Iepriekšējā reizē, atgriežoties no ceļojuma Francijā, autobāņa malā Vācijā mūsu draugi pamanīja izvietotas vairākas lidmašīnas. Mājās tika sameklēts, kas tad īsti atrodas šajā vietā un kāpēc tur izvietoti lidaparāti. Tieši tāpēc šoreiz mūsu ceļojums veda caur Špeieri un Sinsheimu Vācijā.
Pirms vēl nokļūt līdz Špeierei, protams, kā parasti, braucot no Latvijas uz Vāciju, jātiek cauri Lietuvai un Polijai. Pirms brauciena ielūkojāmies kartēs un tapa skaidrs, ka vasaras laiks daudzviet tiek izmantots ceļu remontdarbiem, tāpēc tika pieņemts lēmums nebraukt pa ierasto ceļu uz Varšavu, bet gan caur Vištīti Lietuvā, kas ir pie pašas Krievijas robežas, tālāk Polijā braucām Olštinas un pēc tam Lodžas virzienā. Vakarā jau galamērķī Legņicā spriedām, ka esam pieņemuši pareizu lēmumu. Nevienā ceļa posmā nenācās atrasties sastrēgumā, satiksme nebija blīva, ceļš tiešām skaists, turklāt Polijā arī nelielāki ceļi ir labā stāvoklī.
Jau pēc ceļojuma no vairākiem cilvēkiem dzirdējām atsauksmes par ilgo sēdēšanu sastrēgumos pie Varšavas. Tiesa gan – atpakaļceļā arī mēs braucām pa to pašu Varšavas ceļu, taču tas bija vēlu vakarā un īpaša nīkšana nekur nebija jāpiedzīvo. Toties Vācijā gan šoreiz piedzīvojām daudz sastrēgumu. Pirmo reizi gana plašajā autoceļotāju pieredzē tik daudz reižu garlaikojāmies sastrēgumos, kuriem turklāt reti ir saprotams izskaidrojums. Nereti tie kā radušies, tā arī izzūd – šajos posmos nav ne avāriju, ne remontu.
Uzkāpt Bastejkalnā
Viens no pirmajiem apskates objektiem šajā ceļojumā mums ir Basteja klintis Vācijā. Vairākas reizes esam tām braukuši garām, pat apmeklējuši līdzīgu apskates objektu Čehijas pusē, bet šeit nekad neesam piestājuši. Šoreiz to nolemts labot. Saksijā, kuras teritorijā atrodas arī Basteja klintis, noteikti viens no apmeklētākajiem objektiem ir Drēzdene, bet mums vairāk kārojas dabas ainavu, tāpēc esam nolēmuši doties uz Basteja apkārtni. Pastaiga izvēršas aptuveni 10 kilometru garumā un nav nemaz tik viegla, jo takas nemitīgi ved augšup un lejup kalnainā apvidū. Skaistie skati, kas paveras skatu laukumos un mežā, noteikti ir pastaigas vērti. Mūsu ceļotāju kompānijā ir arī gadu veca meitenīte, un skaidrs ir viens – ar ratiem šajās takās nav, ko darīt. Kate visus desmit kilometrus tiek nesta uz rokām, kādai vāciešu grupai atzinīgi mūs novērtējot ar uzsaucienu: “Ā, das triathlon!” (Ā, triatlons – vācu val.). Basteja klintis atrodas netālu no Drēzdenes, apvidū, ko dēvē par Saksijas Šveici – tas ir rajons, kas plešas ap Lauzicas kalnu ieskauto, dziļi lejā plūstošo Elbu. Šeit apskatāmi gan pārsteidzoši klinšu veidojumi, gan senas pilis.
