Maijā desmit pirmsskolas izglītības dziedošie pedagogi pabija Norvēģijā. Iespaidos dalās audzinātāja Kristīne Ģelze.
Nācijas vienā katlā
Viss sācies it kā pajokam. Kristīne stāsta, ka pedagogu ansamblis tiek aicināts dziedāt dažādos pasākumos un viens no tiem bijis luterāņu baznīcā, kur kalpo mācītājs Gints Kronbergs. Kad mācītājs pārcēlies uz dzīvi Norvēģijā, kā joku izmetis – nu jums būs jābrauc uz turieni dziedāt. “Sākumā par to iesmaidījām, bet pēc diviem mēnešiem aizbraucām.” Ceļu apmaksājuši paši, bet apmešanos nodrošinājušas turienes latviešu ģimenes. Kristīne ar kolēģi Aivitu mitusi Ginteru mājās. Gatis Ginters Norvēģijā atrodas diplomātiskajā dienestā.
Lidojums no Rīgas uz Oslo atlikts par 20 minūtēm turienes miglas dēļ, taču pie Latvijas klimata pieradušajiem tā nav traucējusi.
Iepriekš nav bijis priekšstata, ka Norvēģijā ir tik daudzu tautību cilvēki – “visas nācijas vienā katlā”. Taču pārsteigusi visu atsaucība, nomaldīties nav bijis iespējams. Pat steidzīgs cilvēks apturēts ir laipns un sniedz prasīto informāciju. “Esam pieraduši, ka pie mums ļaužu pūlī mantas jātur cieši pie sevis un jāuzmana, lai kādam neiepatīkas. Tur noliktais stāvēs dienām ilgi. Dzīves līmenis tāds, ka nevienam svešu mantu nevajag.” Par redzētajiem bezpajumtniekiem stāstīts, ka tie ir tikai tēlotāji, kuri vēlas gūt kādu labumu.
Mājas un mašīnas iedzīvotāji neaizslēdz. Suņu daudz, bet ne īpašuma sargāšanai. Veikalos un transporta līdzekļos nestrādā vietējie, viņi izvēloties darbu, kur lielāks komforts – nav jāstrādā brīvdienās.
Ja kāds cilvēks jutis sev pievērstu uzmanību viņa ādas krāsas vai citas atšķirības dēļ, tad nācis runāties, interesējies par svešinieku. Veikalu darbinieki, dzirdot latviešu valodu, jautājuši, no kurienes atbraucēji ieradušies, un uz atbildi reaģējuši ar kaut nelielām zināšanām par Latviju. “Dialogi veidojās dabiski, cilvēki bija mums neierasti draudzīgi.”
Grūti bez “īsta” ēdiena
Latviešiem grūti bijis pierast pie norvēģu pārtikas, jo viss iegādājams vien saldēts. “Pēc ēdienreizes bija sajūta, ka neesi paēdis. Tagad saprotu, ko nozīmē, kad ārzemju latvieši lūdz atvest maizi,” saka Kristīne. Jau mājupceļā iegriezušies ceļmalas kafejnīcā, lai baudītu “īstu” ēdienu – kartupeļus un gaļu.
Norvēģi ļoti aizstāv savu iekšējo tirgu. Piemēram, uzraksti uz siera lasāmi vien vietējā valodā. Turienes latvieši paši gatavot cenšoties brīvdienās. Produktus ilgākam laikam viņi brauc iepirkt Zviedrijā. Lauku apvidos norvēģi ko izaudzē arī paši.
Norvēģu bērni dienā pārtiek no maizītēm, ko ņem līdzi arī uz skolu un bērnudārzu. Siltais ēdiens ir vakarā – uzsildīts saldētais pusfabrikāts. Pie mūsu bērnudārzu prasībām pieradušajām audzinātājām tas šķitis briesmīgi – kuņģa sabeigšana. Kristīne spriež, ka, pierodot pie šāda ēdiena no mazotnes, iespējams, nekas slikts nenotiek.
Pārtika Norvēģijā jūtami dārgāka. Sulas paka maksājusi gandrīz četrus eiro, arī ūdens dārgs. “Tā bija motivācija nepirkt to, ko nevajag,” atzīst ceļotāja. Apģērbs gan lēts un bieži ar atlaidēm. Latvieši secinājuši, ka Rīgā pat ar 70 procentu atlaidi tas ir dārgāks.
