Nobeigums.
Sākums iepriekšējā numurā
Pēc vairāku mēnešu ceļošanas bija pienācis rudens, un ceļot vairs nebija tik komfortabli kā vasarā. Ar latviešu ceļa biedreni arī pašķīrāmies, jo viņa gribēja doties atpakaļ uz Ziemeļsalu, kur ziemas neesot tik aukstas, bet es – palikt kalnainajā Dienvidsalā, kur ziemā sniegs un sals. Arī iekrājumi sāka izsīkt, bija jāmeklē darbs. Lai arī uz pāris nedēļām vai dienām biju piestājusi pastrādāt apmaiņā pret naktsmājām vai algu, ar to vien nepietika.
Jāpārkāpj ego
Ceļotājiem parasti pieejami paši vienkāršākie un gadījuma darbi. Un šis ir lauciņš, kur jāpārkāpj pāri savam ego, kas saka: “Kā tad tā? Mājās strādāji labu, prestižu darbu, bet šeit darīsi kaut kādu prastu lauku darbu?” Vai nu jāsaprot, ka pasaule negriežas ap tevi un tu neesi par labu nevienam darbam, vai nu samaksāsi par to, sēžot bez darba un naudas. Sapratu, ka darbs šajā situācijā ir tikai instruments, lai nopelnītu, lai varētu darīt to, kas man patīk, – turpināt ceļot. Tas man nav jādara visu mūžu, turklāt katrā, pat mazākajā, darbiņā var atrast, ko iemācīties.
Martā, kas Jaunzēlandē ir rudens mēnesis, devos uz kādu ogu audzētavu, kur, izmisīgi meklējot, beidzot atradu darbu. Pēc tik ilga ceļā pavadīta laika biju sajūsmā – kopā ar franču un vācu meitenēm dzīvojām mazā lauku mājiņā ar lielu ābeļu un bumbieru dārzu. Pārvērtāmies par mazām omītēm un pirmajās dienās gatavojām visu, ko vien sirds kāro, – īstu plīti neredzējušas ievērojamu laiku. Lietainās dienas pavadījām, kurinot kamīnu, cepot tajā mazos zefīriņus – maršmelovus –, zīmējot ar ūdens krāsām un vārot ievārījumus.
Mans darbs galvenokārt bija nogādāt ogu audzētavas produkciju uz vietējiem tirdziņiem. Katru dienu braucot ar mašīnu pa neierasto kreiso pusi, sev atgādināju: “Tikai paliec pa kreisi, paliec pa kreisi!” Izdevās!
Fermā iepazināmies arī ar ilglaicīgajiem ogu lasītājiem no Filipīnām, Fidži un Nepālas. Mans jaunais kolēģis Oskars no Meksikas kļuva par vienu no cilvēkiem, kas man parādīja, ko nozīmē īsts dzīvesprieks. Vēl tagad mēdzam sazvanīties, un mūsu nekontrolētās smieklu lēkmes tiek pavadītas ar mājinieku neizpratnē saviebtām sejām. Šajā vietā izbaudīju, kā ir dzīvot īstos laukos, kad tuvākā apdzīvotā vieta ir mazs miestiņš ar vienu pārtikas veikalu, kad vakarā dodies izskriet krosiņu, bet savā ceļā cilvēku vietā satiec vien aitas. Šajā fermā nodzīvoju aptuveni pusotru mēnesi, tomēr, ja atskatos uz visām savām atmiņām par Jaunzēlandi, šķiet, tās aizņem vismaz trešdaļu – tik daudz tur tika piedzīvots!
Laimīga sagadīšanās
Lēnām arvien tuvāk nāca ziema, sezonas darbs ogu audzētavā beidzās. Bija skaidrs, ka jāatrod kāda vieta, kur pārlaist ziemu. Biju izdomājusi – ja jau esmu īstenojusi vienu savu sapni kādreiz nokļūt Jaunzēlandē, kāpēc gan neiet uz visu banku. Kādreiz vēl kā padsmitgadniece sapņoju, cik vienreizīgi varētu būt iemācīties lidot un izbaudīt pavisam citu skatu pār mūsu Zemi, nu gluži kā putni, kas bezrūpīgi lidinās mums virs galvām. Kopš tiem laikiem bija izmēģināti deltaplāni, mazas divvietīgas lidmašīnas, izpletnis un citi lidveidīgie. Jaunzēlandē arvien biežāk sāku ievērot paraplānus. Izlemts – jāmācās lidot.