Pēc jaukās izkustēšanās mūs sagaida garāks pārbrauciens, jo šajā dienā nolemts aizbraukt līdz Vindelsbahai, kas atrodas starp Nirnbergu un Špeieri, kurp mums ieplānots doties nākamajā dienā. Tur ir Tehnikas muzejs, kurā apskatāma gan zemūdene “U9”, gan kosmosa kuģis “Buran”, gan citi tehnikas brīnumi. Es šajā laikā izvēlos doties pastaigā pa pašu Špeieri. Pārējai kompānijai tehnikas muzeja apskate aizņem aptuveni trīs ar pusi stundas un, iznākot no tā, acis spīd no prieka par visu redzēto. Tiesa, ir arī neliela vilšanās – izrādās, slavenās lidmašīnas “Concorde” un “TU-144” apskatāmas citā vietā – netālajā muzejā Sinsheimā. Lai darbs būtu padarīts līdz galam, atpakaļceļā iegriežamies arī Sinsheimā. Skaidrs ir viens, satiekot šajos muzejos ģimenes ar dēliem, nevar nepamanīt degsmi, ar kādu viņi metas aplūkot eksponātus. Tur noteikti vērts aizdoties kopā ar bērniem, lai gan arī tētu prieks nemaz nav mazāks.
Pati Špeiere ir tipiska vācu pilsētiņa ar glītu vēsturisko centru, kurā nozīmīgākā vēsturiskā celtne ir romānikas stilā celtais doms (Kaiserdom), kas iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Kādu laiku, pirms to pārspējis Klinī klosteris Burgundijā, tā bijusi lielākā romānikas monumentālā celtne Eiropā.
Špeiere atrodas Reinzemes-Pfalcas reģionā Vācijā. Tas nenoliedzami ir romantikas apdvests Vācijas apgabals, kas apmeklētājus pievilina ar vīnadārziem, nolaideniem pakalniem un pasakainām pilīm Reinas un Mozeles ielejā.
Franškontē – pastaigu mīļotājiem
Mūsu galamērķis šajā ceļojumā ir neliela pilsētiņa Odikora (Audincourt) Francijā, Burgundijas un Franškontē reģionā. Tā atrodas pie Belfortas, turpat blakus Elzasas reģionam un Vogēzu kalniem. Tieši tāpēc viena no mūsu pirmajām ekskursijām ir tieši uz šiem kalniem. Tur var izbaudīt tipisku izbraucienu pa kalnu ceļiem. Mēs izvēlamies Krētas ceļu (Route des Crêtes ).Tas ir stratēģiskais kalnu ceļš, kas stiepjas gar Vogēzu rietumu pusi. Ceļš ved pa Vogēzu ieleju no Bonomas pārejas līdz Sernē un vijas cauri mežam. Šo ceļu Pirmā pasaules kara laikā radīja tāpēc, lai vācieši nevarētu novērot franču karaspēka pārvietošanos.
Elzasa un Lotringa ir pierobežas rajoni, kuru dēļ Francija gadsimtiem ilgi karojusi ar Vāciju. Par aplenkumiem un kaujām stāsta daudzi militārie cietokšņi un kapsētas. Vienā no tādām 1915. gada kauju piemiņas vietām piestājam arī mēs. Francijas un Vācijas karu rezultātā Elzasa un daļa Lotringas savu piederību kopš 1871. gada mainījušas četras reizes.
Pirms došanās izbraucienā uz Vogēziem viesu nama, kurā šīs dienas paliekam, saimniece Marī apjautājas par mūsu plāniem (viņa nedaudz runā angliski, kas Francijā nav nemaz tik izplatīti). Galu galā nospriežam, ka īsti par apskates vietām padiskutēt nebūs iespējams, jo mums savukārt nav ne jausmas, kā vietu nosaukumus pareizi izrunā franču valodā, bet viņa nezina tos angļu valodā. Katrā gadījumā Marī ir ļoti izbrīnīta, ka latviski visu izrunā tāpat kā raksta.
Marī saimnieko viesu namā “Le Clos Des Ecureuils” minētajā mazajā pilsētiņā Odikorā un katru rītu mūs sagaida ar burvīgām franču brokastīm – sieru, svaigām bagetēm un kruasāniem. Esam ļoti apmierināti ar izvēlēto naktsmītni Francijā.
Pats reģions, kurā esam apmetušies, visticamāk, nav no tūristu apmeklētākajiem Francijā. Tas īpaši var piesaistīt pastaigu un dabas, mazāk – pilsētu mīļotājus. Protams, ja interesē, ir vērts apskatīt arī Franškontē pilsētas, tomēr vērtīgākā šajā reģionā ir daba. Lieliskas ainavas ar grotām un ūdenskritumu kaskādēm var redzēt visā Dū ielejas garumā. Tālāk uz dienvidiem skatienam atklājas Lisonas un Lū iztekas. Mēs dodamies apskatīt Erisonas kaskādes (Cascades du Herisson). Jārēķinās, ka šī (līdzīgi kā Basteja klintīs) ir meža taka, kas ved gan augšup, gan lejup. Te apskatāmi vairāki ūdenskritumi.
