Par Starptautiskajā Zemgales plenērā paveikto mākslinieki “atskaitīsies” 16. jūlijā Dobeles novada “Ķērkšļos”.
Jelgavas mākslinieka Ulda Zutera uzaicinātas, “Zemgales Ziņas” devās uz Dobeles novada “Ķērkšļiem”, kur radoši izpausties māksliniekiem.To jau pirms astoņiem gadiem atklājis Latvijā dzīvojošs gruzīnu gleznotājs Nugzars Paksadze. Tāpēc šeit izveidojies mākslinieku nams, kur ik gadu notiek starptautisks gleznotāju plenērs “Zemgale”.
“Vēl mani ieinteresēja Tērvetes dabas parks (“Ķērkšļi” atrodas tikai nepilnu desmit kilometru attālumā no Tērvetes – red.) un rakstniece Anna Brigadere. Ja viņa varēja šo skaistumu grāmatās aprakstīt, tad kāpēc to nevarētu gleznotāji? Un vēl no dažādām valstīm!” tā pirms vairākiem gadiem teicis N.Paksadze.
Egle Ļitvinskaite: “Esmu no Lietuvas, pirms diviem gadiem satikāmies ar Latvijas māksliniekiem, un tā šī tikšanās turpinās vēl joprojām. Šī ir brīnišķīga plenēru vieta, un mani nemaz neuztrauc, ka brīžiem uzlīst lietus. Ko gleznoju? Skatu, kas redzams no tilta pār Tērvetes upīti. Man jau vislabāk patīk ainavas, arī tās, kas tapušas Zemgales līdzenumā. Lai gan šeit, Tērvetes apkaimē, nekādu īpašu līdzenumu neizjūtu – ainava ir pietiekami gleznaina. Mēs kā mākslinieki jau esam apvienojušies un uzskatām sevi par vienotu Latvijas un Lietuvas karaļvalsti.”
Par karaļvalsti liecina arī Mākslinieku mājas iekšienē notiekošais – tie, kam vairāk patīk nevis ainavu, bet portretu gleznošana, izvēlējušies palikt mājā un iemūžināt princesi, kuras lomā kā pacietīga modele šoreiz iejutusies tērvetniece, Jelgavas Valsts ģimnāzijas audzēkne Emīlija Ate Lāce.
Interesanti, ka princeses katram plenēra dalībniekam vai dalībniecei ir pilnīgi dažādas. Piemēram, Svetlana Korkla no Rēzeknes iemūžina princesi diezgan abstraktā stilā, kamēr Jeļena Šūmahere no Krievijas un Angelīna no Rīgas cenšas notvert modeles daiļākās sejas un auguma aprises.
Lietuviešu mākslinieks Arvīds Kašausks gan nolēmis vairāk pievērsties ainavu glezniecībai, jo “princeses jau varot gleznot arī savā Lietuvā, kamēr šeit vairāk piesaista dabas skati. Tie gan galu galā ir visai līdzīgi, no šīs plenēra vietas līdz Lietuvas robežai taču ir ne vairāk par divdesmit kilometriem”.
Savukārt Jelgavas mākslinieks Uldis Zuters uz taujājumu, kāpēc viņš neglezno daiļo princesi, atbild: ”Gleznošanai no modeļa jānotiek baigā tempā, jo neviens dzīvs cilvēks, kur nu vēl jauna meitene, nevar ilgi nosēdēt vienā nekustīgā pozā. Bet es šajā ziņā esmu īsts “lēnais divplāksnis”, tāpēc katru rītu mēdzu atnākt vienā un tajā pašā vietā un uzgleznot savu ainavu vai dabas skatu. Tie, protams, arī mainās atkarībā no laika apstākļiem, tomēr tas ir pat labi, jo vienmēr iespējams piegleznot ko klāt, kamēr dzīvam modelim tas, principā, nav iespējams.”
Nokārtojis ar mākslinieku pusdienām saistītos jautājumus, sarunai ar “Ziņām” nu ir nobriedis arī plenēra galvenais organizators Nugzars Paksadze.
– Pirmais jautājums nebūs visai oriģināls, tomēr ne visi mūsu laikraksta lasītāji zina, kā jūs nokļuvāt Latvijā?
Kā parasti šādos gadījumos, parasti vainīga ir sieviete. Savu dzimto Gruziju es mīlu, bet savu sievieti vēl vairāk. Tā nu notika, ka es paliku šeit un Latvija kļuva par manu otro dzimteni. Latvijā dzīvoju jau kopš 1982. gada, tātad kopā sanāks jau visi 35. Vairāk nekā mans dzīves laiks Gruzijā. Šeit, Latvijā, dzīvo arī mana meita. Un savus uzgleznotos darbus galvenokārt varu saistīt ar Latviju, jo tā pa īstam glezniecībai pievērsos tikai šeit. Dzīve dara savu, un galu galā – māksliniekam ir diezgan vienalga, kur viņš īsti dzīvo. Galvenais – dzīvot ar atvērtu dvēseli.
– Kā jūs nolēmāt palīdzēt arī citiem gleznotājiem, rīkojot šos plenērus?
Radoši cilvēki būtībā ir ļoti jūtīgi un lieli individuālisti. Man bija vēlme, lai visi savāktos kopā un strādātu vienā telpā (protams, plašākā nozīmē, jo plenērs jau nozīmē gleznošanu dabā). Toties sarunas vakaros un kaut vai pie pusdienu galda rosina apmaiņu ar domām un iespaidiem.
