Latviešu valodas dēļ Urzula Ženija Grīgere Jelgavas Vācu pamatskolā neizlaida 1. klasi.
Vēl aizvien Vācijā dzīvo baltvācieši, kam ir mīļa dzimtā Latvija, tostarp Jelgava. Arī Urzula Ženija Grīgere būtībā ir vecā jelgavniece, kuras dzīves pirmie trīspadsmit gadi ritēja šajā pilsētā. Taču īpaši ir tas, ka 2004. gadā viņa atgriezās Jelgavā, joprojām šeit dzīvo un jūtas labi. Urzulas Ženijas kundzei dzimtas relikvija ir saderināšanās gredzens, ko vectēvs bankas ierēdnis Kārlis Jēkabsons dāvināja savai nākamajai sievai Ženijai Vartai 1892. gadā. Tajā laikā Kārlis bija atraitnis ar pieciem bērniem, savukārt Ženija – vēl neprecējusies kurpniekmeistara meita.
Saskaņā ar Jelgavas amatnieku cunftes tradīciju, ko 18. gadsimtā bija iedibinājuši jelgavnieki vācieši advokāts Kristofs Tečs un Kurzemes hercoga galma padomnieks Sigismunds Švanders, tai cunftes meistara meitai, kura katrā nākamajā gadā pirmā precējās, pienācās ievērojama pūra nauda, ko veidoja draugu vecpuišu atstātais mantojums. Urzula Ženija atceras vecmāmiņas bērnībā stāstīto, ka īsi pirms kāzām viņa savam līgavainim teica: “Varbūt mums vajadzētu brītiņu pagaidīt, lai esam pirmais pāris, kas precas jaunajā gadā. Tad mums pienāktos no cunftes saņemt īpašo pūra naudu.” Bet vectēvs atbildējis: “Nē, tūlīt pat ir vajadzīga māte pieciem bērniem.” Taču sanācis, ka tajā gadā neviena amatniekmeistara meita nebija laulājusies un šis pāris tika godalgots ar Teča un Švandera pūra naudu. “Kam Dievs grib dot, tam arī Viņš dod,” smaidot secina Urzula Ženija.
Atraitnes meitai sabiedrība palīdzēja
Kārļa Jēkabsona un Ženijas Vartas ģimene izaudzināja septiņus bērnus. Viņu laulībā piedzima vēl divas meitas – 1894. gadā Urzulas Ženijas māte Ženija Karolīne Marija un 1896. gadā Matilde, kas palika neprecējusies un Urzulai Ženijai bērnībā bija ļoti tuvs cilvēks.
Pirmais pasaules karš, kura beigās nodibināja Latvijas valsti, postīja arī Jēkabsonu dzimtas dzīvi. Urzula Ženija stāsta, ka māte nepaspēja pabeigt vidusskolu un līdz ar to viņas tālākās izglītības ceļš aprāvās. Ženija Karolīna Marija izmācījās par šuvēju, kas arī bija cienījams amats. Viņa apprecējās ar dārznieku Johanu Grīgeru. Urzula Ženija piedzima 1927. gadā. No tā laika Jelgavas viņa atceras Blaumaņa ielu jeb agrāko Veco ielu, ko vāciski sauca par Altštrāsi. Tur atradās viņas vecvecāku māja ar lielu dārzu. Kundze atminas Valdekas pili, arī kādus vēsus Jāņus, kad vācu bērni, uzvilkuši rudens mētelīšus, gājuši skatīties, kā latvieši līgo. Tas bijis interesanti! 1931. gadā ģimenē piedzima brālis Hanss Joahims. Dienā, kad puisēnam bija kristības, nomira saslimušais tēvs. Viņš apglabāts Miera kapos, vācu kapu daļā, kas līdz atmodas laikam netika kopta.
Augot bez tēva, Urzulai Ženijai klājās grūti, taču vietējā vācu sabiedrība nāca pretī. Joprojām viņa atceras vācu bērnudārza īpašnieci Mihelsones kundzi, kas par puscenu pieņēmusi viņu audzināšanā. Meitene cītīgi gatavojās mācībām Vācu pamatskolā. Kad tās skolotāji atzina, ka meitenes zināšanas gandrīz visos pamatpriekšmetos ir tādas, ka uzreiz varētu iet 2. klasē, māte tomēr pateikusi – nē. Proti, latviešu valoda vācu pamatskolā tika mācīta jau no 1. klases, un tieši šis priekšmets Urzulai Ženijai sagādāja grūtības. Tolaik bija diezgan ierasti, ka baltvācu bērni ar latviešu vienaudžiem nesagājās, tādēļ nebija arī latviešu valodas zināšanu. “Tev ir jāmācās latviešu valoda,” tāds Urzulai Ženijai bija mātes vēlējums, un viņa sāka iet 1. klasē.
