Jelgavas Valsts ģimnāzijai – 95, Rolandam Kronbergam – 85.
Skolai Mātera ielā 44 Rolanda Kronberga dzīvē ir bijusi īpaša loma. Atkal un atkal kā magnēts tā vilkusi atpakaļ. Pirmo reizi tās slieksni viņš pārkāpj 1940./41. mācību gadā kā pirmās klases skolēns. Kara un pēckara gadi pavadīti laukos, pabeigta Elejas septiņgadīgā skola.
Tad – atgriešanās. 1952. gadā tiek pabeigta Jelgavas Pedagoģiskā skola, kas tolaik atrodas liktenīgajā Mātera ielas ēkā. Šeit sastapta nākamā dzīves biedre – arī pedagoģiskās skolas audzēkne – Ingrīda Andreiko. Kopš 1952. gada un līdz mūža galam – 2. vidusskolas skolotāja Ingrīda Kronberga. Skola kļūst par Kronbergu skolu vairākās paaudzēs. To absolvē gan bērni Daina un Arvis, gan mazdēli.
Skola atgūst sākotnējo skatu
Šeit 1952. gada oktobrī 1. vidusskolas skolotājs Rolands Kronbergs un 2. vidusskolas direktors Viesturs Poriņš svinīgi tiek pavadīti armijā. Darba stāžs abiem mērāms pāris mēnešu garumā. Tolaik neprasīja, vai gribi dienēt. Iesauca – un viss. Pēc atgriešanās, 1954./55. mācību gadā, skolotāja un pionieru vadītāja pienākumi atkal tepat, 2. vidusskolā. Tad Ļeņingradā (Sankt-Pēterburgā) iegūta augstākā izglītība ekonomikā, kam seko karjeras kāpnes Jelgavas pilsētas un rajona IK (izpildkomitejā).
1980. gada 14. augustā, paša gribas vadīts, aiziet no Jelgavas rajona IK priekšsēdētāja vietnieka amata, lai nu jau uz ilgu laiku atgrieztos 2. vidusskolā un kļūtu par saimnieku Mātera ielas ēkā. Skolas dzīvē sākas 12 gadus garš periods, ko saucam par Rolanda Kronberga laiku. Kurš gan par to varētu pastāstīt labāk kā mācību daļas vadītāja Valentīna Mankus:
“Īpašs periods skolas vēsturē ir 80. gadi. To varētu saukt par skolas atdzimšanas un straujas augšupejas laiku. Direktors Rolands Kronbergs bija izsapņojis, kā rīkosies, lai skola atgūtu savu kādreizējo izskatu, un savos desmit darba gados to teicami paveica.
Skolas vadības komanda bija saliedēta, mēs katrs darījām savu darbu un visu summējām kopā. Direktora idejām un lūgšanām neviens nespēja pretoties. Arturs Čikste, kura kolhozs “Nākotne” bija slavens visā Padomju Savienībā, atrada laiku bieži vien iegriezties skolā un kopā ar Gunāru Segliņu pamatīgi palīdzēja pārvarēt limitus un naudas grūtības ar savu vārdu vien.
Speciālisti krāsoja skolu, atjaunoja aktu zāli, mākslinieki Dzintra un Andrejs Zvejnieki apgleznoja sienas, skolotājas Ausmas Krūmiņas meitenes apgleznoja zīmēšanas kabineta sienu, Rīgas mākslinieces izgatavoja vitrāžas aktu zāles daudzajiem logiem, gaiteņu lielajiem logiem un ārdurvīm. Cits mākslinieks izgatavoja aktu zāles lustras un kamīna dekoru no jauna atdzimušajam skolas tornītim.
Turpinājumā sekoja operācija “Bēniņi”. Ilgajos gados vairākas skolas iekšējās kāpnes bija aizsprostotas ar dažādām grabažām, bēniņu durvis aizsistas. Pavērās atbaidošs darba lauks: bieza baložu mēslu kārta mijās ar salauztiem krēsliem, soliem, lozungiem, stikliem utt. Pašu spēkiem, ar skolēnu palīdzību visu notīrījām, un tika sakārtotas papildu telpas dažādām pulciņu nodarbībām.