Skaidrs, ka šī Francijas reģiona – Burgundijas un Franškontē pasaulē pazīstamākā daļa ir tieši Burgundija, nevis Franškontē. Tā lepojas ar pasaulē slaveniem vīniem, izcilu arhitektūru un īpašiem ēdieniem. Kad Burgundijā valdīja Valuā dinastijas hercogs, šī province bijusi Francijas visvarenākā sāncense. Tolaik Burgundijas teritorija pletās krietni vien tālāk par tās pašreizējām robežām. Kaut gan 16. gadsimtā Burgundijas hercogisti jau pārvaldīja Francijas karaļa nozīmēti valdnieki, savas privilēģijas un tradīcijas šī province tomēr pamanījās saglabāt. Franškontē (tulkojumā tas nozīmē “brīvā grāfiste”), kura savulaik veidoja daļu no Burgundijas, cīnījās par to, lai paliktu neatkarīga no Francijas. Līdz 1674. gadam, kad Luijs XIV “brīvo grāfisti” anektēja, Franškontē bija Svētās Romas impērijas province.
Topogrāfiski Franškontē sastāv no divām atšķirīgām daļām: Sonas ielejā plešas viegli pauguraini lauki, bet austrumos skatienam paveras Alpu ainava. Šajā mežainajā novadā, kas bagāts ar foreļu pilniem strautiem, izgatavo arī izcilus sierus (Vacherin, Comté) un Arbuā dzelteno vīnu. Runājot par sieru un vīnu, protams, pirms došanās mājup gribas nopirkt ciemakukulim gan vienu, gan otru. Skaidrs, ka lielveikalos izvēle ir ļoti bagātīga, tomēr ir pārsteigums par plašo izvēli nelielajā mūsu pilsētiņas “Aldi” veikalā. Arī tajā sieru stends aizņem faktiski veselu veikala sienu.
Savā ceļojumu plānā bijām iekļāvuši arī ekskursiju uz Šveici, kas robežojas ar Franškontē reģionu, tomēr šo ideju atceļam, nolemjot vairāk laika pavadīt Francijā. Apmeklējam arī vienu no Franškontē reģiona pilsētām, netālu esošo Belforu (Belfort), kuras nocietinājumi no autostrādes redzami jau pa gabalu.
Belforas simbols ir milzīgs sārta smilšakmens lauva. To uzbūvēja (tas esot precīzāks apzīmējums nekā “izkala”) Frederiks Bartoldi (1834 – 1904), kas ir radījis arī slaveno Brīvības statuju. Belforas neparasti spēcīgā citadele, kas tika uzbūvēta Luija XIV laikā pēc Vobāna projekta, ir izturējusi trīs aplenkumus – 1814., 1815. un 1870. gadā. Tagad Belforas ievērības cienīgie nocietinājumi ir populāra pastaigu vieta, no tiem aplūkojama skaistā apkārtnes panorāma. Uzkāpjot terasē, no kuras apskatāms slavenais lauva, gan jāņem vērā, ka par tā apskati jāmaksā viens eiro. Turpat iespējams apmeklēt arī muzeju, kura ekspozīcijā ietilpst gan oriģinālie nocietinājumu maketi, gan reģionālās mākslas un kultūras mantojuma kolekcija.
Jau pirms aptuveni desmit gadiem, kad pirmo reizi ceļā uz Spāniju devāmies cauri Francijai, šī valsts mūs pārāk nepiesaistīja. Likās – tajā ir nebeidzami gari pārbraucieni pa garlaicīgiem līdzenumiem. Francūži šķita augstprātīgi. Jāatzīst – gadu gaitā šis viedoklis ir pilnībā mainījies. Francija liekas burvīga, skaistām ainavām bagāta, un tās iedzīvotāji nebūt vairs nešķiet iedomīgi. Un ēdiens un vīns tur ir fantastisks. Ir skaidrs – agrāk vai vēlāk atkal plānosim kādu atvaļinājumu Francijā, vēlams gan nedaudz ilgāku kā šoreiz. Ir vērts!