Māte atteicās iet poļiem atņemtajā dzīvoklī
Aizbraukšanu no Latvijas 1939. gada beigās kundze atceras kā negaidītu un trauksmainu. Pēc izceļošanas Urzula Ženija ar māti un brāli tika izmitinātas Polijas ziemeļos, Pomerānijā, Konicas (Konitz) pilsētiņā ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju, kur vēsturiski dzīvojuši poļi un vācieši. Otrā pasaules kara pirmajā dienā vācu karaspēks to bija atņēmis Polijai, un sākās izrēķināšanās ar tur dzīvojošajiem poļiem. Ievestajiem baltvāciešiem bija jāieņem nacisma režīmam nelojālo, nereti arī nogalināto poļu patriotu dzīvokļi. Urzulas Ženijas kundze atceras, ka māte kategoriski atteicās dzīvot šādā dzīvoklī. Konflikts tā saasinājās, ka viņa kopā ar māti un brāli tika nosūtīti pie ārsta, lai pārbaudītu, vai ģimene tiešām ir āriešu izcelsmes, kas, pēc nacistu propagandas nostādnēm, bija ārkārtīgi svarīgi. Ārsts tomēr atzina, ka ģimene atbilst ziemeļu rases standartam. Galu galā izlīdzējis kāds baltvācietis bijušais jelgavnieks, kas sagādājis mātei pieņemamu dzīvokli.
1945. gada janvārī, kad tuvojās fronte, ģimene bēga uz Rietumiem. Mokošajā ceļā mazajam brālim tika apsaldētas kājas, un viņš vairs nevarēja paiet. Urzulas Ženijas kundze atceras braucienu ogļu vagonā, atkāpjošās vācu armijas kaujas ar uzbrūkošo padomju armiju. Pēc lieliem pūliņiem ģimene nonāca Vācijas ziemeļrietumos, Šlēsvigā Holšteinas apgabalā. Lielāko daļu savas dzīves sieviete pavadījusi Flensburgā, Vācijas un Dānijas robežpilsētā. No 1946. gada līdz pat aiziešanai pensijā Urzula Ženija strādāja pastā, kur kā bankas ierēdņa mazmeita tika pieņemta arī bez pietiekamas izglītības. Pabeigt vidusskolu nebija laika, jo nācās rūpēties par māti, kurai, piedzīvojot likteņa triecienus, bija nervu sabrukums, kā arī par brāli, kurš izstudēja par inženieri un tagad dzīvo Anglijā.
“Labās zvaigznes” pagodinājums
90. gadu sākumā Urzula Ženija nodarbojās ar palīdzības organizēšanu Latvijai, kas tikko bija atguvusi neatkarību. Liktenīgi gadījās, ka Flensburgā viņa satika jelgavnieku Juri Končus, kas bija atbraucis uz Šlēsvigu-Holšteinu strādāt. Vārds pa vārdam, un viņa saprata, ka šim cilvēkam var uzticēties. Tā 1996. gadā Urzula Ženija pēc 57 gadu prombūtnes apciemoja dzimto Jelgavu. “Es negribu dzīvot viesnīcā, bet jelgavnieku ģimenē,” bija viņas noteikums jau pirmajam dzimtās pilsētas apmeklējumam. Tā viņa iepazinās ar Astrīdas Andersones ģimeni. Ar viņu kopā tika organizētas humānās palīdzības kravas jelgavniekiem. “Tikko kā māja no atvestajām mantām bija tīra, tā kundze zvanīja no Vācijas, ka atkal tiek sūtīta nākamā krava. Tajā bija drēbes, apavi, sadzīves lietas, ko 90. gados labprāt ņēma jelgavnieki, apziņojot citu citu. Reiz palīdzības kravu aizvedām arī uz Ozolnieku pansionātu,” stāsta A.Andersone.