Līdz pat pēdējam brīdim nevarēju izšķirties, kur pārlaist ziemu, bet man palīdzēja laimīga sagadīšanās. Vēl pirms lielā lēmuma izlaidu mazu riņķīti pa Dienvidsalu, tā teikt, vēlo rudeni pabaudīt. No attāluma ierauadzīju lielus ūdenskritumus un braucu apskatīt tuvāk. Izrādījās gan, ka tie atrodas aiz sētas fermera īpašumā un piekļūt tiem nav iespējams. Brīdī, kad gatavojos atgriezties mašīnā, sauli aizēnoja kāds paraplanētājs, kurš taisījās piezemēties un izdarīja to tieši blakus mūsu mašīnai. Protams, intereses vadīta, sāku runāt ar paraplanētāju, un izrādījās, ka viņš dzīvo vienā no divām pilsētām, kur atrodas paraplanēšanas skolas. Turklāt mājā, kurā viņš dzīvo, tieši tiek izīrēta istaba. Man viss kļuva skaidrs, ievācos pēc divām dienām.
Atnāciet pēc divām nedēļām!
Kvīnstauna ir pilsēta, kur bizness balstīts pārsvarā uz tūrismu un viesmīlību. Un darbs ceļotājiem pamatā atrodams tikai šajās nozarēs. Sezona bija aizkavējusies – sniegs uzkrita ļoti vēlu, līdz ar to tūristi vēl nebija ieradušies slēpot un snovot. Visi pilsētā sabraukušie jaunieši cītīgi staigāja no vienām durvīm uz otrām, jautājot pēc darba un noliekot savu CV iespaidīgā jau septiņu centimetru biezā kaudzē līdz ar citiem CV, klusi cerot, ka piezvanīs tieši viņiem. Lai arī kur tu ietu, atbilde vienmēr bija viena: “Lūdzu, ienāc pēc divām nedēļām!” – jo tūristi vēl nebija atbraukuši un darba nebija. Sāka izplatīties joks, ka jaunajam pilsētas sauklim vajadzētu skanēt: “Lūdzu, atnāciet pēc divām nedēļām!” Laiku, kad nebija darba, izmantoju lietderīgi – devos pārgājienos, kāpu kalnos. Redzēju skaistākās sniegotās ainavas savā mūžā. Kādā kalnu namiņā aizgājām gulēt rudenī – līst, viss slapjš un pelēks –, bet piecēlāmies ziemā – sešos no rīta balts kristālisks prieks klāja zemi, kokus un kalnus visapkārt. Skats bija maģisks!
Pēc pusotra mēneša “Atnāciet pēc divām nedēļām!” klausīšanās sākās sezona, un visi palēnām atrada darbu, arī es. Strādāju kādas kūku un saldējuma kafejnīcas virtuvē, palīdzēju konditorei pagatavot desertus, tos rotāt, apkalpot klientus un visu pārējo, kas nepieciešams virtuvē. Laiks parasti pagāja ātri, jo virtuvē netrūka jautrības. Visvairāk atmiņā palicis kāds vakars pirms lielās inspekcijas apciemojuma, kad visiem nācās tīrīt virtuvi mūsu gaidāmajiem ciemiņiem. Bija jau ap vienpadsmit naktī pirms pašas slēgšanas, virtuve spīdēja un laistījās, bet manai kolēģei konditorei labs garastāvoklis. Viņa, paņēmusi plastmasas garnēšanas maisiņu, pilnu ar karameļu mērci, izliekas, ka ir uz koncerta skatuves, dzied un sāk dejot, sāk maisiņu griezt uz riņķi, uz riņķi vien. Ātrumā nesapratu, kas notika, iespējams, plastmasas maisiņš attaisījās vaļā, bet mērce centrbēdzes spēka ietekmē aizlidoja uz visām iespējamām pusēm – uz griestiem, uz skapīšiem, uz visiem tīrajiem traukiem plauktos, uz krāsni, uz sienām, uz galdiem, uz grīdas un pat uz mani. Pirmajā mirklī nevarēju saprast – smieties vai raudāt, bet beigās jau raudāju no smiekliem. Lai arī bija jāpavada nedaudz ilgāks laiciņš, to visu vācot, šo vakaru es atceros ar platu smaidu. Pēc tā kolēģe gan tik iespaidīgus koncertus vairs nav sniegusi.
