Tas bija pagājušajā gadā, kad “Ziņu” fotogrāfs Raitis, aizrautīgs skriešanas mīļotājs, mūs pierunāja noskriet piecus kilometrus Jelgavas nakts pusmaratonā. “Piecīti jau katrs var noskriet,” teica Raitis. Mēs tā neuzskatījām, un likās, ka distancē teju atdosim galus. Toreiz mēs uzķērāmies uz šī āķa. Šīm sacensībām sekoja pirmā skriešana seriālā “Stirnu buks”, tad “Noskrien ziemu”, Ozolnieku skrējieni un citi. Šonedēļ var teikt, ka “Zemgales Ziņu” skrējēju komanda svin gada jubileju un pavisam drošu sirdi var rekomendēt visiem skriešanu, jo piecīti taču var noskriet katrs. Tiešām var! Ne reizi vien esmu aizdomājusies, ko par manu īstenās neskrējējas skriešanas aizrautību tagad teiktu nu jau aizsaulē aizgājušais fizkultūras skolotājs Rolands Čuhalovs. Ticu, ka viņš sēž uz mākoņa maliņas un priecājas. Ja jau es pa šo gadu esmu iemācījusies noskriet piecus, desmit un pat divdesmit kilometrus (lai arī ne ātri, bet tomēr), to noteikti var katrs. Un pilnīgi skaidrs – tas nav tikai prieks par paša sportiskajiem panākumiem (katram tie ir savi – citam cīņa par pirmajām vietām, kādam vienkārši izaicinājums sev), tā ir arī fantastiska kopības sajūta ar tādiem pašiem trakajiem no sava novada, pilsētas, valsts.
Šogad trenerim (kā esam iesaukuši Raiti) mūs vairs nav jāmudina piedalīties sacensībās. Skriešanas pasākumu kalendārs saplānots vairākus mēnešus uz priekšu! Tiekamies trasē, bet šajā laikraksta numurā gan par skrējējiem, gan citiem sportistiem. Tāpat netrūkst materiālu pat nopietnākām tēmām, piemēram, bīstamajiem atkritumiem Ozolnieku novadā.