Bet ne jau es izgudroju plenērus – tādi taču notiek visā pasaulē. Un kāpēc tad neizmantot tādu brīnišķīgu vietu kā Zemgale? Arī šī māja izveidojās, pateicoties māksliniekiem. Manas domas ir tādas, ka paši gleznotāji pievienoja savu enerģijas artavu. Pēc katra plenēra taču daļa (saskaņā ar tradīciju – vismaz viens darbs) no katra autora paliek šeit, un nākamā plenēra gleznotāji to var novērtēt pastāvīgajā izstādē.
Bez tam arī sapazinušies gleznotāji no dažādām valstīm un reģioniem iekļūst mūsu apritē, un nākamajā gadā jau ierodas citi mākslinieki. Šeit savulaik pabijuši ievērojami latviešu mākslinieki, kā Anita Meldere, Roberts Muzis, Andrejs un Juris Ģērmaņi, visus pat neuzskaitīt. Laika gaitā esmu iepazinis latviešu mākslinieku daiļradi, kā pazīstamo, tā arī iesācēju, patiesībā gan labāk derētu kāds cits vārds – mazāk pieredzējušo, jo visi galu galā ir profesionāļi.
Mūsu plenērā ir piedalījušies arī mākslinieki no Vācijas, Turcijas, Bulgārijas un citurienes. Šogad vairāk ieradušies no kaimiņvalstīm – Lietuvas un Krievijas, pāris pat no tādām Latvijai diezgan tālām vietām kā Smoļenska un pat Ufa. Dažādu skolu gleznotāju savstarpējās neformālās sarunas tikai veicina mākslas uzplaukumu.
– Tātad nepastāv atlase, bet viss notiek, savstarpējo mākslinieku kontaktu rosināts?
Būšu pilnīgi godīgs un teikšu, ka atlase tomēr pastāv. Diemžēl gribētāju piedalīties plenērā ir daudz vairāk nekā 15, bet vairāk šī komfortablā viesu māja nespēj uzņemt. Arī šeit notiek zināma veida mākslas darbu analīze, ko veicam vakaros. No tās atkarīgs, kuru uzaicināt nākamajā plenērā, kuru ne. Lai gan cenšamies mainīt plenēra dalībnieku sastāvu, jo tikai tā iespējams uzlabot mākslinieku radošo asinsriti.
Svarīgi – kaut uz šo vienu nedēļu atrauties no ikdienas rūpēm, no rīta mosties ar domām par daiļradi, padalīties ar radošajām iecerēm. Tukšs audekls, sarunājoties ar kolēģiem, jau rada stimulu gleznot. Tas ir tikai normāli, ka viens no otra mācāmies. Vēl jau arī veidojam ko līdzīgu meistarklasēm, kur jaunieši var praksē nolūkot, kā darbojas profesionāli mākslinieki. Piemēram, tajā gadā, kad Annai Brigaderei apritēja 150 gadu jubileja (2011. gadā – red.), pieņēmām divas audzēknes no Tērvetes pamatskolas.
Tagad vairs šīs topošās gleznotājas pat nepazītu. Reiz gan tikāmies, un tad viņas pašas pienāca man klāt un pateicās par apmācību. Kā nekā šādā vecumā seši gadi ir nozīmīgs laiks, nu meitenes jau ir beigušas pamatskolu un krietni mainījušās.
– Pats taču arī piedalāties šajā plenērā?
Cenšos, taču diezgan daudz laika paņem organizatoriskais darbs. Tomēr jāatrod mirklis, kad varētu pagleznot. Pagaidām izdodas.
– Noslēgumā paredzēta darbu izstāde?
Jā, tas būs svētdien, kad mākslinieki “atskaitīsies” par padarīto darbu. Ja atļaus laika apstākļi, tā notiks šeit, “Ķērkšļu” pļaviņā, ja līs lietus, nāksies to rīkot iekštelpās, Mākslinieku mājā.
Šķiet, ka mūsu plenērus mākslinieki iecienījuši arī tāpēc, ka tiem nav kādas noteiktas tēmas, kas obligāti būtu jāattēlo – gribi, portretē princesi, gribi, attēlo Zemgales dabas skatus. Šajā jomā pastāv pilnīga brīvība.
– Kā radās šī Mākslinieku māja?
Īpašuma saimnieks ir mans draugs Igors Šturms, un mums kopā radās projekts – ataicināt māksliniekus. Viņam kā biznesa cilvēkam ir interesanti satikties ar gleznotājiem. Principā viņš šajos plenēros ir kā mecenāts. Ļoti patīkami, ka ir šādi cilvēki. Nu jau tas ir kļuvis par ikgadēju pasākumu, jo katru gadu faktiski speciāli šim nolūkam uzceltajā Mākslinieku namā varam rīkot savus saietus.
– Šis jau ir astotais?
Jā, lai gan kopš pirmā plenēra aizritējuši tikai septiņi gadi. Lieta tā, ka 2012. gadā sarīkojām pat divus. Pirmais iepriekšējā gadā bija vietēja mēroga, bet nākamajā jau “atvēzējāmies” uz starptautisku. Un, lai neapvainotos pašmāju mākslinieki, tajā vasarā notika divi plenēri.
– Jūs esat pazīstams arī kā lielisks pavārs?
Šogad man palīdz īsta profesionāle, tā kā varu atļauties vairāk laika veltīt organizatoriskajām lietām un atlicināt savu tiesu arī glezniecībai.
