Domājot par to, kādu labumu kopējā katlā nes piņķerīgās mākslas būšanas, galvaspilsētas ierēdņus māc lielas šaubas par poļu mākslinieka Pjotra Komarincka plakātu iederību Rīgas ainavā.
Domājot par to, kādu labumu kopējā katlā nes piņķerīgās mākslas būšanas, galvaspilsētas ierēdņus māc lielas šaubas par poļu mākslinieka Pjotra Komarincka plakātu iederību Rīgas ainavā. Vērienīgās ekspozīcijas «N.E.W.S.» rīkotāji bija iecerējuši plakātus, kuros mākslinieks uzdod, viņaprāt, eksistenciālus jautājumus, tostarp «Vai Tu apzinies savu tautību?», izstādīt ne tikai galerijās, bet arī Rīgas ielās. Domes ierēdņi tam piekrita, vien pieprasot plakātiem pielīmēt lapiņas, kurās kāds P.Komarincka mēlē skaidro it kā viņa darbu saturu, lai gan pats autors savas mākslas būtību jau paskaidrojis ar nevēlēšanos neko atklāt.
Saprotams, neviens neteica «nedrīkst», bet iestājās pauze. Nule izrādās, ka Rīgas galvenajai māksliniecei Maijai Galdiņai nav iebildumu pret plakātu izveides principu un arī Rīgas Domes attīstības komitejas vadītājs Juris Visockis uzskata, ka šis jautājums nav jāpolitizē. Domas mainījuši «N.E.W.S.» organizatori, vakar paziņojot, ka plakātu izlikšanu gatavojoties saskaņot ar Krievijas vēstniecību un Simona Vīzentāla centru, kas saprotamu iemeslu dēļ poļu mākslinieka jautājumos saskata ne jau mākslinieciskas provokācijas vien. Kompromiss?
Starptautiskos dokumentos, tostarp Cilvēktiesību konvencijā noteiktajai radošās izpausmes brīvībai, paredzēti izņēmumi. Uzskatāms piemērs ir leģendārā Mirčas Eliades «Čūskas» iestudējums Rīgas Jaunajā teātrī, kas sagatavots par prestižā Aviņjonas festivāla kūrētāju naudu, bet ievērību izpelnījies ar Viestura Kairiša režiju. Tomēr «Čūsku» uz festivālu neuzaicināja, jo, kā stāsta, Aviņjonas viesiem latviešu režisora interpretācija likusies pārlieku oriģināla, vienkārši sakot – Eliades, iespējams, augsti eiropeiskās kultūras necienīga. Bet tas ir cits stāsts.
Mūsu valsts nesakārtotās likumdošanas apstākļos radīšanas tiesības vairāk nekā personālmenedžeri, autortiesību sargi un sabiedriskā doma auklē katrs pats. Radītāja vientulību veicina arī tas, ka nenoliedzami profesionāli, pat mākslinieciski «nostrādātām» reklāmām ir lielāks atvēziens nekā kultūras produktiem.
Neņemos spriest par J.Komarincka plakātu mākslinieciskajām kvalitātēm, bet šķiet, ka saskaņas centienu drudzī mākslas kā realitātes uztvere kļuvusi gaužām samocīta. Nav vairs tik svarīgi, ko cilvēks gribējis pateikt. No otras puses, lapiņu līmēšana jeb mākslas anotēšana kļūst arvien nepieciešamāka un arvien saprotamāka ir mūziķu, gleznotāju, amatnieku, arī dzīves mākslinieku vēlme klusēt par savām iecerēm – attieksme pret «mākslas aprakstīšanu» kā tādu. Šajā ziņā tiešām grēko arī preses ļaudis. Bet tomēr – ka tik tiem, kuri pamatoti sūrojas par tekstuālo ražojumu un vienvirziena kritikas pārbagātību saziņas līdzekļos, bez tā visa mākslas darbs neliksies neizprotams vai garlaicīgs.
Darbu izlikšana apskatei uz ielām ir ierasta parādība laikmetā, kad neredzēti spēji tiek lauzītas galvas par radošās brīvības jēgu un robežām. P.Komarincka plakāti sasaucas ar sešdesmito septiņdesmito gadu «konceptuālās mākslas» virzienu, kas piedāvā nevis «klasiski» vizuālus tēlus, bet gan absurdi provokatīvus tekstus, kam pirmajā brīdī šķiet ar mākslu nav ne mazākā sakara.
Tiesa, ne jau par virzieniem ir runa, bet gan par to pašu koncepciju, bez kuras nav iespējams ne radīt, ne atļaut vai aizliegt. Turklāt tāda bijusi gan dārgajiem un bezgaumīgajiem Lieldienu noformējumiem Rīgas ielās, gan tiem, kas izdomājuši atjaunot agresīvā imperatora Pētera I pieminekli, jo, redz, tā esot vienīgā jātnieka statuja Latvijā. Ko «marsietim», kas neko nezina par Melngalvja nama vēsturi, izsaka par Pareksa naudu svaigi slietais namiņš galvaspilsētas centrā? Daudz atzīta ir nepieciešamība mākslinieciski «iekonservēt» padomjlaiku arhitektūras paraugus, bet vienlaikus spēji vairojas objekti, kas, par spīti aktuālo diskusiju aurai, varētu izskatīties (jau izskatās) vienkārši briesmīgi.
Saprotams, tās nebūt nav tikai galvaspilsētas videi raksturīgas parādības. Varbūt «kurjatņiki» kā laikmeta liecības Jelgavas ainavā spēlē to pašu lomu, ko galvaspilsētas Trīs brāļi? Vai jelgavnieciskie vaibsti veidojas stihiski vai varbūt rāmā ierastības tecējumā – nav naudas, nav arī ideju, proti, attieksmes? Vai Jelgavas veidolu izmainītu pilsētas mākslinieka štats?
Katrā ziņā Zemgales metropolei pietrūkst J.Komarinckim līdzīgo, kas nejautātu tikai to, ar kādu svētku galdu tiek atzīmēti nozīmīgi kultūras notikumi un kas par to maksā.
