Engures piekraste daudziem saistās ar bērnības atmiņām par atpūtu nometnēs un vasarnīcās, bet mūsdienās Engures un Tukuma puse var kļūt par jauku ģimenes tūrisma maršrutu ar baudu acīm, prātam un garšas kārpiņām.
Nelielā kompānijā izbaudījām piesātinātas, bet lietainas brīvdienas Baltijas jūras krastā, izzinot kino tapšanas un ceļu būves vēsturi, kā arī nedaudz mežonīgu Engures pludmali.
Nameisis un basketbola leģendas vienuviet
Pa ceļam no Jelgavas uz kino pilsētiņu “Cinevilla” Tukuma novada Slampes pagastā gar auto logu zib Zemgales rudzupuķes un magones. Iebraucot kino pilsētiņā, ar nožēlu atzīstam, ka lielākā daļa nav padomājusi par gumijniekiem, kas šovasar, baudot āra aktivitātes, lieti noder.
“Cinevilla” piesaka sevi kā vienīgo brīvdabas filmēšanas laukumu Baltijā un lielāko Ziemeļeiropā. Tur uzņemtas latviešu filmas “Rīgas sargi”, “Rūdolfa mantojums”, “Nameja gredzens”, “Sapņu komanda 1935”, un pilsētiņā mijas filmās atspoguļoto laiku ainavas ar dažādām ēkām, infrastruktūras objektiem, vilcienu un tramvaju. Te tu dodies pastaigā pa Pirmā pasaules kara Rīgu, te nonāc 13. gadsimtā, kad Zemgalē valdījis ķēniņš Nameisis.
Pilsētiņā ir arī krodziņš un bērnu laukums, kas gan mūsu viesošanās laikā palika neizbaudīts, jo lija. Taču zēniem un viņu tētiem prieku noteikti sagādās lāzertaga spēle, kas ir līdzīga peintbolam, bet nesagādā sāpīgus momentus. Lāzertagu iespējams spēlēt vilciena vagonos, kuros dzimtenē pēc triumfa Eiropā “atgriezušies” “Sapņu komandas 1935” varoņi.
Jāatzīst, ka pēc viesošanās “Cinevilla” radās vēlme noskatīties pilsētiņā uzņemtās filmas, kuras vēl nav redzētas.
Uz Šlokenbeku atripojis “rafiņš”
Engures novada Milzkalnē, Šlokenbekas muižā izvietotajā Latvijas ceļu muzejā, gribējām iegūt atbildi uz jautājumu, kāpēc valstī ir tik lielas problēmas ar ceļu kvalitāti. Lai arī atbildi nesaņēmām, muzeja apmeklējumu noteikti iesakām visiem.
Muižas Lejas ratnīcā izvietoti dažādi ceļu būves mehānismi un tehnika. Jelgavnieku acīm tīkams noteikti būs pilsētā tapušais “rafiņš”. Lejas ratnīcā atrodas arī muzeja lepnums – 1924. gadā izgatavotais “Marshall” tvaika veltnis.
Kalna ratnīcā izvietota zirgu ratu kolekcija, kā arī zirgu vilkmes ierīces ceļu darbiem. Savukārt otrajā stāvā apskatāmi dažādi materiāli par zirgkopību un ceļu būvi, starp kuriem atrodams, piemēram, ceļu meistara lūgums papirosu iegādei ceļu strādniekiem pagājušā gadsimta 40. gados vai dokuments, kurā tiek prasīts norīkot strādniekus ceļu tīrīšanas darbiem 1945. gada ziemā.
Muzejā ir arī citas interesantas lietas, un par piedzīvojumu var izvērsties pagalmā izvietoto ceļa zīmju iztēlošanās “dabā”. Tā, piemēram, mani īpaši saistīja pagājušā gadsimta 30. gadu virzienu rādītājs, kas atradies mūsdienu šosejas Rīga–Veclaicene krustojumā ar ceļiem uz Smilteni un Gulbeni, ko uz Gulbenes un Balvu pusi braucošie pazīst kā Smiltenes pagriezienu.
Muzeja apmeklējums ir bezmaksas.
Ērta nakšņošana un mežonīgas pludmales
Pirmo dienu vēlējāmies noslēgt ar baskāju taku pie Valguma ezera, taču laikapstākļi šādai izklaidei nebija piemēroti. Taka ir apmēram trīs kilometrus gara, to pārvar arī bērni. Bet, ja nav vēlēšanās maksāt par baskāju taku, var vienkārši pabaudīt mieru ezera krastā.