Nobaida musulmaniete
Populāri pārvietošanās līdzekļi Norvēģijā ir uzlādējamie elektromobiļi. Bet mūzika no mašīnām nerīb kā pie mums. Cilvēki korekti, papīri nemētājas. Braukšanas karte derējusi gan metro, gan citos sabiedriskā transporta līdzekļos. Tīras, sakoptas ielas, nav apzīmētas ne sienas, ne autobusi. Visur varējuši norēķināties ar karti. Ielu reljefs gan kā pa kalniem un lejām, viens gājēju tunelis pat zem ūdens, un tajā ausīs justs spiediens.
Kontrasts starp pilsētas rajoniem gan bijis jūtams. Pēc teroraktiem vietās, kur pulcējas cilvēku pūļi, izjusta neliela nedrošība. Kādā nomaļākā metro stacijā sēdošie narkomāni un sastapšanās aci pret aci ar musulmanieti uzdzinusi šermuļus. Kristīne spriež, ka tas bijis iepriekš uzkrātās informācijas rezultāts. Izlidojot no Oslo lidostas, izieta trīskārša pārbaude, taču tā uztverta kā garantija lidojuma drošumam.
Ceļotāju dienas bijušas piesātinātas. Norvēģijas ziemeļu daļas fjordi šajā reizē nav apskatīti, taču uzkāpuši klinšu serpentīnā, no kurienes pārredzama visa Drammenes pilsēta. Kristīnei paticis ieklausīties norvēģu valodā, bet šķitis, ka to būtu grūti iemācīties.
Ceļotāji vērojuši, ka mājas ārēji vienkāršas, telpas nav pārbāztas ar mēbelēm, bet aprīkotas ar modernām sadzīves iekārtām, kas atvieglo dzīvi steidzīgajā dzīves ritmā.
Norvēģijas bērnudārzos telpas mazas, jo jebkādos laika apstākļos bērni daudz laika pavada ārā, norūdās. Uz skolu viņi dodas sešu gadu vecumā, un līdz tam nekas nav jāmāk. Četrus gadus atzīmes skolā neliek.
Latvieši ir visur
Pedagogi koncertējuši baznīcā, kur G.Kronbergs kalpo un veido latviešu draudzi. Sadziedājušies ar draudzes latviešu kori “Laipa”, tas bijis emocionāls pārdzīvojums. “Ārā viss notiek, bet iekšā esam tikai mēs – latvieši.” Agrāk neizjusta kopības sajūta, bet arī ilgas pēc dzimtenes – šādu emociju gammu Kristīne piedzīvojusi pirmo reizi. Latvieši savējos uzņēmuši ar aizkustinājumu.
Tagad esot sajūta – “aizbrauc, vienalga, kur, un tur jau ir kāds tavējais. Mēs esam visur”.
Dievkalpojumi latviešiem Oslo notiek divas reizes mēnesī, bet mācītājs gribētu biežāk. Ārpus baznīcas latvieši gan nav satikti. Bijusi doma padziedāt arī kādā gājēju ielā, bet pietrūcis laika. Tur šāda muzicēšana nav nekas neparasts.
Norvēģijā mītošie latvieši tur iedzīvojušies, bet viņus, protams, velk mājās. Ierasta prakse, ka divas ģimenes īrē vienu māju – katra vienu pusi vai stāvu.
G.Ginters Oslo pirms pieciem gadiem izveidojis latviešu tautas deju kolektīvu “Ziemeļblāzma”, kura jaunākajam dejotājam 16 gadu, vecākajiem – ap 60. Viņš no vietējiem jūt cieņu sava amata dēļ, tomēr norvēģi ietur distanci kā pret sveštautieti. Diplomāta ģimene gaida, kad varēs atgriezties mājās.
Kristīne atzīst, ka šāds iepriekš nesaplānots brauciens ir labākais. “Bija ko redzēt un salīdzināt. Daudzās vietās un strūklakās saliku monētas uz atgriešanos. Kaut kas aizķēra, ka vajag atgriezties.”