Turpmākos ziemas un pavasara mēnešus pavadīju, strādājot un ik pa brīdim uzkāpjot kādā kalnā, aizejot kādā pārgājienā. Mērķi bija izvirzīti, un atkāpties vairs negrasījos. Atradu arī otru darbu viesnīcā, tāpēc vajadzēja strādāt daudz garu darba dienu – jāatzīst, Latvijā tik apjomīgu fizisku darbu neesmu veikusi. Šajā laikā sakrāju naudu tālākajam ceļojumam un paraplanēšanas mācībām. Vēlā pavasarī arī mana vīza bija beigusies, neļaujot vairs uzturēties valstī, bet visi mērķi vēl nebija sasniegti. Izlēmu izlidot no valsts un atgriezties ar tūrista vīzu, kas man vairs neatļautu strādāt, taču varētu apgūt paraplanēšanu. Tā arī izdarīju un devos uz pilsētu kaimiņos, lai mācītos izvēlēto lidošanas veidu. Dzīvošanai izmantoju brīvprātīgā darba principu. Apmetos kādas sievietes mājā, un apmaiņā pret mājas pieskatīšanu un dārza darbiem, kamēr viņa ir prom, varēju tur dzīvot bez maksas. Tas sedza lielu daļu potenciālo izmaksu, jo dzīvošana šajā pilsētā bija patiešām dārga.
Rīt lidosi no tā tur
Pirmo paraplanēšanas apmācību dienu pavadīju ar pūķi jeb spārnu, kas bija piestiprināts pie iekares, skraidot pa zemi un mācoties, kas kā strādā, kas kur stiprināms un tamlīdzīgi. Pāris reižu nolidoju no 30 metru kalniņa. Uz atvadām instruktors parādīja lielos kalnus turpat fonā un teica: “Nu, rīt lidosi no tā tur!” – norādot uz pusotru kilometru augsto kalnu. Kā es kļūdījos, kad domāju, ka viņš joko. Nākamajā rītā piecēlos ar nelielu stresa sajūtu, aizbraucu uz apmācībām, un, izrādījās, nebija gan joks. Jāņem tik ekipējums un jābrauc kalnā. Piestiprināja man rāciju, un laidos tik nost no kalna. Ar to sākās manas mēnesi ilgās apmācības, kuru laikā veicu 40 lidojumu. Ilgākais no tiem bija aptuveni stundu un 20 minūtes, pateicoties siltajām gaisa plūsmām, kas ceļ uz augšu.
Agrāk es domāju, ka tas ir tik vienkārši – lido, un viss –, bet tagad saprotu, ka neko nesapratu. Lidojot jāņem vērā vēja stiprums, virziens, nosēšanās laukuma attālums, savs augstums un vēl neskaitāmas lietas un apstākļi, kas nepārtraukti mainās. Tomēr tā skaņa, kad spārns virs galvas piepildās ar gaisu un nes tevi debesīs, skats no augšas, kad redzi, kā kalnu upe pārtop ūdenskritumā, vai sajūta, kad pievienojies ērglim vienā termālajā plūsmā, ir neiedomājama.
