Pulksteņmeistars Jelgavā vēl aizvien ir pieprasīts, bet diez vai šo profesiju gribētu izvēlēties jauni cilvēki.
Klienti Jelgavas vienīgajā pulksteņdarbnīcā nāk līdz darbalaika pēdējai minūtei. Vienam rokaspulksteņa ietvaram nolūzusi austiņa, kādēļ tas viegli var “aiziet pa gaisu”, otram tikai jānomaina baterija, kādam stikliņš, citam ir arī nopietnāka vaina.
Remontu lielākoties veic pati darbnīcas vadītāja Inese Šmite. Pulksteņus remontēt viņa mācījusies no meistariem turpat darbnīcā. Strādāt algotu darbu Inese sāka 1974. gadā, vēl būdama vidusskolniece, kad viņu vasaras brīvdienās pieņēma par pārdevēju mācekli veikalā “Elektrons”, kas atradās Uzvaras ielā pretī pilsētas centrālajam laukumam (ko vēl nesauca par Hercoga Jēkaba laukumu). Darbs patika. Lai palīdzētu vecākiem un varētu turpināt strādāt, Inese pārgāja mācīties uz vakarskolu, kur ne tikai ieguva vidusskolas diplomu, bet arī satika savu dzīvesdraugu Laimoni. Abi kopā Jelgavā ir kopš 1977. gada. Mazbērni un meitas Laimas ģimene dzīvo Gulbenē.
Lai arī Inese, būdama jaunā pārdevēja, “bija piekārta uz pilsētas goda dēļa”, vēlāk pēc Rīgas Tirdzniecības tehnikuma pabeigšanas vairāk sanācis strādāt par menedžeri. Padomju laikos firma “Elektrons” remontēja dažādu sadzīves tehniku – tostarp televizorus, radio un ledusskapjus. 1994. gadā Inese Šmite kopā ar sešiem meistariem izveidoja uzņēmumu “Mītavas laiks”, kas nodarbojas tikai ar pulksteņu remontu un atrada mājvietu Mātera ielā 35b.
Darbinieku skaits uzņēmumā ir samazinājies. Arī pēdējais pastāvīgais meistars Arvīds Debners, kuram rit 81. gads, šogad pārstāja strādāt. Pats viņš teic, ka pulksteņus vēl varētu remontēt, taču ģimenes apstākļi liek palikt mājās.
Lētu mantu taupa retais
Senākajiem torņu pulksteņiem pasaulē ir ap tūkstoš gadu. Rokaspulksteņi, kuru aprite pulksteņdarbnīcās ir vislielākā, Eiropā parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Arvīds Debners atceras, ka pirms gadiem sešdesmit, kad viņš sāka strādāt savā profesijā, par rokaspulksteni bija jāatdod mēneša alga. Pēdējā laikā pulksteņi kļuvuši ievērojami lētāki. Meistars spriež, ka tagad labu pulksteni, kas pareizi iet, var nopirkt par 10–20 eiro, kas ir divdesmitā daļa no minimālās algas. Tādējādi mūsdienās pulksteņus remontē retāk, tos, kuri neiet, vienkārši izsviež.
“Mute runā par to, ar ko ir pilna sirds,” sarunu turpinot, domīgi saka vecais pulksteņmeistars. “Kas citam varbūt ir makšķerēšana, tas man – pulksteņu remonts. Ne jau zivs makšķerniekam ir tā lielā vērtība, bet pats makšķerēšanas process. Tāpat var būt ar pulksteņu remontēšanu. Manam mūžam pulksteņu pietika, un tie mani darīja laimīgu,” nosvērti secina 81 gadu vecais vīrs.
Nezināja mācekļa vārdu
No pirmskara bērnības Aucē Arvīds Debners atceras krusttēva Krūmiņa pulksteņdarbnīcu, kur vecāki viņu kā mazu zēnu atstāja pieskatīšanai, kad paši devās uz tirgu. Arvīds dzimis un audzis Lielauces pagastā ģimenē, kas pēc ticības bija adventisti. Aucē vēl tagad ir adventistu dievnams, kur par mācītāju kalpo pulksteņmeistara dēls Māris Debners. Karam beidzoties un atgriežoties no bēgļu gaitām Kurzemē, ģimene atrada savas mājas drupās, taču paši karu pārdzīvoja sveiki un veseli. Lielauces pamatskolā Arvīds bija vienīgais skolnieks, kuram bija krusttēva dāvināts kabatas pulkstenis. Sešpadsmit gadu vecumā viņš savā skolā uz pusslodzi sāka strādāt par rēķinvedi. “Vēlāk man piešķīra pilnu slodzi, bet es vairs šo darbu darīt nevarēju, jo tad būtu aizņemtas sestdienas, kad adventisti nestrādā,” stāsta meistars. Tajā laikā cilvēkiem skaitījās nevis piecu, bet sešu dienu darba nedēļa. Tālāk Arvīds strādāja smagu fizisku darbu ķieģeļu ceplī, kur bija iespējams izkārtot brīvo sestdienu, un sāka mācības Aucē vakarskolā.
