto glezniecības studiju «Umbra». Tur Māra mūs ņēmās mācīt ļoti stingri, gluži tā, kā tiekot mācīts Mākslas akadēmijā. Toreiz tā bija liela un laba skola. Toties tagad viņa mēdz teikt arī tā: «Nevajag, neglezno tik pareizi!» Un es pilnīgi piekrītu – mainās laiki, un mums jāmainās tiem līdzi.”
Savukārt slimnīcas bijušie darbinieki, A.Meijeres organizēti, līdzās tagadējam personālam pulcējās uz jubilejas sarīkojumu, kurā ilggadējiem mediķiem un citiem šī ne vieglā darba veicējiem tika pasniegti atzinības raksti un piemiņas veltes, kā arī varēja mieloties ar kafejnīcas “Silva” dāvāto torti.
