Laukos vienmēr darba pietiek. Braucot cauri agrākā kolhoza “Nākotne” vecajam ciematam, pie mājām manāma rosība. Viss ir sakopts un glīts. Darba pietiek arī netālajos “Jaundzintaros”. Var teikt, ka māju saimnieka Imanta Kalniņa un viņa kundzes Birutas dzīvē paši lielākie darbi ir apdarīti. Tepat vien saimniekojot, ģimenē ir izaudzināti pieci bērni. Katrs no viņiem tagad ir savā dzīvē, un braši aug mazbērni. Biruta ir pensijā, taču Imants vēl strādā Rīgas pašvaldības uzņēmumā “Rīgas satiksme”.
Rīta rosmē skrien kā jaunais
Šis gads Imantam Kalniņam ir nozīmīgs, jo beidzas 26 gadus ilgais dienests Zemessardzē. Jūnija beigās viņš vēl ar šauteni rokās skrēja rīta rosmi Jelgavas zemessargu vasaras nometnē Vilces pagastā. Kaujas vienības mācībās lidoja ar amerikāņu helikopteru “Chinook”. 22. jūlijā zemessargs Imants Kalniņš piedalīsies kārtības uzturēšanā Jelgavas nakts pusmaratonā. Un 29. oktobrī, kad Imantam aprit tieši sešdesmit, beidzas viņa zemessarga apliecības derīguma termiņš. Viņš par to daudz nebēdā, jo jaunajiem turēt līdzi tomēr kļūst grūtāk. Apsargāt šautuvi, kur jaunie mācās, vai veikt kādu vieglāku uzdevumu viņš, protams, varētu, taču Zemessardzes likumā tāds vecākiem vīriem atvieglināts dienests vismaz pagaidām nav paredzēts. Atvaļinātiem zemessargiem tiek piedāvāta dalība veterānu organizācijā. Tur var nodarboties ar jaunsargu audzināšanu. Imants Kalniņš domā, ka veterāniem pievienosies. Tur jau ir divi viņa pagasta vīri Viktors Gūtmanis un Viesturs Ķibilds, ar kuriem viņš iepriekš dienestā ir bijis plecu pie pleca.
Zemessardzē stājās tēvs un dēls
Jaunībā, septiņdesmito gadu beigās, Imants bijis aizrautīgs sportists, pabeidzis Bulduru dārzniecības tehnikumu, atnācis strādāt uz slaveno kolhozu “Nākotne”. Te jauniešiem piedāvāja arī sportiskas izaugsmes iespējas. Ar kolhoza stipendiju jaunais speciālists turpināja studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pabeidzis augstskolu, Imants atgriezās “Nākotnē”, kur strādāja par dārznieku. “1987. gadā vajadzēja atrast vienu apzinīgo, ko ievēlēt par ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, kam alga bija tikai 170 rubļu pirms nodokļu nomaksas. Kolhoza partijas sekretārs Vilis Teterovskis izvēlējās mani,” smejas Imants. Viņš piebilst, ka tolaik cūkkopis vai slaucēja “Nākotnē” pelnīja trīs reizes vairāk (tam klāt vēl nāca brīvpusdienas un ekskursijas, kas bija uz kolhoza rēķina). Vadot Glūdas ciema izpildkomiteju, Imants Kalniņš piedzīvoja atmodas, barikāžu un valsts atjaunošanas laiku. “Atceros – 1991. gada rudenī Jelgavā sanāca ciemu izpildkomiteju priekšsēdētāju sapulce, kurā vēlākais Jelgavas robežsargu bataljona komandieris Gustavs Kalniņš stāstīja, ka valstī kārtības uzturēšana būs jāveic pašiem un ka agrāko milicijas (policijas) izpalīgu jeb “družiņņiku” vairs nebūs. Nekādas Latvijas armijas tad arī vēl nebija,” stāsta Imants Kalniņš.
Tolaik zemessargos iestājās 18 tūkstoši brīvprātīgo. Motīvi bija dažādi, dažiem likās, ka tādā veidā būs vieglāk tikt pie ieročiem. Dominējošais bija patriotisms. 1991. gadā zemessardzē Dobeles bataljonā iestājās arī Imanta tēvs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Laimonis Kalniņš, kam tolaik jau bija sešdesmit gadu.
Šāviens ziemas naktī
Glūdas pagastā zemessargos pieteicās 43 vīri. Ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs rūpējās, lai visi nokārtotu iestāšanās dokumentus, veiktu medicīniskās pārbaudes. Zvēresta došana notika Jelgavā, Raiņa ielā 6, kur atrodas pilsētas muzeja noliktavas.
