Pirms 40 gadiem
1977. gada 28.– 29. jūnijā
Komjauniešu sestdienas talkā
“Komjaunieši strādāja krietni: savās darba vietās, būvobjektos, labiekārtošanas darbos,” vēsta laikraksts “Darba Uzvara”. “Kā gan citādi – nopelnītā nauda taču kalpos cēlam mērķim – XI Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla sarīkošanai. Tā devīze “Par antiimperiālistisko solidaritāti, mieru un draudzību” tuva katram.
– Var teikt, ka komjauniešu un jauniešu talka visumā izdevās, – atzīst komjaunatnes pilsētas komitejas pirmā sekretāre A.Avziņa. – Jelgavnieki godam izpildīja savu internacionālo pienākumu. Talkā piedalījās ap 8000 komjauniešu, vairums jaunatnes darbaudzinātāju, simtiem komjaunatnes veterānu. Veikti darbi gandrīz par 90 000 rubļu. Tas mums dod iespēju ieskaitīt festivāla fondā ap 15 000 rubļu un jūtami pārsniegt sākotnējo uzdevumu. Sevišķi labi strādāja cukurfabrikas, pilsētas slimnīcas, lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas, apvienības “Latvijas lini”, mikroautobusu rūpnīcas RAF jaunieši.”
Piekvēpinātā Līgo nakts
“No sirmas senatnes līdz mūsdienām saglabājušies tradicionālie latviešu tautas Līgo svētki. Ar ozollapu vainagiem, jāņuzālēm, ugunskuru spožajām liesmām, alus krūzi un siera rituli, līgo dziesmām un papardes zieda meklēšanu tie kļuvuši tuvi un sirdij mīļi vasaras saulgriežu svētki,” atgādina laikraksts.
“Arī šogad tūkstošiem jelgavnieku gan pilsētā, gan ārpus tās svinēja Līgo svētkus. Taču atradās cilvēki, kas šajos skaistajos svētkos iemeta pa rūgtai mielei. Parkā, ko ierobežo Rūpniecības un Tērvetes ielas, cik varēja saskaitīt, dega vairāk nekā 20 ugunskuru. Faktiski par ugunskuriem lielāko daļu no tiem ir grūti nosaukt. No tuvējiem namiem un mājām parkā tika saveltas gan mazākas, gan lielākas auto un traktoru riepas. Pret debesīm uzmutuļoja tumši kvēpaini dūmu mutuļi. Tie saplūda vienā biezā smirdīgā mākonī, kas, vēja dzīts, pārklāja apkārtni dzelzceļa virzienā. Cik “priecīgi” gan Jāņu naktī varēja justies šī rajona iedzīvotāji! Kā lai šādu kvēpoņu salīdzina ar jautro dzirksteļu spietu, kas tik raksturīgs Līgo nakts ugunskuram?
Vēl jāpadomā, vai parks ir īstā vieta, kur sārtus kurināt. Kad galviņas paliek “siltākas”, dažkārt vairs netiek žēlotas ne koku lapotnes, ne krūmu zaļums – lapas izšvirkst ugunī. Svētku svinēšana nedrīkst pārvērsties dabas postīšanā.”
Kad pienāk skumju brīdis
“Sēru sarīkojumi – mirušo piemiņas dienas, svecīšu svētki, bēres – tie ienākuši mūsu dzīvē kā neatņemama daudzo notikumu sastāvdaļa,” konstatē “Darba Uzvara”.
“Reta ir tā jelgavnieku ģimene, kurai skumju brīdī nebūs bijusi darīšana ar sēru tradīciju pasākumu vadītājiem I.Stankeviču, V.Odmani, E.Leopoldu, U.Lakstiņu, Ā.Melngalvi vai L.Liepiņu.
Pirms divdesmit gadiem melnsvārču hegemoniju šajā jomā pārtrauca U.Lakstiņš. Šodien Jelgavas sēru tradīciju sekcijas darbība jau ir ieguvusi tālu skanējumu. I.Stankeviča vadībā tiek rakstīti scenāriji, sastādītas programmas, pieaicināti aktieri, dziedoņi, mūziķi, gatavoti iespieddarbi. Nav oficiāla apstiprinājuma, ka jelgavnieku darbs sēru tradīciju izkopšanā vērtējams visaugstāk republikā, taču pretendēt uz šādu godu varam. Mūsu sēru tradīciju sarīkojumu vadītāju darbības loks neaprobežojas tikai ar Jelgavas pilsētu un rajonu. Uzaicinājumi vadīt sēru ceremonijas pienāk no dažādām Zemgales, Vidzemes un Kurzemes pilsētām un ciemiem. Par šo cilvēku augsto kvalifikāciju liecina tarifikācijas pārbaude Rīgā, piedalīšanās republikas Komunālās saimniecības ministrijas un Kultūras ministrijas rīkotajos semināros, kur mūsu pilsētas pārstāvju domas tiek sevišķi augsti vērtētas.”
Izmantota Jelgavas pilsētas bibliotēkas kolekcija