Tā kā staigāšana basām kājām palika citai reizei, devāmies uz Slokas–Talsu šosejas 35. kilometru, kur traģiski aprāvās dziedātāja Viktora Coja dzīve un viņam uzstādīts piemineklis. Par vietas popularitāti grupas „Kino” fanu un citu vidū liecina ziedi, svecītes un Cojam pasniegtās cigaretes.
Lai veltītu pietiekamu laiku apskatāmajiem objektiem, ar vienu dienu nepietiek, tāpēc izvēlējāmies nakšņot viesu mājā Engurē. Līdzšinējā pieredze liecina, ka jāizraugās namiņš atstatus no pārējiem, un mūsu divas bungalo mājiņas ar kopīgu terasi un kamīniem bija īsts atradums. Kamīni lieti noderēja samirkušu apavu un zeķu žāvēšanai, bet terase – vakariņu baudīšanai. Engure piedāvā plašas nakšņošanas iespējas, bet tiem, kas piekrastē pārlaist nakti nevēlas, jārēķinās, ka līdz jūrai būs desmit minūšu gājiens kājām, transportu atstājot ielas malā vai stāvlaukumā.
Jā – mežonīgās Engures pludmales! Man laimējies savām acīm redzēt arī okeānu, bet Rīgas jūras līcis ir tik mīļš ar savu liedagu, kas ir kā domāts garākām pastaigām vai velobraucieniem ar līdzpaņemto maizīšu un karsto dzērienu baudīšanu pieturvietās.
Putnu mīļiem – Engures ezers
Nākamajā rītā devāmies novērtēt Engures ezera varenumu. Engures ezera dabas parka fonds vēstī, ka parka teritorijā iespējams ieraudzīt gandrīz visas Latvijā konstatētās migrējošo putnu sugas. Par to, ka ezers ir putnu un arī putnu vērotāju iemīļots, pārliecinājāmies pašu acīm, jo ceļā satikām neskaitāmus dabas baudītājus ar mugursomām un fotoaparātiem. Ezera palieņu pļavās ganās savvaļas govis un zirgi un, ja paveicas, tos iespējams aplūkot īpaši tuvu.
Braucot atpakaļ Jelgavas virzienā, Plieņciemā – starp Ķesterciemu un Apšuciemu – apskatāma Baltā kāpa, kas ciematiņu aizsargā no jūras vējiem. Kāpt uz vaļņa aizliegts, par ko liecina izvietotās zīmes, bet ir vietas, kur šādu zīmju nav un kāpas no visas apkārtnes atšķirīgo ekosistēmu var izbaudīt pilnībā. Kopumā dabas lieguma “Plieņciema kāpa” platība ir apmēram 60 hektāru.
Jārēķinās, ka tuvākā vieta, kur drīkst atstāt automašīnu, ir maksas stāvlaukums pie kāpas vārdā nosauktā kempinga, bet nesteidzīgi dabas mīļotāji līdz kāpai var doties kājām arī cauri visam ciematiņam, transportlīdzekli atstājot netālu no lielceļa.
Starp citu, arī kempings pie kāpas izskatījās vilinošs – mūsu prātos atausa ainiņas ar rīta tējas krūzi un skatu uz jūru. Kāda ir maksa par mājiņām, nenoskaidrojām, taču izskatījās, ka kempingā dzīvojošie lietuvieši ar mājvietu ir apmierināti.
Pavlovas kūciņas ar Baltijas butēm
Un, kā solīts, arī par patīkamo garšas kārpiņām. Par vienu no jaunākajiem tūristu un arī vietējo iecienītākajiem objektiem Engurē noteikti var saukt “Prāta vētras” mūziķa Kaspara Rogas un dziedātāja Dona izveidoto “Engure Cafe” – krogu un kafejnīcu. Es neesmu saldumu cienītāja, bet, kā atzina pārējie, Pavlovas kūciņas un medus kūka kafejnīcā bija debešķīgi labas.
Vietējie zvejnieki gan lika nedaudz vilties – no Baltijas jūrā zvejotā tika piedāvātas teju vienīgi butes. Žēl, jo citur ķertās kūpinātas zivis var iegādāties, arī nebraucot uz Enguri vai Ragaciemu. Bet jāatzīst – butes bija lieliskas.