Ne mazāk darba bija arī pagrabstāvā – darbnīcās, garderobē, kopgaldā un aizvēsturiskajā katlu mājā, par kuras darbību varētu uzrakstīt veselu romānu. Uzlabojot sporta bāzi, tika uzcelta piebūve, kas savieno halli ar skolas korpusu.
Celtniecības un pārbūves darbi netraucēja radoši strādāt skolotāju kolektīvam. Vidusskolā bija trīs profilklases: humanitārā, matemātikas un ķīmijas – bioloģijas. Priekšmetu skolotāji savās metodiskajās komisijās koriģēja esošās un no jauna izstrādāja mācību programmas atbilstoši profilkursiem.
Humanitārās klases nav iedomājamas bez skolotāju Rutas Rulles un Valentīnas Bučkovskas gaišā prāta un jaunrades, bez darbīgās Dzintras Meijeres. Skolotājas Zaiga Sakne un Austra Āriņa modernizēja un vienkāršoja ķīmijas – bioloģijas programmas. Fiziķes Biruta Kalniņa un Anita Čevere izstrādāja paplašinātā un minimālā kursa programmas.
Krievu valodas skolotāja Tamāra Votčele, Irina Ivanova, Lidija Bondare, Tamāra Šauļuka modernizēja savus kabinetus, aktīvi iesaistījās ārpusklases darbā.
Eleganti smalkā lēdija Velta Kreicberga eksperimentēja padziļinātu angļu valodas mācīšanu jau no 4. klases. Izcilie panākumi pievērsa Izglītības ministrijas uzmanību. SKCI (Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts) skolā rīkoja seminārus. Velta Kreicberga savā gaumīgi un parocīgi iekārtotajā kabinetā vadīja kursus republikas angļu valodas skolotājiem. Drīz vien jau skolā strādāja vairāki radoši angļu valodas speciālisti: Uldis Vanags, Irēna Cvetkova, Alda Spirģe, Aija Ivuškāne, Skaidrīte Bukbārde.
Direktora vadībā par skolas dzīvi bija izveidota šaurfilma, kurā bija redzami gandrīz visi skolotāji darba procesā un ārpusklases darbā. Krāsaina filmiņa ir arī par skolotājas Veltas Kreicbergas darbu.
30 kalkulatori “Elektronika”
Liels sasniegums, par kuru tagad būtu jāsmejas, bija matemātikas kabinets, kurā pie galdiem bija pievadīta strāva, nopirkti 30 kalkulatori “Elektronika”, un pilsētas visgudrākais matemātiķis Aldis Balodis (viņam nebija neatrisināmu uzdevumu) mācīja tos lietot. Šādu stundu noskatīties bija ieradies toreizējais izglītības ministrs Aldonis Builis un līdzi atvedis inspektori no Maskavas, kura mums aizrādīja par pārmērīgu modernizēšanos un ieteica vairāk pievērsties informācijas teorijai.
Katrā skolā jābūt labai bibliotēkai. Mums tāda bijusi vienmēr. Zelma Smilga daudzajos darba gados uzkrāja un saglabāja daiļliteratūru, izziņas materiālus un mācību grāmatas, organizēja izglītojošus pasākumus skolēniem, tikšanās ar rakstniekiem, māksliniekiem, slaveniem sava darba meistariem. Vēlākajos gados darbu turpināja Laima Ozoliņa, papildināja fondus ar laikmetīgiem materiāliem.
Skolas dzīvē nozīmīga vieta arī mākslinieciskajai pašdarbībai. Taču precīzāk visu zina īstā darba organizatore – direktora vietniece Irēna Sončika, kura prata sameklēt pulciņus un kolektīvus gandrīz katram skolēnam.
