Dievam nav citu roku, izņemot jūsējās, šis japāņu teiciens rosina ārstniecības līdzekļus meklēt arī savvaļā. Bet teiciens “Ne visi ir draugi, kas tevi noglāsta, un ne visi ir naidnieki, kas dzeļ” pilnībā attiecināms uz vilkābeli un dadzi.
Vērtīgā zālīte – vilkābele
Vilkābele jeb krustābele (Crataegus) cilvēcei pazīstama jau izsenis, jo uz mūsu planētas aug no mezozoja ēras krīta laikmeta. Leģenda vēsta, ka vilkābeli Dievs radījis, lai dzelkšņaino zaru mežģīnēs no plēsējiem patvertos mazputniņi, taču tā palīdz ne tikai mazajiem lidoņiem. Grieķu mitoloģijā vilkābele minēta saistībā ar laulību aizgādni Himeneju – līgavas rotājušas galvu ar vilkābeles vainagiem.
Maģiskas spējas pasargāt no ļaunuma piedēvētas vilkābeles adatainajiem zariem – senie grieķi tos sprauda virs ieejas mājoklī, romieši lika mazuļa šūpulītī, bet burjatu šamaņi, skaitot buramvārdus, vicināja virs sirdzēja guļvietas. Slāvi uzskatīja, ka vilkābele, tāpat kā ķiploks, aizsargā pret vampīriem.
Pretējs viedoklis bija ķeltu ciltīm un Moldāvijas iedzīvotājiem: šis augs skaitījās tumsas spēku iemiesojums, ko vainoja arī augoņos uz kājām.
No 16. gadsimta tautas medicīnā vilkābele izmantota kā savelkošs līdzeklis dizentērijas un caurejas apturēšanai. Nereti dēvēta par “sirds zālīti” un izmantota dažādu šā orgāna slimību ārstēšanā.
Vilkābeles ārstnieciskās īpašības klīniski un eksperimentāli pierādīja tikai 19. gadsimta sākumā. Zināms, ka tās sastāvā esošās vielas stimulē sirdsdarbību, darbojas kā antioksidanti, atslābina un paplašina asinsvadus, pazemina asinsspiedienu. Vilkābele mazina “sliktā” holesterīna līmeni asinīs, normalizē pastiprinātu vairogdziedzera funkciju, palīdz reimatisma un epilepsijas ārstēšanā. Vilkābelei piemīt spējas uzlabot piena dziedzeru darbību, pazemināt cukura līmeni diabētiķiem, noder, ja ir sūdzības par pārāk biežu urinēšanu un herpes vīrusu.
Aptiekās nopērkamo vilkābeļu tinktūru izmanto centrālās nervu sistēmas darbības uzlabošanai, tahikardijas, aritmijas un aterosklerozes ārstēšanai, tāpat fitoterapija to ietver klimaktēriskā sindroma atvieglošanai.
Alkohola satura dēļ tinktūra nav ieteicama grūtniecēm un bērniem. Katrā ziņā pirms vilkābeles preparātu lietošanas ārstnieciskos nolūkos jākonsultējas ar ārstu.
Kā ievākt un uzglabāt?
Vilkābeles latīniskais nosaukums cēlies no grieķu vārda “crataegus” – stiprais, kas raksturo koksnes īpašības. Kādēļ mūsu senči nosaukumā ielika vilka vārdu? Iespējams, tāpēc, ka dažādām kaitēm vilkābele stājas pretī tikpat drosmīgi kā pelēkais mežinieks. Dziednieciskās spējas tiešām piemīt gan ziediem, lapām un jaunajiem dzinumiem, gan augļiem.
Pavasarī, tikko augi sāk mosties, noguruma aizgaiņāšanai der pakošļāt vilkābeles sīkos zariņus. Dažviet pie lauku mājām, dārzos un apstādījumos, biežāk Kurzemē, vēl zied pa vilkābelei un var paspēt ievākt ziedu ķekarus, kas nav pilnībā atvērušies. Svaigiem ziediem piemītošā ne visai tīkamā smarža izzūd, kad ziedi izkalst. Lapiņas, jaunos dzinumus ieteicams uzreiz sasmalcināt un strauji izžāvēt – lai iznīcinātu varbūtējās taurenīšu sadētās oliņas.
Saldskābie vilkābeles auglīši jāgaida līdz rudenim. Kad lapas nokritīs, sabērsim tos plānā kārtā uz cepešpannas un liksim siltā cepeškrāsnī kaltēties. Gatavus uzglabāsim lina maisiņā vai papīra kastītē.
Vilkābeles augļus var lietot svaigā veidā pa 50–100 gramiem četras reizes dienā pēc ēšanas. Tie satur flavonīdus, pektīnus, miecvielas, kā arī svarīgos mikroelementus: cinku, dzelzi, kāliju, varu, fosforu, magniju, kalciju, kobaltu, molibdēnu. Bez visa tā ir bagāti ar C un P vitamīnu, karotīnu, tiamīnu, holīnu un riboflavīnu.