Ar pašu pirktu degvielu un formām Jelgavas bataljona zemessargi brauca sargāt robežu, ķēra no Pārlielupes cietuma izbēgušos noziedzniekus, dzēsa ugunsgrēku kūdras purvā, ārējā perimetrā apsargāja ASV prezidenta Dzordža Buša lidmašīnu Rīgas lidostā un veica daudzus citus uzdevumus. Mobilais telefons sākumā bija tikai retajam. Tā vietā darbojās savstarpējā apziņošanas ķēde, kur zemessargi viens pie otra skrēja uz mājām un tādā veidā nodeva ziņojumus. “Deviņdesmitajos gados kādu laiku bijām tādi kā apsargi, kas par maksu apsargāja uzņēmumus. Mana zemessarga alga toreiz bija 54 lati. Vienu diennakti dežūrē, trīs brīvas. Brīvajās diennaktīs strādāju mājas saimniecībā un braucu uz mācībām. Mājās seifā stāvēja ložmetējs un pilna magazīna ar patronām,” atceras Imants Kalniņš.
Jautāts, vai kādreiz ir gadījušās bīstamas situācijas, kad jāpielieto ierocis, zemessargs stāsta, ka reiz deviņdesmito gadu vidū šāvis, aizturot zagļus. “Toreiz mēs apsargājam firmu, kas Kārniņos pārbūvēja Jelgavā RAF rūpnīcā ražotos mikroautobusus “Latvija”. Piepeši es pa logu skatos, ka pa ceļu nāk cūka, bet aiz tās divi vīrieši. Kur ziemā divos naktī pa asfaltētu ceļu var iet cūka! Nav jau suns, ko ved staigāt! Tātad tie ir zagļi, kas cūku izlaiduši no aizgalda un iet ārā no ciema, lai to nokautu!” savu izbrīnu atceras Imants Kalniņš. Šāviens gaisā zagļus apturēja. Viņi iesvieda nazi krūmos un paklausīgi sagaidīja policiju. Zādzības objekts cūka, ko neviens vairs nedzina, pati aizgāja atpakaļ uz mājām. Nākamajā dienā policisti aizturētos atlaida. Vēl nebija beigusies Imanta dežūra, kad zagļi atbrauca uz Kārniņiem pēc krūmos aizsviestā naža un pamāja zemessargiem “sveiki”. Imants Kalniņš atceras, ka tajos laikos nereti bija tā, ka, zemessargiem nesavtīgi tērējot savu laiku un līdzekļus, tika aizturētas aizdomīgas personas. Taču pierādījumu trūkuma un varbūt arī kādas amatpersonas nolaidības vai ļaunprātības dēļ vainīgie izspruka cauri.
Reiz zemessargi sēdēja Imanta vieglajā automašīnā pie Latvijas Lietuvas robežas un gaidīja, kad brauks kontrabandisti. Pienācis klāt kāds vietējais vīrs un teicis: “Ko jūs te, dēliņi, sēžat! Kontrabandistiem ir mobilie telefoni, un viņi šoreiz aizbrauca pa citu ceļu.”
Uz pjedestāla kāpts ir daudz
No dienesta zemessardzē Imantam Kalniņam labākās atmiņas ir par sportošanu. 52 gadu vecumā viņš startēja Jelgavas bataljona komandā, kur individuāli Nacionālo bruņoto spēku sacensībās izcīnīja 2. vietu militārajā daudzcīņā. Tajā ietilpst peldēšana, skriešana, granātas mešana un šaušana. “Sacentos ar vīriem, kas bija vecāki par 35 gadiem, taču ne visiem bija pāri piecdesmit,” ar gandarījumu saka Imants Kalniņš. Sevišķi viņam patika agrāk rīkotās zemessardzes spartakiādes, kurās bieži vien Jelgavas bataljonam pogas grieza ārā dobelnieki.
Imants atzīst, ka zemessardze, kas apvieno patriotiski noskaņotus cilvēkus, būs vajadzīga arī nākotnē: “Ja mēs paši nedomāsim par valsti, neviens mūsu vietā to nedarīs.” Viņš ir visai skeptisks par to, ka pēc lietuviešu parauga varētu atjaunot obligāto militāro dienestu. “Ja cilvēks negrib aizstāvēt Latvijas valsti, tad kāpēc gan tādam jāmāca rīkoties ar ieroci. Pietiek jau, ka saviesušās bruņotas apsardzes firmas, kas atstātas bez pienācīgas valsts kontroles,” uztraucas Imants Kalniņš. “Zemessardze sākās ar to, ka domājām par savu pagastu. Tagad esam NATO un domājam plašāk. Zemessargam jāprot izlēkt no helikoptera un izvērsties kaujai.”
Uldis Strogonovs, Zemessardzes 52. kājnieku bataljona komandiera vietnieks:
“Imants Kalniņš ir viens no vīriem, kam šogad aprit sešdesmit un kas vēl aizvien aktīvi darbojas zemessardzē. Tādiem cilvēkiem mēs vienmēr esam varējuši uzticēties. Ja likums un mediķi atļautu, labprāt viņus vēl iesaistītu dienestā.”
Pirmskara Latvijā par sabiedrisko kārtību laukos rūpējās aizsargi. Organizācijā darbojās vairāk nekā 60 tūkstoši patriotiski noskaņotu pilsoņu. Mūsdienās Latvijā ir ap astoņiem tūkstošiem zemessargu.
