1960. gada 1. septembris – 1979. gada 1. aprīlis – laiks, kad skolas vadība ir 1942. gada absolventes Zentas Ogas rokās (sāk strādāt 1948. gadā par angļu valodas skolotāju). Bet 1962. gada 3. septembris – 1999. gada 10. jūlijs ir Valentīnas Mankus skolai veltītais mūžs. Viņa skolas darbā ienesa jaunas darba metodes. Viņas izteiktā doma – vienmēr konkrēta, priekšlikumi – precīzi. Ja kas tika pateikts, tad tā arī bija. Izveidojās saliedēta vadības komanda, kura skolu no viduvējas pacēla labāko rangā: direktore – Z.Oga, vietnieki mācību darbā – V.Mankus un Osvalds Briģis, ārpusklases darba organizatore – Irēna Sončika.
Atmiņas par pozitīvām pārmaiņām
Par kopīgi mostrādātajiem gadiem, par skolu stāsta V.Mankus: ”Manās atmiņās izteikts pārsvars ir pozitīvajām pārmaiņām mācību un audzināšanas darbā.
1962. gada septembrī es biju 33 gadus veca un ar labu skolas darba pieredzi, jo piecus gadus biju strādājusi par skolu inspektori Jelgavas rajonā un pilsētā, iepazinusi daudzas skolas, inspicējusi dažādu skolotāju stundās. 2. vidusskola mani pārsteidza ar savu nemājīgumu: apmetums nolupis, gaiteņi un klašu telpas drūmi pelēkas, direktores un vietnieku kabineti līdzīgi. Tas bija pēckara laiks, un tā izskatījās visas skolas. Durvīs bija izurbti caurumi, lai varētu paskatīties, kas notiek iekšā. Klasēs nebija nekā, izņemot solus.
Man ierādīja rakstāmgaldu, kuru no dēļu atlikumiem bija sameistarojis un ar grīdas krāsu nokrāsojis skolas saimnieks Roberts Hāns. Tikpat vienkāršas mēbeles bija arī skolas direktorei Zentai Ogai un 1.–4. klašu mācību pārzinim Osvaldam Briģim.
Zenta Oga bija mana pirmā direktore, bet pavisam es sastrādājos ar pieciem (Z.Oga, R.Cunska, R.Kronbergs, P.Laizāns, I.Daščinska).
Zenta Oga strādāja ļoti rūpīgi un daudz, vismaz 13 stundas dienā, ieradās pirmā un aizbrauca pēdējā ap pulksten 20, jo skolā bija divas maiņas. 60.–70. gados pilsētā viņa bija viena no tām retajām sievietēm, kurai piederēja vieglā automašīna, un to stūrēja tikai viņa vienīgā. Mēs braucām uz Dobeli nopirkt saldskābmaizi, Bauskā upes malā sauļojāmies, vasaras brīvlaikā caur Kalnciemu braucām uz Jūrmalu un vēlākajos gados ļoti bieži uz Meža kapiem. Tāda ir dzīve.
Šī darbu mīlošā direktore visos savos darba gados nespēja atrast risinājumu skolas remontam, materiālās bāzes sakārtošanai. Kad 60. gadu beigās izglītības ministra vietniece B.Kubuliņa, pabijusi skolā, norādīja, ka tik kailas un neiekārtotas telpas reti kur var redzēt, mēs sākām meklēt izeju.
Tajā laikā bija dažādi limiti, pat uz iestāšanos partijā. Skolas nedrīkstēja pirkt pusmīkstos krēslus, sekcijas utt., bet kolhozi drīkstēja un palīdzēja savām šefības skolām. Nedaudz pazinām Zaļenieku kolhoza priekšsēdētāju J.Sešķi un nolēmām to izmantot. Saulainā vasaras dienā kopā ar direktori aizbraucām uz kolhozu, kur rudzu lauka malā, aizmucis no ļaudīm, mūs sagaidīja priekšsēdētājs. Viņš piekrita pirkt dzīvokļa sekcijas par mūsu (TIN) naudu un atdot skolai. Nopirkām 13 tumši brūnas sekcijas, dažas no tām arī pēc 30 gadiem vēl atrodamas ģimnāzijas kabinetos. [..]
Skolotāji neatpalika no dzīves tempa
70. gados 2. vidusskola bija vislabākā skola pilsētā. Pie mums mācījās vairāk nekā 1700 skolēnu, strādāja ap 100 skolotāju. Visi bija labi izglītoti, gudri, sevi cienoši pedagogi un saprata nepieciešamību neatpalikt no dzīves tempa.
Aina Rusmane bija viena no talantīgākajām latviešu valodas skolotājām pilsētā, Elza Strautniece izveidoja naturālistu lauciņu, mazā siltumnīcā audzēja dēstus skolas vajadzībām un pārdeva arī tirgū. Vienlaicīgi paspēja iekārtot uzskates bagātu bioloģijas kabinetu un sava darba rezultātus eksponēt tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā.
