Kooperatīvā sabiedrība «Mierlauki» Valgundes pagastā palika pēdējā kolektīvā darba kripatiņa, kas sanāca pēc kolhoza «Vienība» izputēšanas (vai izsaimniekošanas).
Kooperatīvā sabiedrība «Mierlauki» Valgundes pagastā palika pēdējā kolektīvā darba kripatiņa, kas sanāca pēc kolhoza «Vienība» izputēšanas (vai izsaimniekošanas). Sākumā tajā savu darbu apvienoja 32, bet vēlāk vairs tikai 20 biedru. Kopā zemi strādāja, labību sēja un kartupeļus stādīja, govis slauca un pienu pārstrādei gādāja. Taču kopus darbs, iesākumā tā cerīgi sazēlis, ar gadiem uz leju vien «brauca». Un ne jau vienīgi pašu strādātāju dēļ. Bezcerību viesa valdības lauksaimniecības politika. Ar katru gadu grūtāk bija saražoto realizēt, uz normālu cenu pat nepretendējot. Pāri robežai nāca lēta lauksaimniecības produkcija, kas savā valstī tika dāsni subsidēta. Un mūsu pircējs ņēma lētāko…
Gada darbs – uz izgāztuvi
Un pagājušajā piektdienā kooperatīvās sabiedrības «Mierlauki» priekšsēdētāja Aija Degaine kopā vēl ar dažiem strādniekiem no kooperatīva pagraba ārā vāca pārziemojušos, nevienam nevajadzīgos un jau puvušos kartupeļus. Pērnā gada darba augļus…
– Kādu drusku vedām uz Aloju pārstrādei, taču par pusotru santīmu kilogramā tas neatmaksājas, – saka Aija Degaine. – Piedevām vēl pavasaris nosaldēja visus smilšainajā zemē ziemu pārlaidušos rudzus. Vai ir jēga visiem kopā vēl kādu nelaimi gaidīt? Tas taču skaidrs, ka ar lauksaimniecisko ražošanu vien laukos vairs izdzīvot nevar.
Kopus manta ir sadalīta
Tagad jau manta par pajām ir sadalīta. Aija saka, tas esot padarīts demokrātiski. Jau janvārī apkārt laists saraksts ar kooperatīva mantas uzskaitījumu un katrs varējis pieteikties uz to, ko paša saimniecībai par noderīgu atzinis. Sākumā vēl skanējuši arī skaļāki toņi, kad vienai lietai vairāki gribētāji saradušies. Taču saraksts visiem pieejams bijis tik ilgi, ka katrs spējis savas vēlmes mierīgā ceļā, pa desmit reižu pārdomājot, saskaņot ar pārējo vajadzībām. Bet tas, ko nepaņēma par pajām, tiks pārdots – Priedīšu ferma, kalte, angārs, jaunais pagrabs, minerālmēslu šķūnis…
– Vienu gan es šādā situācijā uzskatu par bezjēdzību – kooperatīva biedram, kas par pajām ir nopircis traktoru vai ko citu no tehnikas, jāmaksā 18 procentu pievienotās vērtības nodoklis, – stāsta Aija Degaine. – Paši taču ar savu darbu esam visu sagādājuši, un nu vēl valstij par to skaidra nauda jāmaksā! Bet likums ir likums. Mēs vismaz nolēmām pusi šīs summas segt no kooperatīva līdzekļiem.
Un tā Valgundes pusē kļuvis par pārdesmit individuāliem saimniekotājiem vairāk.
«Mamm, nāc mājās!»
– Bija jau arī man apnicis būt par priekšnieci tai kooperatīvā, – saka Aija. – Skrienu pa kopus laukiem, kamēr pašas mājā tāpat saimnieces roku vajag. Vīrs un bērni tā arī teica: «Mamm, nāc mājās!»
Vēl jau priekšsēdētājai iznāk rauties uz abām pusēm – kamēr ar visām sabiedrības likvidēšanas lietām tiks galā. Vēl jau kaut kā ar godu jāatdabū parāds «Mierlaukiem» un zemnieku saimniecībai «Taigas» no «Garozas klētnieka» – ap 800 latu. Jo kurš tad no kooperatīva biedriem par pajām būs mierā parādu saņemt? Taču jau tagad, Aija saka, esot tik jauki būt mājās un saimniekot kopā ar saviem mīļajiem. Dēls Normunds, paskat, brauc ar traktoru un miglo sējumus, meita Līga pašlaik kārto 12. klases eksāmenus, bet brīvos brīžos tāpat palīdz saimniekot. Vīrs Kārlis ar otu un krāsas bundžu staigā gar neliela kuterīša dibenpusi – ar to vēlāk vajadzēs atpūtniekus pa Lielupi vizināt. Savs vārds mājas solī arī vīramātei. Un vai tad nav burvīgi, ka mamma vienā brīdī visus var saaicināt uz vēl siltu pašas sietu sieru?
