Katra jauna nedēļa nes miljoniem notikumu mūsu un sabiedrības dzīvē. Visi kopā un katrs atsevišķi jūtam līdzi, piedalāmies vai norobežojamies no tā, kas notiek apkārt mums.
Un tad Tu sāc domāt un saprast, ka nav pasaulē briesmīgāka vārda par vārdu “vienaldzība”. Nav svarīgi, kādā jomā. Vai tas būtu attiecībās ģimenē vai sabiedrībā kopumā. Savās rūpēs mēs nepamanām, ka kādam ir grūti un kāds mēmi lūdz palīdzību. Jo mamma taču mācīja, ka kādu traucēt nav smuki, ka katram pašam jātiek ar sevi galā. Es to māku, tad jau citi arī māk!
Šajā vienaldzībā mazs zēns aiziet no mājām un neviens pat nepamana, ka tas ir noticis.
Šajā vienaldzībā dzērājšoferis notriec cilvēku un neviens pat nemēģina viņu aizkavēt sēsties pie stūres.
Šajā vienaldzībā klusām tiek bīdītas pat valstiski svarīgas lietas.
Šajā visā mēs esam līdzatbildīgi, ka nepamanījām, ka negribējām, ka bija vienalga.
Un tad ir otra grupa – cilvēki, kuriem nav un nebūs vienalga, kas notiek sabiedrībā, valstī, ģimenē. Viņi pamet savu komforta zonu, ceļas no saviem ērtajiem dīvāniem, novelk mīkstās čības un iet, iet un dara.
Meklē kopīgi zēnu, visādi palīdz un atbalsta cits citu meklējumos.
Viņi ceļ telti pie prezidenta pils, lai ar savu attieksmi parādītu, ka nav vienalga, kas notiek visapkārt, lai ar savu rīcību parādītu, ka var arī citādāk, un celtu kājās arī citus un aicinātu rīkoties.
Stāda un iekopj dārzus. Dzemdē un audzina bērnus. Ziedo savu laiku un naudu, lai kādam nesavtīgi palīdzētu. Darbojas kā brīvprātīgie bez atlīdzības. Brauc uz ārzemēm, strādā un sūta iztikas līdzekļus saviem tuviniekiem, iegūst jaunu pieredzi un atgriežoties iegūtās zināšanas un prasmes izmanto, lai padarītu mūsu valsti labāku. Klusām, neviena nemanīti, rosās.
Nesēdi klusiņām, bet meklē sev līdzīgos – cilvēkus, kuriem nav vienalga! Mūsu tauta ir izturīga un spēcīga. Mēs visi kopā spējam veikt lielas lietas. Jau šodien.
