Ko var uziet, rokot dziļāk? Sliekas
Frenas Sorīnas grāmata “Rokot dziļāk”, jau tikai paņemot to rokās, rada milzum daudz jautājumu – kas ar to domāts, kam kaut kas tāds varētu likties interesants, vai tiešām kāds ko tādu pērk, kurš izlemj, ka šāda literatūra jātulko latviešu valodā, vai smukie cietie vāki nav izšķērdība šādā gadījumā? Kurš, durot lāpstu zemē, domā par filozofiskiem jautājumiem – par rakšanu dziļāk sevī?
Sākot grāmatu lasīt, atceros visai senu sarunu ar pārdevēju kādā grāmatnīcā, kur toreiz biju ieklīdusi kopā ar draudzeni, kas savukārt meklēja dāvanu citai draudzenei. Viņa īsti nespēja atcerēties grāmatas nosaukumu, ko draudzene kāroja izlasīt, vien atminējās, ka tā bija no dvēseles izzinātāju, pašapziņas cēlāju un tamlīdzīgo darbu klāsta. Pārdevēja mūs pieveda pie attiecīgās literatūras plaukta un pa vienai piedāvāja dažādas grāmatas. Vārdu pa vārdam aizrunājāmies par šādu literatūru, un viņa stāstīja, ka tāda tiekot iespiesta neprātīgi daudz. Dažas tiešām pērkot ļoti labi, bet citas, tikko izdotas, iegulst plauktos un krāj putekļus. Un vēl pārdevēja smejot piebilda: “Meitenes, ja jūs protat rakstīt, – uz priekšu! Paskat, kādas tik muļķības neraksta!”
Grāmatu par dvēseles glābšanu, karmas astes kopšanu vai čakrām sarakstījusi tā arī neesmu. Un labi, ka tā. Laikam taču labāk dzīves laikā nesarakstīt nevienu grāmatu, nevis kaudzi ar dīvainas kvalitātes izstrādājumiem.
Šī grāmata visa darba garumā vēsta par garīgajiem procesiem un radošuma meklēšanu sevī caur dārza darbiem. Iespējams, vidējam aritmētiskajam amerikānim, kurš domā, ka tomāti un gurķi aug veikala plauktā, tas tiešām šķiet kaut kas fantastisks, bet grūti iedomāties vienu latvieti, kurš tik filozofiski spētu raudzīties uz kārtējo reizi ar gārsu aizaugušo dobi.
Protams, darbs dārzā fantastiski atbrīvo no domām par darbu, ļauj atpūsties, un gandarījums par paveikto arī ir liels, tāpat kā bauda acīm un, jā, arī dvēselei. Tomēr tik pārspīlēti teksti par dārza burvību teju vai liek iedomāties pretējo – apnicīgo ravēšanu, smago rakšanu, nebeidzamo zāles pļaušanu…
“Dārzs ir arī vieta, kur mēs bez jebkādiem ierobežojumiem varam ieslīgt meditatīvā, apzinātā dvēseles stāvoklī. Iespējams, ir bijuši gadījumi, kad izejat pagalmā, lai tikai mazliet paravētu vai apgrieztu dažas novītušas lapas, bet attopaties kā apburts lūkojamies uz rožu ziedlapiņas formu vai mārīti, kas rāpo augšup pa lapu, vai uz koka zariem, kuri šūpojas rudens vējā un kuru lapas lēnām pārklāj zemi. Atrodoties šādā dvēseles stāvoklī, jūs pilnībā koncentrējaties uz dabas absolūto skaistumu un burvību. Jūs esat pilnībā klātesošs – vienkārši vērojat un eksistējat, neko jaunu neradot. Lai gan aktīvi nedarbojaties, tomēr atrodaties receptīvā stāvoklī, kurā izpaužas dziļa pateicība par radošumu, ar kuru daba jūs apņem katru mīļu brīdi. Ja rūpīgi pavērojat katru rudens lapu, kas lēnām dejo gaisā, jūs skaudri apzināties, cik unikāls ir tās ceļš līdz zemei, jo nekad nepieredzēsiet, ka divu atsevišķu lapu lidojumi būtu absolūti vienādi. Atrašanās šajā reibumam līdzīgajā stāvoklī atver radošo spēju kanālus un atbrīvo jūsu īsto es no ierobežojošajiem rāmjiem.”
Ja man jautā, ko var atrast, rokot dziļāk, teikšu vienkārši – sliekas.
Sadarbībā ar apgādu «Zvaigzne ABC»