Pirms kāda gadu simta
Te nu der pateikt, ka Degaiņu ģimenes mājas arī sauc par Mierlaukiem – tāpat kā sadalīto kooperatīvu. Taču to vēsture aizsākusies sirmā senatnē, pirms vairākiem gadsimtiem. Vācu muižnieku laikos Valgundē bijusi skaista muiža pašā Lielupes krastā un pie tās – savs spirta brūzis.
– Es esmu dzirdējis, ka spirtu tecināt tajos laikos bijis brīv tikai tiem, kas bruņinieka godā iesvētīti. Tad laikam jau arī Valgundes muižniekam tāds tituls piemitis, – domā Kārlis Degainis.
Mainoties laikiem un dažādām politiski ekonomiskām nostādnēm, vācu kungi izzuduši, muižas galvenā ēka sabrukusi, un tagad no tās palikušajā smilšu uzkalniņā Aija uz ziemu ierok burkānus. Toties spirta brūzis ir izturējis gadsimtu un varu mijas un joprojām stāv Lielupes krastā. Vienīgi veco nodarbošanos izmijis pret rāmāku un laikam taču arī lietderīgāku – devis mitekli Degaiņu dzimtai.
Māja, kur smaržo pēc senčiem
Vienudien Mierlaukos iegriezusies kāda speciāliste no lauku tūrisma organizētājiem, un pirmais viņas izsauciens bijis: «Te jau viss kā Austrijas lauku sētā!» Tajā Alpu valstī tāpat vienā pusē mājai esot saimniecības zona ar kūti, nojumēm tehnikai, klēti un citām vajadzīgām lietām. Bet otrā esot parādes puse, pa kuru mājā tiek aicināti ciemiņi. Tur aug puķes, krūmiņi un koki, ir glīti celiņi, rūķi dārziņā un viss, ar ko gribas palepoties. Protams, Mierlaukos vēl nav tās safrizētības un kārtības, kas piemīt austriešu sētām, taču Degaiņu ģimenei ir strādīgas rokas un liela apņemšanās padarīt māju par tūristu iecienītu «objektu».
Kaut arī durvis uz saimniecības pagalmu stāv vaļā, koridora biezie mūri dveš tādu senatnes smaržu, ka ienācējam elpa aizraujas. Tu velc, velc plaušās to gaisu, bet viss joprojām apkārt smaržo – kā pēc dūmiem, pēc senaizmirstām lietām un notikumiem. Piebāz degunu mūrim un laikam tak sabučojies ar to senci, kas pirms simta gadu tur graudu maisus staipījis un no spirta mučeles brango dzērienu paslepen nobaudījis… Katrā ziņā, ārā izejot, jūties pamatīgi sareibis.
Mierlauki un Aleksis Mierlauks
Māja gan nekad nav piederējusi režisoram Aleksim Mierlaukam, taču saistība abiem ir cieša. Savulaik pulkvedis Dāvids Veiss, būdams Lāčplēša ordeņa kavalieris, ieguvis brūža māju, kas pēc tā laika likumiem atdalīta no Valgundes muižas. Kad vajadzējis īpašumam dot vārdu, viņš ilgi neesot domājis – sauks par Mierlaukiem, draugam režisoram Aleksim par godu. Un varbūt arī tam, ka šai krastā viņš pēc karošanām atradis īstu lauku mieru. Pēcāk Mierlaukus nopircis Kārļa tēvs. Interesanti, ka blakus mājas sauc par Skaistlaukiem. Tās savā īpašumā ieguvis arī brīvības cīnītājs, artilēristu pulkvedis, leģionārs Skaistlauks. Jāsaka gan, ka Otrā pasaules kara laikā tur nav bijis ne īsti miera, ne skaistuma. Mierlauku pusē Lielupei turējušies vācieši, otrajā – krievi. Lādiņi lidojuši no vienas puses uz otru kā tenisa bumbiņas. No tādiem sprādzieniem pat vecā mūra gadsimtu sienas nav izturējušas, un sētas pusē vēl tagad sienā redzama plaisa.
– Mūsmājai karš vēl nav beidzies, – Kārlis rāda plaisu. – Tāda bēdīga piemiņa…
Tomēr Mierlaukos ļaudis arvien meklējuši patvērumu. Tā, pēc Pirmā pasaules kara, kad nodibināta Latvijas valsts, brūža mājā mitinājušies vai visi Valgundes pagasta jaunsaimnieki, kamēr sabūvējuši savas dzīvojamās mājas.