Pēc kara Arvīda krusttēvs pulksteņmeistars Kristaps Krūmiņš bija pārcēlies uz Rīgu, bet Aucē strādāja meistars Egils Ancāns. “Kādu dienu es sadūšojos un, iegājis pulksteņdarbnīcā, Ancānam prasu, vai var nākt mācīties arodu” Viņš bija ar mieru. Tikai nosacījums tāds, ka mācīšanās notiks pēc darba laika,” savas dzīves liktenīgo brīdi 1956. gada oktobrī atstāsta Arvīds Debners. Līdz tam pievakarē pēc darba Arvīdam bija mācības vakarskolā, kur viņš jau mācījās izlaiduma klasē. Pulksteņmeistara Ancāna piedāvājums jauneklim bija tik vilinošs, ka viņš vakarskolu pameta un sāka apgūt arodu. Ap jauno gadu pulksteņmeistaram Ancānam sieva jautājusi, kā mācekli sauc un kur viņš dzīvo. Meistars atbildējis: “Neesmu viņam to prasījis.” Taču, kopīgu darbu darot, meistara un mācekļa savstarpējā uzticība stiprinājās. Maksu par mācīšanu meistars neprasīja, tika pieņemta vienīgi palīdzība darbā. Drīz vien Arvīdam pulksteņus deva remontēšanai līdzi uz mājām. Pēc nepilna gada Ancāns atzina, ka Arvīds var jau patstāvīgi strādāt.
Pirmā darba vieta – Kalnciemā
Jaunais pulksteņmeistars nolēma doties uz Jelgavu, kur viņam bija pazīstams pulksteņmeistars Emīls Ore, komponista un Rīgas estrādes orķestra dibinātāja Ringolda Ores tēvs. Arvīds Debners piebilst, ka Ore arī bija adventists un vēlāk tika apsūdzēts reliģijas propagandā un divus gadus pavadīja cietumā. Taču tolaik Jelgavas pulksteņdarbnīcā, kas atradās barakā pašā pilsētas centrā un kur strādāja padsmit meistaru, vēl vienu jaunpienācēja nevajadzēja. Tomēr Emīls Ore deva jaunajam kolēģim labu padomu, proti, meklēt darbu Jelgavas rajona rūpkombinātā. Tur, neprasot nekādu arodizglītības dokumentu, Arvīdam Debneram tūlīt piešķīra meistara trešo kategoriju un uzticēja pieņemt darbnīcu Kalnciemā. “Es tur ierados 1957. gadā. Ciema centrā bija izbūvēts iežogots tirgus laukums, taču pats tirgus nedarbojās. Laukuma malā atradās maza mājiņa, kas reizē bija pulksteņdarbnīca un arī meistara dzīvoklis. Mans pirmais klients, kas atnesa savu sienas pulksteni un kam izrakstīju kvīti, bija Imants Striška. Mēs bijām apmēram vienos gados,” atceras Arvīds Debners. Meistars teic, ka nevar saskaitīt, cik pulksteņu savā dzīvē saremontējis, vidēji darbdienā tie bijuši četri pieci. Arvīdam Debneram būtiski ir tas, ka pulksteņmeistara individuālais darbs viņam deva salīdzinoši brīvu režīmu. Ar Jelgavas rajona rūpkombināta priekšniecību sarunājis, sestdienās viņš varēja doties uz dievkalpojumu adventistu dievnamā Jelgavā. Tur arī 1959. gada 1. janvārī Arvīds salaulājās ar meiteni no Emburgas Mirdzu Lakstīgalu, kas strādāja ātrajā medicīniskajā palīdzībā. Drīz pēc tam jaunais vīrs sāka strādāt Jelgavā, kur savām rokām uzcēla māju. Abu laulībā izaudzināti divi bērni, ir mazbērni, aug mazmazbērni.
“Asiņu nolaišana” maz līdz
Runājot par rokaspulksteņu vainām, vecais meistars atzīst, ka galvenais to bojājumu iemesls ir putekļi. Smalko mehānismu ietekmē arī temperatūras maiņa, eļļas sabiezēšana, protams, arī mehāniskās traumas, kas rodas, pulkstenim nokrītot uz grīdas. “Bija mums darbnīcā tāds kolēģis, kurš teica: “Ko jūs uz tiem pulksteņiem varat lūrēt! Tur tik vajag nolaist asinis!” Nemaz mehānismu nejauc. Izpūš to ar gaisa strūklu, un labi!” smejas Arvīds Debners. Meistars uzskata, ka cilvēkam neklājas lielīties. Tik daudz gan viņš pasaka, ka plānus pildījis, ieguvis savulaik augstāko – piekto profesionālo – kategoriju, kā arī saņēmis prēmijas. Bet galvenais – Arvīdam Debneram bija maz klientu, kas viņa saremontētos pulksteņus nesuši atpakaļ uz darbnīcu.
Pulksteņdarbnīcas vadītāja Inese Šmite atzīst, ka tādu pieredzējušu meistaru kā Arvīds Debners, kas ir pat iemanījies labot mūsdienu moderno un lēto pulksteņu plastmasas mehānismus, atrast ir grūti. Taču viņa cer, ka varbūt kāds no vecajiem meistariem, izlasot šo rakstu, varētu nākt palīgā tikt galā ar daudzajiem pasūtījumiem. Gan vecais pulksteņmeistars, gan Inese Šmite ir visai skeptiski, ka šo profesiju gribētu izvēlēties jauni cilvēki, jo mūsdienu prasībām atbilstošus ienākumus tā vismaz pagaidām nesola. Varbūt vienīgi lielpilsētu darbnīcās, augstas maksātspējas klientiem remontējot dārgus un prestižus pulksteņus, var nopelnīt kaut ko vairāk. Pa jokam dārgus pulksteņus nes arī uz Mātera ielas darbnīcu Jelgavā. Apskatos, ka iekšā ir plastmasas mehānisms, nomainu bateriju un klusēju,” pasmaida Inese Šmite.