Par humānās palīdzības organizēšanu 2004. gadā Urzula Ženija Grīgere tika atzīmēta kā “Labā zvaigzne”. Šo goda nosaukumu piešķīra Labklājības ministrijas, Pašvaldību savienības un Nevalstisko organizāciju centra kopīgā projektā. “Labo zvaigžņu” godināšanā piedalījās arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. “Zināmā mērā Urzulas Ženijas kundzes nopelns ir arī Vācu kapu daļas atjaunošana Jelgavas Miera kapos. Viņa zvanīja uz Vācijas vēstniecību, teica, rosināja. Tagad tur izskatās daudz labāk,” piebilst A.Andersone. Šajā kapsētā atdusas arī 1931. gadā mirušais Urzulas Ženijas tēvs Johans Grīgers.
2004. gadā Urzula Ženija pārcēlās uz dzīvi Jelgavā un apmetās A.Andersones ģimenē. Vācijā tuvinieku nebija, un tur pārcelties uz veco ļaužu aprūpes centru viņa nevēlējās. Urzula Ženija moži seko ziņām gan Vācijā, gan Latvijā, min no Vācijas atsūtītajos laikrakstos publicētās krustvārdu mīklas, labprāt pavada laiku uz terases ar skatu dārzā. Augstu vērtējot Valdi Dombrovski, viņa ir piedalījusies Eiroparlamenta vēlēšanās. “Ar savu pensiju Vācijā es būtu vairāk nekā nabags, bet Latvijā ar to varu iztikt,” teic Urzula Ženija. Viņa piebilst, ka agrākie laiki, kad pārtikušie vācu pensionāri varēja ceļot pa pasauli, aiziet pagātnē.
“Es pret viņu cenšos izturēties kā pret savu aizsaulē aizgājušo māti, un šogad sagaidīsim Urzulas Ženijas kundzes deviņdesmit gadu jubileju,” saka A.Andersone.
Atmodas laikā pēc Latvijas Kultūras fonda Jelgavas puzura ierosmes sākās Mīlestības alejas atjaunošana. Leģenda stāsta, ka 18. gadsimtā draugi Kristofs Tečs un Sigismunds Švanders iemīlējās vienā meitenē, taču savas draudzības vārdā no šīm jūtām atteicās un palika vecpuišos. Meitene apprecējās ar citu. Švanders ar Teču viņai izmaksājuši lielu pūra naudu. Rūpes par jaunajiem pāriem turpinājās arī pēc draugu nāves – viņi visu savu mantu novēlēja Jelgavas amatnieku cunftei, kurai vajadzēja izmaksāt pūra naudu tai amata meistara meitai, kas nākamajā gadā pirmā izies pie vīra. Turklāt jaunajam pārim bija jālaulājas baznīcā un jāiestāda bērziņš draugu vecajā pastaigu vietā. Abi draugi apbedīti katrs savā alejas galā, un katram uzstādīts piemineklis, bet līdz mūsdienām saglabājusies tikai viens, kas tiek saukts par Teča vāzi.
Baltvāciešu repatriācija – Latvijas baigāko gadu priekšvēstnesis
1939. gada un 1940. gada dažos mēnešos pēc Lielvācijas fīrera Ādolfa Hitlera aicinājuma ap 90 procentu no Latvijas senākās minoritātes baltvāciešiem pameta Latviju, lai dotos uz Vāciju. 1934. gadā starp Latvijas iedzīvotājiem uzrādīti 69 855 baltvācieši, kas bija 3,68 procenti. Viņu senči bija dzīvojuši un valdījuši Latvijā ap 700 gadu. Pēc vēsturnieku uzskata, gribēdami to vai ne, baltvācieši pasargājuši latviešus no Krievijas spiediena un asimilācijas, kā arī apgādājuši ar Rietumu kultūru, rakstību un Bībeles tulkojumu. Ilgu laiku baltvācieši bija Latvijas iedzīvotāju izglītotākā daļa, tai bija stipras pozīcijas ekonomikā un citās nozarēs. Kārļa Ulmaņa valdības kontrolētā prese baltvāciešu aizbraukšanu pasniedza kā latviešu vēsturisku uzvaru, nevis Latvijas posta priekšvēstnesi. “Lai viņi brauc! Bet – uz neatgriešanos!” teica vadonis.
Vēsturnieks Andris Tomašūns grāmatā “Mana Jelgava” atzīmējis, ka 1939. un 1940. gadā uz Vāciju izceļoja ap 2300 jelgavnieku. Tolaik pilsētā beidza pastāvēt vācu biedrības un baznīcu draudzes. Sv.Trīsvienības baznīcas pēdējais vācu mācītājs Gotlībs Vilhelms Neanders (1892–1968) pēc Otrā pasaules kara daudz darīja, lai apvienotu izkliedēto baltvācu diasporu.