Dzīvīga kuģīšu piestātne
Kādu desmitu metru no Mierlauku mājas bijusi kuģīšu piestātne, uzbūvēta 1860. gadā. Vēl līdz 1971. gadam, kad ostu atstājis pēdējais kuģītis, ko vietējie saukuši par Astrahanieti, tai bijusi liela saimnieciska nozīme visā apkaimē. Tolaik vēl ceļi bijuši bez asfalta, bedraini un grumbuļaini. Tādēļ ar kuģīti tirdzinieki uz Jūrmalu līdz pat Majoriem veduši savas preces, ar to braukājuši vietējie uz Jelgavu un, ja vēl ūdens līmenis ļāvis, arī līdz Emburgai. Savu reizi kuģītim priekšgalā govs stāvējusi, citu – zārks ar nelaiķi uz otru pusi celts. Kuterītis bijis slavens arī ar kapteiņa precizitāti – pēc viņa varējuši pulksteni pārbaudīt. Stunda un 45 minūtēs par 24 kapeikām – tāds bijis brauciens uz Jelgavu līdz piestātnei tagadējā «Tonusa» rajonā. Vēlāk gan kuģīti apsteigt iemanījušies motorlaivu īpašnieki, sevišķi, kad uz tirgu bija vedami āboli vai kas cits dārzā izaugušais.
– Ja 1967./68. gadā par āboliem varēja ieņemt 50 rubļu dienā – tā jau bija liela nauda. Un, kurš pirmais tirgū pie letes tika, tas arī savu vedumu pārdeva,– skaidro Kārlis. – Redz, padomju laikos arī bija konkurence.
Taču pamazām mūsu dzīvē ienāca automobilizācija un kuģošana pamazām «atmira». Pēdējais brauciens Astrahanietim beidzies traģikomiski – dzesētājā ierauta sniega ļurga, kas upei pa virsu. Kuģītis sācis niķoties, kapteinis «sastiprinājies» līks, un pie vadības kloķiem izlēmīgi stājusies kasiere, kas upes veterānu aizvedusi līdz pēdējai ostai. Tomēr Mierlauku saimnieks lolo cerības kuģīšu piestātni atdzīvināt. Tādēļ jau arī kuterītis pagalmā tiek posts un krāsots. Pagājušajā vasarā arī braucēju neesot trūcis.
Tūristi Mierlaukus jau zina
Par tūrismu Aija un Kārlis domājuši jau labu laiciņu. Ar Guntas un Jāņa Skultes gādību Mierlauki piedalījušies šā gada Baltijas valstu tūrisma izstādē. Viņu divsimt bukletiņi pazuduši īsā laikā. Degaiņi ir vienīgie, kam mūspusē izstrādāts projekts par tūrismu saistībā ar lauksaimniecību, un viņiem tiek segti kredīta procenti – ap 300 dolāru ceturksnī. Pašlaik arī top Mierlauku apzaļumošanas projekts, lai gan Aija pati brīnās – ko te vēl zaļumot, ja visriņķī zaļš vien. Bet gan jau ainavu arhitektūru studējošs puisietis labāk zinās. Iecerēs vēl atpūtas mājiņas ģimenēm upmalā, jo pašlaik var piedāvāt tikai telšu vietas.
Tūristu uzņemšanai tagad tiek pakārtota arī saimniekošana. Kūtī rukšķ gaļas šķirņu sivēni un jau padūšīgi barokļi, ir vistas, divas slaucamas govis un vēl telēns; 17 hektāros zemes pietiek vietas gan labībai, gan kartupeļiem un visādiem dārzeņiem. Turklāt vēl Aija ir laba saimniece virtuvē. Un ja vēl vīramāte palīdz! Katrā ziņā zviedru jaunieši nupat būs atkal klāt – te viņiem organizēta ekoloģiskā nometne.
Līgosim Mierlauku parkā!
Milzu liepu, sudraba apšu, kļavu sabiedrībā, turklāt vēl upes malā svinēt Jāņus – kas var būt skaistāks? Un ja ar’ uz Jāņiem citi plāni, tad Mierlaukos var ciemoties citās dienās. Ar ģimeni un bez, ar bērniem un bez, vienatnē un pulciņā, pusdienās ēdot līdzpaņemto vai saimnieces cepto, uz dienu vai mēnesi, kājām takās ejot un no kuterīša Lielupes krastus apskatot, ar makšķeri rokās un bez tās, zaļumballē un dziļā klusumā… Un tās nemaz nav visas iespējas laika pavadīšanai Mierlaukos. Piezvaniet pa tālruni 3071335 vai 9417971, un laipnie saimnieki jums visu izstāstīs.
Drīz ziedēs milzu liepas Mierlauku parkā. Vai esat dzirdējuši, kā tās dūc no bitēm?
