Plānojot ikvasaras ģimeņu ūdenstūrisma ceļojumu, diezgan viegli vienojāmies, ka beidzot nevajadzētu stundām dzīties uz citu Latvijas malu, bet gan izvēlēties Lielupi. Posmā starp Jelgavu un ieteci jūrā Vakarbuļļos Latvijā otras lielākās upes (mērot pēc vidējās gada noteces) kritums ir tikai kāds pusmetrs. Pie Jelgavas Lielupē tikpat kā nav straumes, nereti tā atkarībā no vēja virziena plūst “uz priekšu un atpakaļ”. Taču augštecē no Bauskas līdz Mežotnei upe, plūstot pa dolomīta iežiem, nokrīt apmēram par desmit metriem. Un tas jau ir kaut kas! Lai ceļojums sanāktu kā divdiennieks, sākumpunktu izvēlējāmies Mūsā piecpadsmit kilometru augšpus Bauskas – Uzvaras ciematā.
Nakts Uzvarā
Aizvien tālākā pagātnē aiziet 1947. gada pavasaris, kad, apvienojoties septiņām laukstrādnieku ģimenēm, Bauskas apriņķa Ceraukstes pagasta Mūsas kreisā krasta iecirknī izveidojās lauksaimniecības artelis “Uzvara”. Tolaik vārds “Uzvara” saistījās ar Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Artelis izauga par Latvijā pazīstamu kolhozu, kas mūsdienās atstājis aiz sevis diezgan patukšotu ciematu, kurā gadu ātrāk, nekā tas bija plānots, vidusskola tiek pārveidota par pamatskolu. “Uzvaras” vārdu sevī ietver šeit dibinātais lauksaimniecības uzņēmums “Uzvara-lauks”, kas ir Latvijā pārliecinošs līderis kviešu audzēšanā. Tumši dzelteni nobriedušu kviešu lauki pagājušās nedēļas nogalē bija Uzvaras apkaimes ainavas dominante.
Tomēr nav jau Uzvarā tikai viens liels uzņēmums. Ir arī mazie un vidējie. Ciema centrā, kur vienā mājā atrodas bērnudārzs “Lācītis”, rokdarbnieču studija un biznesa inkubators, tiek gaidīti arī topošie uzņēmumi. Piektdienas vakarā ar vietējo rokdarbnieču studijas vadītājas Mairas Vīķes palīdzību. Mūsas krastā mums izdevās sarunāt telšu nometnes vietu blakus “Uzvara-lauks” piederošajai kafejnīcai un trīszvaigžņu viesnīcai “Miķelis”, Lauksaimniecības mašīnu muzejam. Nezinātājs nepateiktu, ka te pirms četriem gadiem atradušies “džungļi”, par ko bija pārvērtusies kolhoza laika kokaudzētava.
Visas sestdienas garumā festivālā “Vedums” ar brīvdabas izrādēm uzstājās trīspadsmit amatierteātri. Codes teātris tajā spēlēja arī populārās lugu autores vilcenieces Vigitas Pumpures darbu. Mums pirmās dienas plānā bija 25 kilometru airējums līdz Mazmežotnei, tādēļ brīdī, kad vajadzēja sākties festivālam (kā parasti, laukos teātris sākās ar nokavēšanos), mūsu sešas laivas jau bija Mūsas straumē.
Daudzviet Zemgalē bija pamatīgi lijis, un straume nesa ar ātrumu ap trīs kilometriem stundā. Tas gan nenozīmēja, ka visur skaidri varēja uzminēt, pa kuru upes vietu iet galvenās straumes ceļš. Tā reiz ar kolēģi gadījās iepērties tik biezos meldros, ka airi vairs nelīdzēja. Nebija arī tik sekls, ka varētu no smailītes mierīgi izkāpt un laivu pastumt. Uz priekšu līdz brīvam ūdenim varēja tikt vien ar pievilkšanos, turoties aiz tiem pašiem meldriem.
Mūsu grupa todien Mūsā bija gandrīz vienīgā – no citiem “kuģu ceļu” nenošpikosi. Vēl vienu laivu sastapām tikai pie Mūsas autotrases. “Es esmu vietējais,” sacīja kāds vīrs, kurš piepūšamajā gumijas laivā, vizinot sievieti un mazu meitenīti, bez airiem laidās lejup pa straumi. Viņi tiešām nekur tālāk nevarēja aizbraukt.
Slavenā autotrase oda pēc benzīna, tur darbojās autoprieku mīļotāji. Zināms, ka trasei ir mainījušies īpašnieki, tagad tie ir skandināvi. Taču ainavā šai vietā vēl dominē vecā padomju laiku godība – no dzelzsbetona blokiem montētas tribīnes un aprūsējis dzelzs tilts pār Mūsu. Traktors Mūsā ņēma ūdeni, kas visdrīzāk bija domāts trases laistīšanai.