Alfrēda Ogas iekārtotais ģeogrāfijas kabinets ilgus gadus bija paraugs visā Latvijā un arī aiz tās robežām. Skolotājs kabineta iekārtošanā iesaistīja arī skolēnus, mācīja viņus veidot reljefa kartes, fotografēt, rakstīt referātus. Daudz materiālu savāca, ar audzināmajām klasēm ceļojot pa visu plašo Padomju Savienību. Īsts darba rūķis bija skolotāja Riteniece – dzīvās dabas stūrīša saimniece.
Jānis Jeske ar sev vien raksturīgajām metodēm, līdz minimumam izskaužot papīra aprakstīšanu, piespieda skolēnus cienīt matemātiku, dažus to arī mīlēt. Drīz vien viņa matemātikas klases skolā kļuva par elitārām. Skolotāji matemātiķi vispār izcēlās ar savu darba stilu un rezultātiem pilsētā. Daudzas paraugstundas demonstrēja Dzidra Dudareva, Erna Grūtupa, Elza Millere un Valija Jeske, vēlākajos gados arī Ruta Matrosova un Guntra Gulbe. Talantīgais fizikas skolotājs Eduards Rudzītis prata ļoti precīzi akcentēt teorijas būtisko daļu, to labi iemācīt.
Manās atmiņās spoža vieta ir Valdim Lagzdiņam. Likās, ka viņam ir tādi neredzami spārni, kas kopā ar komandām liek būt visur un vēl paspēt salāpīt bumbu, salikt pa pāriem slēpes, savākt komandu krekliņus, audzināt klasi un no skolas vadības noslēpt viņu palaidnības. Žēl, ka Valdis savās atmiņās nepastāstīja, cik viņam par to maksāja.
1.–4. klašu skolotāju stabilais kodols palika nemainīgs visus gadus – tās bija Osvalda meitenes: Ingrīda Kronberga, Dzidra Dzērve, Marta Čuhālova, Zenta Krauze, Aina Lielkalne, Inta Vilima, Maija Dreimane, Brigita Vazdiķe un vēlākajos gados arī Dace Betjāne un Maija Krūmiņa.
Vēsturnieku nebija daudz. Izsvērti mierīgā Vera Krieķe neaizrāvās ar komunisma slavināšanu, bet mīlēja orientēties faktos un notikumos. Viņas audzinātās klases izcēlās ar labestību un darba mīlestību. Vislabākā klase bija tā, kuras priekšgalā atradās brašais jauneklis Arnis Zīverts. Šīs dežūrklases nedēļā skolotāji bija atbrīvoti no rūpēm par kārtību starpbrīžos. [..]”
Grib samazināt obligāto sanāksmju skaitu
1974./75. mācību gada atskaitē parādās kaut kas neticams – skolas priekšlikumi Latvijas PSR Izglītības ministrijai: 1. Veicināt VĻKJS obligāto sanāksmju skaita samazināšanu. 2. Vienkāršot kara spēles „Kāvi” nolikumu. 3. Samazināt obligāto ārpusskolas pasākumu skaitu, atstājot vairāk pašiniciatīvas un izvēles brīvības skolām. Šim “jokam” savu pirkstu noteikti pielikusi V.Mankus. Pirmais punkts – jau tīrā ķecerība.
Tolaik mācības notika sešas dienas nedēļā divās maiņās. Nosacīti brīva bija vien svētdiena. Tikai 1956. gadā vidusskolēniem atcēla mācību maksu, tikai 1978. gadā sāka izsniegt bezmaksas mācību grāmatas.
Tehniskie līdzekļi, salīdzinot ar šodienu, liekas aizvēsturiski. 60. gados skolā ir viens televizors, trīs magnetofoni, divi atskaņotāji, viens radioaparāts, trīs kinoaparāti, divi epidiaskopi. 70. – jau bagāti: deviņi kinoaparāti, 21 televizors, 23 magnetofoni, 31 diaprojektors, 30 atskaņotāju u.c. Skolotāji paši centās kaut ko izgudrot. Pie programmētās apmācības aparāta, kas automātiski uzrāda kļūdas un atvieglo kontroli, strādāja skolotājs Žanis Ābelīte. Nav zināms, vai viņam tas izdevās. Bet A.Ogam ar audzēkņiem gan izdevās – elektriskā karte ar derīgo izrakteņu un citu objektu izvietojumu. Klases priekšā pults ar slēdžiem. Nospied pogu – un uz kartes iedegas lampiņa. Tā skolēni varēja pārbaudīt savas zināšanas.
Liela nozīme sportam
Sports skolas dzīvē ieņēma vadošo lomu. Piedalījās visi. Vispirms jau vingrošanas skates. Šo tradīciju iesāka skolotāja Elza Braže-Krūmiņa. Viņas darbu turpināja Pārsla Jansone un Margita Strīķe. Meitenes “cēla piramīdas”, vēlāk izpildīja brīvās kustības, bet vingrojumus uz rīkiem – zēnu un meiteņu komandas.