Mūzikas skolotājas diriģentes Maruta Tilgale un Gunta Paškovska ar saviem kolektīviem radīja daudz prieka skolai un sabiedrībai. Skolotājas Ārijas Lambergas deju kolektīvi bija skolas lepnums. Populāri bija Irēnas Sončikas organizētie atskaites koncerti, kuros plašu programmu sniedza arī pūtēju orķestris.
Un visam pa vidu – pietika vietas festivāliem, ierindas un sanitāro posteņu skatēm, ko bija sagatavojuši klašu audzinātāji, vecākā pionieru vadītāja Inese Punga un medmāsiņa Aina Lučina. Labi organizētas, ļoti masveidīgas un skaistas bija mākslinieciskās vingrošanas skates, kurās skolēni apliecināja skolotājas Margitas Strīķes labo gaumi un meistarīgumu.”
Gribētos teikt, ka Rolands Kronbergs bija pirmā direktora Ģederta Odiņa gara radinieks. Viņš tāpat kā Ģ.Odiņš prata pārliecināt jebkuru, izmantot jebkuru iespēju, lai skolas labā darītu visu iespējamo un neiespējamo. Lielākoties gan – neiespējamo.
Rolands Kronbergs – Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Lai arī padomju laikos piešķirts, nosaukums runā pats par sevi. Kultūras dzīve skolā – augstā līmenī. Skolotāju, sava darba fanātiķu, vadībā darbojās mākslinieciskās pašdarbības pulciņi. Tautas un sarīkojuma dejas, ikgadējais konkurss “Ziemassvētku valsis” – Ārijas Lambergas lolojums. Zēnu koris Marutas Tilgales vadībā – viens no labākajiem republikā. Agra Krūmiņa dramatiskais pulciņš ar darbību piepilda ne tikai skatuvi, bet arī zāli un balkonu. Pūtēju orķestris – jaunā diriģenta Raita Ašmaņa rokās. Un kur tad skolas lepnums – koris “Skali” diriģentes Guntas Paškovskas (Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, XXI Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģene) vadībā.
Viņš prata radīt omulības un mājīguma sajūtu. Skolas tornītī tika ierīkota kamīntelpa, kur uzņemt ciemiņus. Viesus uzņemt direktoram patika, un to bija daudz. Bērnišķīga prieka pilns, viņš varēja vadāt tos pa skolu, rādīt sava darba augļus, stāstīt par nākotnes plāniem. Dzejnieks Viktors Kalniņš (Viks) grāmatā “Kabatas formāta paradīze” raksta: “Direktors Kronbergs – inteliģents, simpātisks cilvēks, no kura izstaro kultūra. Konkrētā laika un telpas deficīttips. [..] Tik daudz mākslas darbu klātbūtne skolas interjerā – ik gaitenī, ik telpā, visur vai nu pa keramikas dekorelementam, vai gleznai, vai vitrāžai… Nu ja, bet tad ir jābūt tādam direktoram kā Kronbergs.”
Pāriet uz piecu dienu darba nedēļu
1988. gada 18. novembrī 8.00 virs skolas uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Klāt bija ne tikai skolas kolektīvs. Apstājās garāmgājēji, garāmbraucošais satiksmes autobuss. Tas bija saviļņojošs un prieka pilns notikums mums visiem. 1988./89.m.g. vēl viens vēsturisks notikums – skola pāriet uz piecu dienu darba nedēļu.
Atmodas laiks atvēra robežas. Daudzi brauca pie mums, mēs – pie ārzemju draugiem. Dānijā tika apmeklētas arī skolas. Kādā no tām, aizmirstot par pieklājības normām, mūsu skolēni “pilnām mutēm” sāka stāstīt, cik viņu skola ir skaista, kādas vitrāžas ir gaiteņu un zāles logos, kādas lustras rotā zāles griestus. Skolotājai tikai ar pūlēm izdevās apturēt viņu runas plūdus. Tas bija brīdis, kad negaidītā veidā izpaudās patriotisms, patiess lepnums par savu skolu. Klausoties notikuma izklāstu, Rolands Kronbergs savukārt varēja izjusts gandarījumu par savu darbu. Paldies, direktor!