Gar lepnām savrupmājām
Mājas upes krastos parādījās arvien tuvāk cita citai, līdz sapratām, ka pēc trīs stundām tuvojamies pilsētai. Kopš 2016. gada decembra, pa Mūsu iebraucot Bauskā, laivotājus sveic metālā un betonā uzbūvētais kājnieku tilts, kas no pilsētas centra ved uz Bērzkalniem. Tiem blakus atrodas arī SOS māju ciemats – bērniem un jauniešiem, kam palīdz izaugt profesionālas mammas (diemžēl ne bioloģiskie vecāki). Trosēs pakārta koka laipas pār upi šajā vietā bijušas vienmēr. Šis tilts ir ievērojami drošāks. Tad jau pēc nākamā līkuma skatam pavērās ar ES līdzfinansējumu kapitāli atjaunotais Mūsas autotilts, pa kuru no Bauskas brauc uz Eleju. Šajā vietā Mūsa ir sekla, tomēr šajā reizē iztika bez stumšanās. “Kuģu ceļu” bija vieglāk atrast arī tāpēc, ka vismaz vietām Mūsā niedres bija izpļautas. Saistībā ar šo enerģētiski vērtīgo augu LLU Tehniskajā fakultātē profesora Ērika Kronberga vadībā veikti pētījumi kurināmo brikešu ražošanai. Taču tādā gadījumā gan niedres vislabāk pļaut bargā ziemā, kad upes klāj ciets ledus un niedres ir krietni pažuvušas. No vasarā pļautajām zaļajām un elastīgākām drīzāk var uzpīt kādu mēbeli.
Mazu gabaliņu tālāk skatam pavērās Bauskas pils, kuras stāvā siena izaug virs Stipinu svītas dolomīta klints. Tādas klintis ir arī Lielupē pie Jumpravmuižas, kā arī Akmenscūciņu karjerā. Latvijas Universitātes profesors, dzimis audzis garoznieks, Ivars Strautnieks stāsta, ka šīs klintis veidojušās devona laikmetā pirms vairāk nekā 360 miljoniem gadu, kad virs mūsu Zemes, kas atradās tropos pie ekvatora, pludoja jūra. Laika gaitā, pa Zemes mantiju slīdot, mūsu zemīte ir nonākusi tagadējā vietā. 15. gadsimtā Livonijas laikos būvētās Bauskas pils aura tiek izmantota dažādos svētkos un koncertos. No turienes ved ceļš arī uz Ķirbaksalu, kuras galā tā pa īstam satiekas Mūsa un Mēmele, kas ar ūdeņiem ir nedaudz bagātāka. Bauskā labi pazīstamā žurnāliste Inga Muižniece spriež, ka Lielupes satece ir pienācīgi nenovērtēts tūrisma objekts. Saulainajā sestdienā Ķirbaksalas galā, uz soliņa sēžot, Lielupes plūdumā lūkojās pieci cilvēki. Šoreiz nemanīja kāziniekus, kas varbūt īpaši varētu zināt, kā tas ir, kad “divas upes saplūst vienā un viena straume tālāk plūst!” (no portāla vedējiem.lv).
“Varbūt šī nav Lielupe, bet Gauja?” kliedējot pievakares nogurumu, pajokoja Viktors Žeikars, viens no mūsu jaunākajiem laivotājiem. Straume nes kā Gaujā, krastos pie Ziedoņiem un Jumpravmuižas pusotra kilometra garumā klintis kā Daugavā pie Pļaviņām. Tālākais ceļš līdz Mežotnei veicās ātri. Lūkojoties uz krastu, pārsteidza mūsdienās sabūvētās lepnās savrupmājas, pie tām balti karogu masti ar valsts karogu. Pie kādas redzēja arī Bauskas novada karogu. Ziedoņi, Priedītes – tie tādi turīgu ļaužu ciemati. Savukārt Mežotnē pļaviņu, kur mums bija atļauts vakarā sakurt ugunskuru, vairākas reizes aplidoja helikopters – taksītis, kas droši vien no Rīgas (un atpakaļ) veda publiku uz Adriana Kukuvasa koncertu, kas tovakar bija Mežotnē. Mežotnieki stāstīja, ka helikopteri uz koncertiem te lido samērā bieži.
Pie seno Zemgaļu ostas
Svētdienas rītā uzpildījāmies avotiņā pie seno Zemgaļu ostas. Pēc tam uzkāpu Mežotnes pilskalnā, lai nobildētu tēlnieka Mārtiņa Zaura 1974. gadā veidoto ceļa rādītāju. Mežotniece restauratore Inese Mežkaze, kas strādājusi arī pāris kilometru attālajā Rundāles pilī, stāsta, ka kādos Lielupes palos, kad koktēlniecības mākslas darbs bija novietots pašā upes krastā pie Zemgaļu ostas, tas izrauts no zemes un aizpeldējis. Taču cilvēki Lielupes straumei rādītāju atņēma un nogādāja atpakaļ. Drošs paliek drošs, tas tagad ir novietots augstāk – nekad neapplūstošajā zonā.
Pretī Viesturu ciematam, kura vārds, domājams, saistīts ar zemgaļu virsaiša Viestarda vārdu, aplaudējām kādam vīram, kurš straumītē gar krūmiem izmakšķerēja, šķiet, pāris kilogramu smagu zivi, iespējams, sapalu. Laimīgais makšķernieks tūlīt ķērās pie telefona, un notikums ieguva plašāku rezonansi.
Vēl pēc stundas airējuma labajā krastā atklājās Otrajā pasaules karā nopostītās Salgales baznīcas mūri. Krastā satiktais Jelgavas Autobusu parka valdes priekšsēdētājs Pēteris Salkazanovs, kurš ar ģimeni dzīvo blakus, “Baznīckrogā”, pastāstīja, ka, par spīti kara postījumiem, baznīcas drupās vēl aizvien notiek laulības un kristības. Jaunā Salgales baznīca, kuras uzcelšanu sponsorēja Silgaiļa kungs, atklājas vēl dažus kilometrus tālāk – Emburgā.