Sezonas laikā vienkārši pagatavot spēcinošu tēju – noplūc 20 auglīšus un savāra ar glāzi ūdens.
Asais labdaris – baltdadzis
Baltdadzis (Onopordum acanthium) ir ar raksturiņu – plikām rokām nepaņemsi. Pilnā augumā izstiepies divgadīgs baltdadzis ir sazarots, ar gruntīgu stumbru un sarkaniem ziediem un var sasniegt pat divus metrus, taču jāievāc augs, kad tikko sāk ziedēt.
Baltdadža spēcīgās ārstnieciskās īpašības nosaka inulīns, saponīni un miecvielas. Baltdadža ekstrakts uzmundrina, spēcina, bet vienlaikus paaugstina asinsspiedienu. Tam, kurš ilgstoši sūdzas par nogurumu, galvas reiboņiem un redzes traucējumiem, strauji mainot ķermeņa pozu, šis augs ir kā radīts.
Baltdadža spēcīgā pretmikrobu iedarbība lieliski palīdz mazā iegurņa un urīnceļu iekaisuma infekcijas gadījumā, kas grūti padodas ārstēšanai.
Vecuma aizbaidītājs – mārdadzis
Dziedinošas spējas piemīt vēl vienam adatainim – mārdadzim (Silybum marianum). Daktera Tereško tējā “Būsim jauni” mārdadzis nav nejauši iemaldījies: mārdadža lapas un sēklas uzlabo aknu darbību, auzas, asinszāle uzlabo gremošanu un omu, vilkābele sirdij, vītola miza “šķidrina” asinis, kapmirte paplašina asinsvadus.
Savulaik pēc medicīnas institūta pabeigšanas jaunais dakteris melnā “volgā” aizvizināts pie čigānu barona un jau pa gabalu noteicis diagnozi – aknu ciroze. Pats neticējis labvēlīgam iznākumam, tomēr saņēmis drosmi un pateicis taisnību: vienīgā iespēja glābt slimnieku ir tam dot mārdadža sēklu pulveri pa vienai deserta karotei trīs reizes dienā, neko neēst, kamēr rodas apetīte, tikai iedzert ūdeni, kad gribas. Operatīvi sadabūtas mārdadža sēkliņas, un ārstēšanās uzsākta. Sēklu spēks pamodinājis dziļi aknās paslēpušos spēku, slimnieks atveseļojies, un tieši šis gadījums Artūru Tereško ļoti satuvinājis ar ārstniecības augiem.
Mūsdienās eksperimentāli un klīniski pierādīts, ka mārdadža preparāti dod labus rezultātus hroniska holecistīta un hepatīta ārstēšanā, turklāt neradot blakusparādības. Silimarīns iesaistās aknu šūnu membrānās, pastiprina toksīnus saistošo receptoru jaudu un aizsargā aknu šūnas no bojāejas.
UZZIŅAI
◆ Svaigas dadža lapas noņem reimatisma sāpes. Noplūktu lapu samērcē aukstā ūdenī, ar apakšpusi pieliek sāpīgajai vietai, piesaitē un tur, līdz sāpes rimušas. Vasarā ievāktas dadžu lapas ar gariem kātiem ēnā izkaltē. Ziemā atliks vien lapu samērcēt siltā ūdenī un pielikt sāpošajai locītavai.
◆ Mārdadža sēklas atbrīvo aknas no alkohola, medikamentu, radiācijas iedarbības un atjauno tās. Sēklu uzlējumu gatavo šādi: ēdamkaroti samaltu sēklu aplej ar 0,5 l verdoša ūdens, pēc pusstundas izkāš un lieto trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.
◆ Vilkābeles tinktūrai ēdamkaroti ziedu aplej ar 200 ml degvīna un nostādina septiņas diennaktis. Uz spirta bāzes izgatavo līdzīgi, tikai 25 g ziedu aplej ar 100 g spirta. Lieto pa 30–60 pilieniem trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.
◆ Vilkābeles ziedu uzlējums: ēdamkaroti ziedu aplej ar 200 ml vedoša ūdens un karsē ūdens peldē 15 minūtes. Pievieno ūdeni līdz kopējam tilpumam 200 ml. Dzer pa pusglāzei divas trīs reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Pa glāzei dienā lieto pret sirds kaitēm, saaukstēšanos, galvas reiboņiem, lielu pārdzīvojumu un smakšanas gadījumos, ko izraisa sirdsdarbības traucējumi.
◆ Baltdadzis iekšķīgai lietošanai: divas ēdamkarotes drogu ieber verdošā ūdenī un vāra 10 minūtes. Atdzesētu nokāš un lieto pa glāzei trīs reizes dienā pirms ēšanas.