Apmācības turpinājās mēnesi, jo lidot iespējams tikai labos laika apstākļos. Nolikusi teorētisko un praktisko eksāmenu, saņēmu pilota tiesības. Smaids līdz ausīm, un tad jau arī vecākiem var pastāstīt, ar ko esmu nodarbojusies aizvadīto mēnesi. Pēc šīs pacilājošās pieredzes izlēmu vēl nedaudz paceļot pa Jaunzēlandi, jo bija vēl vietas, kuras nebiju apmeklējusi. Beidzamajam ceļa posmam tika izvēlēta ceļošana ar kemperi. Tas ir veids, kā Jaunzēlandē izvēlas ceļot lielākā daļa tūristu, jo viesnīcas ir ļoti dārgas, turklāt šādi visērtāk nokļūt nākamajā pārgājiena vietā. Pēdējos mēnešos ieguvu jaunu draugu, ar kuru mums ļoti sakrita ceļošanas plāni. Turklāt kopā tas ir arī finansiāli izdevīgāk, var dalīt izdevumus, tāpēc turpmāko ceļu nolēmām pavadīt kopā. Viņš bija nopircis busiņu un pats tajā izveidojis kemperi, kurā tad mēs pavadījām nākamo pusotru mēnesi.
Atmiņā paliks ceļš, cilvēki un pārvarētās grūtības
Lai arī tika apmeklētas daudzas elpu aizraujošas, bezgalīgi skaistas vietas, secināju, ka atmiņā tomēr visvairāk palikuši nevis galamērķi, bet gan ceļš, satiktie cilvēki un pārvarētās problēmas. Ar vairākiem sastaptajiem ceļotājiem secinājām arī to, ka nepārtraukta mēnešiem ilga ceļošana pa tik skaistu vietu ar laiku traucē pienācīgi novērtēt brīnišķīgos dabasskatus un situāciju, tie sāk šķist pašsaprotami. Tāpēc ir vērts ik pa laikam apstāties, lai atkal dotos ceļā ar jaunu entuziasmu un enerģiju. Ceļošanai ir ne tikai skaistās, bet arī ēnas puses. Piemēram, pārsvarā esi viens, blakus nav ne ģimenes, ne ierasto draugu, pie kuriem aiziet papļāpāt un izstāstīt priekus un bēdas. Vienmēr ļoti jāpieskata savas finanses, nevar atļauties liekus tēriņus, dažreiz pat mājās pašsaprotamas lietas un servisu. Jāaizmirst tāds vārds kā “komforts”, sākot ar to, ka jāiztiek tikai ar mugursomā ietilpstošo, un beidzot ar to, ka, visticamāk, dalīsi savu istabu vai telti ar kādu citu vai vairākiem cilvēkiem.
Arī darbi, ko parasti izdodas dabūt, aktīvi ceļojot, maigi izsakoties, nav gluži tie, kam gatavojies augstskolā, tāpēc nākas pamatīgi nocīnīties ar savu ego un iemācīties, ka neesi par labu nevienam darbam. Ceļā gadās daudz neparedzētu situāciju, kuras nepazīstamā vidē atrisināt ir daudz sarežģītāk, jo nezini, kur iet un ar ko runāt. Savās ceļojumu bildēs instagramā vai citos sociālajos tīklos ceļotāji, protams, pārsvarā liek tikai skaistos skatus, bet daudz kas paliek noklusēts un nenofotografēts. Tomēr tā visa ir lieliska dzīves pieredze. Ir sajūta, ka šajos piecpadsmit mēnešos iemācījos daudz vairāk nekā četros gados, strādājot birojā. Ceļojot, līdzīgi kā kāpjot kalnā, visas pūles un ciešanas tiek aizmirstas, tiklīdz paveras pasakains dabas skats.
Jaunzēlande ir viena no vietām, kurp cilvēki dodas ceļot, bet tā arī nekad neaizbrauc prom. Arī man piedāvāja palikt ar darba vīzu, taču pasaulē vēl ir tik daudz vietu un cilvēku, kurus vērts apciemot un iepazīt, tas ir tikai sākums. Turklāt Latvija vienmēr būs manas mājas, bet līdz tam nākamā pietura – Indonēzija.