Sporta spēļu un vieglatlētikas epicentrā – Valdis Lagzdiņš, diplomēts latviešu valodas skolotājs, kurš 45 darba gadus veltīja skolas sporta sasniegumu kaldināšanai. Viņa lolojums – basketbola zibensturnīri. Kā atceras V.Mankus: “Visi sapulcējās sporta zālē un atbalstīja savējos. Viņi bļāva tā, ka visa skola skanēja.” Skolas basketbola komandas regulāri labāko vidū valstī. No 1963. līdz 1973. gadam rokasbumbas komandas Henrija Kresa un V.Lagzdiņa vadībā arī pirmajā trijniekā republikā. Kad atļāva laika apstākļi, pagalmā starpbrīžos notika aktīva “bumbošana”. Topā bija tautas bumba, ko prata visi – no pirmās līdz pēdējai klasei.
Un kur tad vēl skolas meistarsacīkstes vieglatlētikā. Skolas vieglatlēti – LPSR pionieru spartakiādes uzvarētāji (1959–1969), piedalās vissavienības finālsacensībās Voroņežā, Jaltā, Kislovodskā, Volgogradā, Gomeļā, Odesā, Jaroslavļā, Klaipēdā, Kijevā, Vorošilovgradā (1962–1971). „Cerību startu” finālcīņās vissavienības pionieru nometnē „Arteks” 1977. gadā piedalās 5.b klase (audzinātājs fizkultūras skolotājs Zigurds Kļaviņš), 1978. gadā Z.Kļaviņa nu jau 6.b un V.Lagzdiņa audzinātā 8. klase. 70. gados darbojas specializētā peldēšanas un vieglatlētikas klase (audzinātāji Anita un Aleksandrs Balsi). Peldētāja Agita Zdanoviča kļūst par pirmo sporta meistari skolas vēsturē.
Fanātisks tūrisma un orientēšanās sporta popularizētājs bija Raimonds Kaufmanis. Ikviena saruna, lai arī par kādu tēmu iesākās, agri vai vēlu nonāca pie orientēšanās sporta un viņa audzēkņiem. Viņa vadībā skolēni apceļoja Jelgavas apkārtnes un Latvijas skaistākās vietas, pabija arī Moldāvijā Kodru kalnos. Bet 1975. gada vasarā 10.d klase audzinātājas Vairas Laiviņas vadībā pieveica Karpatu kalnus Ukrainā.
Ierindas skate bija tīrs “padomju produkts”, bet azartu izraisīja ne mazāku kā basketbols. Tikai tagad skola dunēja no soļu ritma. Gatavojoties soļoja visi un visur, kur vien bija vieta. Katra klase gribēja uzvarēt. Labākie balvā ieguva torti vai kliņģeri un tiesības piedalīties pilsētas skatē. Krietnu adrenalīna devu saņēma arī kara spēļu “Kāvi” un “Erglēns”, jaunie milicijas draugi un jaunie ugunsdzēsēji. Par politiku nedomāja. Galvenais bija uzvarēt!
70. gados populāras kļūst “Lotos” vienības, kas strādā, dzīvo un atpūšas dažādos Latvijas kolhozos. Prom no mājām un vecākiem. Klases audzinātāja visiem viena. Pirmās vienības skolotāju V.Kreicbergas un N.Smoļenskas vadībā 1974. gada vasarā strādāja Valkas un Krāslavas rajonā. 1981. gadā vienība “Vektors” V.Jeskes vadībā kļūst par republikāniskās skates uzvarētāju.
1968. gada 12. aprīlī – Kosmonautikas dienā – notiek pirmās matemātikas dienas. Programmā lekcija par kosmosa iekarošanu, matemātikas uzdevumu risināšanas sacensības, marku izstāde, zīmējumu konkurss par kosmosu. Pasākuma nagla – skolēnu un skolotāju basketbola mačs – pulcēja daudz skatītāju. Interesanti – kurš kuru? Tolaik skolotāju vīriešu skaits skolā bija pietiekams, lai izveidotu komandu. Un vēl pāri palika.
J.Jeskes vadībā ilgus gadus darbojas fakultatīvais kurss matemātikā. Jau 1959. gadā otro vietu republikā izcīna viņa audzēknis Jānis Cīrulis – vēlāk LU asociētais profesors Dr.math. 1972. gadā valsts matemātikas olimpiādē skolas komandai pirmā vieta. Tiesības piedalīties vissavienības olimpiādē iegūst Aivars Zemītis, tagad asociētais profesors Dr.math., Kaizerslauternes Fraunhofera Tehno un lietišķās matemātikas institūta (ITWM) zinātniskais līdzstrādnieks.
1976. gadā darbu sāk V.Jeskes audzinātā pirmā matemātikas klase. Līdz aiziešanai pensijā izaudzinātas četras matemātiķu klases. 1979. gadā matemātikas klases izlaidums – bez Z.Ogas. 1. aprīlī viņas vietā – Rasma Cunska, 1980. gadā vadību pārņem Rolands Kronbergs.
